Pat vēl vairāk, viņš noslēpa katru gatavošanos šim pasākumam, lai trupa nepagūtu kaut kādā veidā saglābt savas izrādes. Ja nu tā (bet tā īstenībā arī bija), tad rodas jautājums: kas virsintendantu Ratabonu pamudināja tā rīkoties?
Ak vai! Izskaidrojums var būt tikai viens un proti — Ratabonu uz to sakūdīja ārkārtīgi spēcīga ienaidnieku grupa, kas Moljēru un viņa darbus ienīda jau kopš viņa pirmajām dienām Parīzē. Tika pat izteiktas aizdomas, ka virsintendants uzpirkts. Taču, kurš tieši vadījis viņa roku, neviens nezināja.
Tātad karaļa brālis ļoti enerģiski iejaucās trupas likteņa izšķiršanā un par notikumiem Mazajā Burbonu pilī nekavējoties pavēstīja karalim. Virsintendantu izsauca pie viņa majestātes, un uz jautājumu, kas notiek Burbonu pilī, Ratabons deva īsu, taču pilnīgu atbildi, pievērsdams karaļa uzmanību jaunceļamo kolonādu un ēku plānam.
Vajadzēja izšķirt jautājumu, ko iesākt ar Orleānas hercoga trupu, kas izmesta uz ielas. Jaunais karalis jautājumu izlēma vienā mirklī: vai tad Francijas karalim Parīzē ir viena vienīga teātra ēka? Ierādīt de Moljēra kunga trupai teātra telpas Palērojālā, ko agrāk dēvēja par kardināla pili.
Tad intendants paminstinājies karalim pavēstīja, ka Palērojāla zālē ne vien nav iespējams rīkot izrādes, bet tur ir bīstami pat iet iekšā, jo satrunējušās sijas var kuru katru brīdi uzgāzties uz galvas. Taču arī to nokārtoja vienā mirklī. Ratabona kungs saņēma pavēli turpināt Mazās Burbonu pils nojaukšanu un vienlaikus veikt arī Palērojāla vispārēju remontu, lai Moljēra trupa pēc iespējas ātrāk varētu tur atjaunot savas izrādes.
Tad nu Ratabona kungam vairs neatlika nekas cits, kā nekavējoties sākt remontu.
Palērojāla teātra zāle bija tā pati, kurā diženais teat- rālis kardināls Rišeljē 1641. gadā ar neparasti greznām dekorācijām uz lieliski mehanizētas skatuves izrādīja lugu «Mirams», kuras sacerēšanā pats bija piedalījies.
Ar visiem saviem tehnikas brīnumiem luga izgāzās tik pamatīgi kā reti kāda cita. Kad sāka rīkoties Ratabons, pamestā zāle bija gaužām nožēlojamā stāvoklī. Sijas ietrunējušas, griesti caurumaini, bet grīda tāda, ka bail paspert soli — var vēl salauzt kāju. Taču saruna ar karali Ratabona enerģiju ārkārtīgi uzkurināja, un, kamēr viņš rosīgi remontēja Palērojālu, Moljēra trupa sniedza izrādes augstāko franču aristokrātu pilīs. «Ragnesi» ar panākumiem izrādīja pie maršala de Lameijereja, pie hercoga de Roklēra, pie hercoga de Merkjēra un pie grāfa de Vai jaka.
Taču šajā laika posmā Moljēram vajadzēja spēlēt arī daudz augstākai sabiedrībai. Karaļa aizbildnis un Francijas pirmais ministrs kardināls Zils Mazarēns, par spīti slimībai, kas viņu saistīja pie krēsla, izteica vēlēšanos noskatīties Moljēra jaunās troksni sacēlušās lugas, un 1660. gada divdesmit sestajā oktobri trupa viņa pilī spēlēja «Daiļavas» un «Negudro». Kardināls bija apmierināts, taču daudz vairāk par kardinālu uzjautrinājās kāds jauns cilvēks, .kurš kautrīgi slēpās aiz kardināla sēdekļa atzveltnes, pie tam klātesošie augstmaņi izlikās jauno cilvēku nemanām, kaut gan visu laiku šķielēja uz viņu.
Lorē savā avīzē, kas saucās «Vēsturiskā Mūza», rakstīja mazliet mīklaini: «Abas lugas ārkārtīgi patika — un ne vien Zilam, bet arī citām augstdzimušām personām,» — pie tam divi pēdējie vārdi bija rakstīti ar lielo burtu. Tālāk Lorē pavēstīja, ka viņa eminence kardināls, lai atbalstītu trupu, licis
Lai Moljēram un visiem viņa biedriem Divtūkstoš ekiju ar skubu liek uz svariem.
Lielie burti Lorē sacerējumā ir pamatoti: aiz kardināla sēdekļa bija noslēpies pats karalis, kurš nezin kāpēc uzskatīja par nepieciešamu šajā izrādē būt klāt inkognito.
Moljērs nevilcinājās izmantot savus panākumus galmā un dabūja atļauju pārvest no Burbonu pils uz Palērojālu ne vien aktieru ģērbtuvju iekārtu, bet pat divus stāvus ložu visā pilnībā. Kā zināms, apetīte rodas ēdot, un direktoram iegribējās pārvietot uz Palērojālu arī dekorācijas un mašīnas no Burbonu pils, taču tas vairs neizdevās. Slavenais itāliešu teātra mašīnists Viga- rani, kurš bija ieradies Parīzē, lai nomainītu tikpat slaveno mašīnistu Torelli, paziņoja, ka mašīnas viņam esot vajadzīgas karaļa baletu uzvedumiem Tileriju pilī. Izcēlās cīniņš, un tajā uzvarēja Vigarani. Mašīnas palika viņa rīcībā, pie kam izcilais mašīnists izdarīja pirmo brīnumu, taču gluži citādu, nekā no viņa gaidīja galms. Proti: atkarotās mašīnas viņš visas līdz pēdējai sadedzināja kopā ar dekorācijām, ar ko pārsteidza visus, tikai vienu vienīgu cilvēku — Šarlu Lagranžu ne. Savam teātrim uzticīgais sekretārs un mantzinis satraukts sacīja trupas direktoram:
— Vai zināt, maestro, šis Vigarani ir gatavais karātavu putns! Dekorācijām un mašīnām viņš pielaida uguni tāpēc, lai visi aizmirstu Torelli darbus.
— Es nomanu, ka viņš ir īsts teātra cilvēks, šis Vigarani, — Moljērs uz to atbildēja.
Un patiešām — Vigarani bija īstens teātra cilvēks, proti — viņš necieta nekādus konkurentus, tomēr tas viņu nekavēja būt par teicamu mašīnistu.
Kamēr Moljērs bija spiests sniegt izrādes aristokrātu pilīs, viņam vajadzēja izturēt grūtu pārbaudījumu. Izmantodami to, ka Moljērs uz laiku palicis bez teātra telpām, burgundieši un Purva teātris sāka pārvilināt aktierus pie sevis. Viņi solīja Moljēra komediantiem zelta kalnus un apgalvoja, ka Moljēra panākumi beigušies un Palērojālā vairs netiks atgūti.
Uz Moljēru tas atstāja ļoti smagu iespaidu. Viņš kļuva bāls, sāka klepot un izkristies miesās, paslepus vērot savus aktierus, raudzīties viņos ar žēlām, nemierpilnām acīm. Šajās acīs bija lasāms jautājums: nodos vai ne? Trupa ievēroja viņa noskaņojumu un reiz ar Šarlu Lagranžu priekšgalā atnāca un Moljēram paziņoja — tā kā viņā izcilas spējas esot apvienotas ar godīgumu un laipnību, trupa lūdzot viņu neraizēties: aktieri neiešot prom meklēt laimi, lai cik izdevīgus priekšlikumus tiem izteiktu.
De Moljēra kungs gribēja daiļrunīgi atbildēt, ko viņš lieliski prata, taču saviļņojumā nepateica ne vārda, vienīgi paspieda katram roku un devās prom, lai vienatnē visu pārdomātu.
16. nodaļa
bēdīgais notikums ar greizsirdīgo princi
Nesamokiet savu talantu!
Lafontēns
Šajā savas dzīves posmā Moljērs pieļāva lielu kļūdu: viņš uzklausīja slikto, ko par viņu runāja, un apvainojumi, kurus vajadzēja atstāt neievērotus, ķērās viņam pie sirds. Līdzko uz skatuves parādījās Moljēra komēdijas un tāpat nelielie jociņi — farsi, ko viņš vērtēja tikpat augstu kā lielā repertuāra lugas, Parīzes literāti tūdaļ sāka vienā balsī runāt, ka Moljērs esot tukšs jokdaris, kurš nespējot risināt nopietnas tēmas. Šādu runātāju atradās desmitiem. Tiesa gan, daži to apstrīdēja, un to starpā bija arī slavenais un izcili talantīgais fabulu sacerētājs Lafontēns, kurš ar laiku kļuva par Moljēra labāko draugu. Jau pēc pirmajām Moljēra izrādēm Lafontēns izsaucās:
— Šis cilvēks ir manā gaumē! — un runāja par to, cik lieliski Moljērs savos darbos atveido raksturus no dzīves īstenības.
Bet, redz, Moljērs uzklausīja nevis Lafontēna vārdus, bet gan to, ko runā pretēji noskaņotie ļaudis. Galu galā Moljēram radās doma pierādīt visai pasaulei, cik labi viņš spēj mūžīgo greizsirdības tēmu, kas «Sganarelā» risināta komiski, atveidot nopietni, izmantojot šim nolūkam varoni no visaugstākās sabiedrības. Pārstrādājot «Sganarelu», viņam kaut kādā veidā izdevās uzrakstīt varoņkomēdiju ar virsrakstu «Dons Garsija no Navar- ras jeb Greizsirdīgais princis».