Tikmēr virsintendants bija pabeidzis Palērojāla remontu. Viss bija sakārtots, bet zem griestiem nostiepts milzīgs gaišzila auduma gabals, kas kalpoja divējādiem mērķiem: skatītājiem tas patīkami atgādināja mākslīgas debesis un, otrkārt, neļāva ūdenim pilēt skatītājiem uz galvas, jo griesti, par spīti Ratabona izdarītajam remontam, tomēr laida cauri ūdeni.
1661. gada divdesmitajā janvārī Moljēra trupa ievācās Palērojālā, bet pēc tās ieradās arī itāliešu trupa, kas bija atgriezusies Parīzē. Atkal tika sadalītas dienas, tikai šoreiz itālieši maksāja Moljēram — lai atlīdzinātu iz
devumus, kādi viņam radušies remonta laikā. Tie radās tādēļ, ka ar valsts kases piešķirto naudu remontam nepietika.
Palērojālā iemirdzējās spoža gaisma, un drūmās bažas, ka pasākums vairs neatplauks, tūliņ izklīda. Publika atkal ar sajūsmu uzņēma Moljēra lugas, pie kam kļuva galīgi skaidrs, ka visu pārējo autoru lugas tā sāk aizmirst.
Likās, viss norisinās veiksmīgi, bet tad ceturtajā februārī uz skatuves parādījās jau pieminētais «Greizsirdīgais princis». Greznajam augstākajai sabiedrībai domātajam lugas uzvedumam bija iztērēts ļoti daudz naudas, bet pats direktors, kuram laikam gan bija piemirsies, kā viņu reiz apmētāja ar āboliem, iestudējumā tēloja spožu princi.
Publika ieinteresēta gatavojās noskatīties Moljēra kunga jauno lugu un vēlīgi noklausījās Elvīras pirmo monologu, ko runāja Terēze Markīze Diparka. Uznāca dons Garsija un sāka savus daiļskanīgos monologus par cildenu drosmi, par donnas Elvīras acu mirdzumu un citām cēlām lietām. Monologi bija tik gari, ka publika tikmēr vienā mierā aplūkoja gan zilās debesis, gan Palērojāla zeltītās ložas. Moljērs spēlēja, taču sirds viņam bija nemierīga: kase bija devusi sešsimt livru, bet teātris nepavisam nebija pilns. Publika garlaikodamās gaidīja, kas interesants būs tālāk, taču ar šausmām jāatzīst, ka tā nesagaidīja nekā interesanta, un ugunis pār greizsirdīgo princi apdzisa, šķidriem aplausiem skanot.
Pieredzējuši dramaturgi zina, ka tādēļ, lai noskaidrotu, vai luga gūst panākumus publikā vai ne, nav jāuzplijas paziņām ar jautājumiem, vai luga ir laba, tāpat nav jālasa arī recenzijas. Ir daudz vienkāršāks ceļš: jādodas uz kasi un jāpavaicā, kādi ir ienākumi. Moljērs tā arī izdarīja un uzzināja, ka otrā izrāde devusi piecsimt livru, bet trešā — simt sešdesmit astoņus un ceturtā — četrsimt divdesmit sešus. Tad Moljērs «Donam Garsi- jam» pievienoja veiksmīgo «Ragnesi» un saņēma septiņsimt divdesmit livru. Taču vēlāk nelīdzēja arī «Ragnesis», dodams četrsimt livru ienākumu. Visbeidzot parādījās nepanesamais septiņnieks un Moljēra dzīvē liktenīgais septiņpadsmitais februāris.
Ceturtdien, septiņpadsmitajā februārī, «DonaGarsijas»septītā izrāde deva septiņdesmit livru. Tad nu izgaisa direktora pēdējās šaubas: gan luga, gan viņš pats Garsijas lomā bija galīgi un neglābjami izgāzušies. Prinča lomu viņš spēlēja tik slikti, ka jau pirms septītās izrādes bija sācis prātot, vai neatdot šo lomu citam aktierim.
Šo izgāšanos pavadīja tas pats, kas pavada jebkuru dramaturga izgāšanos, — ienaidnieku ļaunais prieks, draugu raudulīgā līdzjūtība, kas ir daudz sliktāka par ienaidnieku līksmību, smiekli aiz muguras, sērīgi vērtējumi par to, ka autors esot izrakstījies, un sarīmēti ironiski pantiņi.
Moljērs dabūja iztukšot visu šo kausu kā apbalvojumu par tiekšanos uz augstāko sabiedrību un izstieptas un saltas lugas sacerēšanu.
— Šie buržuā nekā nesajēdz no mākslas! — direktors pavisam netaisnīgi īgņāja, vilkdams nost grezno prinča tērpu un pārvērsdamies par to, par ko viņam patiesībā vajadzēja būt, proti, par Zanu Batistu Poklēnu. Beidzot viņš sāka klepot un draudēt, ka noņemšot «Donu Garsiju» Palērojālā, bet ielikšot to galma izrāžu repertuārā. Viņš, acīm redzot, sprieda tā: kurš cits gan lai izprot prinča pārdzīvojumus, ja ne paši prinči?
Savus draudus viņš izpildīja gadu vēlāk, izrādīdams «Donu Garsiju» galmā. Te Moljērs izgāzās tāpat kā Palērojālā. Tikai pēc tam, neko neteikdams, Palērojāla direktors nolēma dažus pantus no «Dona Garsijas», kas bija padevušies labāki, pārņemt citās savās lugās, lai manta velti neietu zudumā, un no tā laika viņš nevarēja ciest, ja kāds viņam ierunājās par «Greizsirdīgo princi».
17. noda|a pēc greizsirdīgā prinča nāves
Ievērojams notikums gadījās 1661. gada sākumā. Kardināls Mazarēns devītajā martā nomira, bet jau nākošajā dienā divdesmit trīs gadus vecais karalis Luijs XIV pilnīgi apdullināja ministrus.
— Es jūs ataicināju, kungi, — teica jaunais karalis,
acis nemirkšķinot, raudzīdamies ministros, — lai jums pateiktu, ka pienācis laiks man patstāvīgi pārvaldīt valsti. Jūs man palīdzēsiet ar padomiem, taču vienīgi tajos gadījumos, kad es jums tos prasīšu. Turpmāk aizliedzu bez manas pavēles parakstīt jebkādus papīrus, kaut vai visnenozīmīgāko pasi. Katrs no jums ik dienas ziņos man par savu darbu.
Ministri, bet pēc tiem arī visa Francija tūliņ saprata, cik nopietns vīrs sēž tronī. To lieliski izprata arī Moljērs un tūdaļ bija skaidrībā par īsto vietu, kur vajadzēs griezties pēc palīdzības ārkārtējā gadījumā. Ka šādi ārkārtēji gadījumi iespējami, to nepārprotami pierādīja notikums ar «Daiļavām».
Šī paša gada pavasarī Moljērs pabeidza jaunu komēdiju — «Vīru skola». Lugā bija notēlota divu jaunu būtņu visspēcīgā kaislība, kas pārvar visus šķēršļus, ko tai liek ceļā rupjais un despotiskais vecums.
Komēdija, kas beidzās ar lukturu ugunīm un notāra noslēgtu laulības kontraktu, pirmoreiz tika spēlēta jūnijā, pie kam Moljērs tēloja Sganarela lomu, bet mīlētāju Valēru — Lagranžs. Panākumi bija milzīgi, «Donu Garsiju» publika piedeva un aizmirsa, bet «Skola» šinī sezonā tika izrādīta piecdesmit astoņas reizes, pārspējot uzvedumu skaita ziņā visas pārējās šīs sezonas lugas.
Kādu vakaru trupas direktors sēdēja savā kabinetā. Viņam priekšā gulēja iespiešanai sagatavots «Skolas» eksemplārs. Moljērs rakstīja veltījumu savam aizbildnim — karaļa brālim:
«Monsenjor! Es rādu Francijai galējās pretējības. Nav nekā diženāka un lieliskāka par vārdu, ko es lieku šīs grāmatas sākumā, un nekā niecīgāka par tās saturu .. .»
Tad Moljērs nolika spalvu, noknieba svecēm degļus, noklepojās un nodomāja: «Kādēļ gan īstenībā es tā noniecinu savu komēdiju?» Viņš nopūtās, ar spalvas augšgalu paberzēja uzaci, saviebās un turpināja rakstīt. Lieli, plati burti virknējās vārdos:
«Man, jādomā, teiks, ka tas ir tas pats, kas uzlikt māla statujai galvā kroni ar pērlēm un briljantiem vai arī būvēt krāšņus portikus un triumfa arkas pie ieejas nožēlojamā būdiņā …»
— Vai vēl turpināt glaimus? — dramaturgs nomurmināja. — Vairāk laikam gan nav ko piebilst.
«Es, monsenjor, uzdrošinājos veltīt šo sīko nieciņu Jūsu augstībai.»
Viņš parakstījās: «Jūsu karaliskās augstības vispadevīgākais, vispaklausīgākais un visuzticamākais kalps Zans Batists Poklēns-Moljērs.»
— Labi būs, — apmierināts noteica vispadevīgākais, glaimu azartā nepamanījis, ka vārdi par māla statuju, kurai galvā uzlikts kronis ar pērlēm, skan ārkārtīgi divdomīgi. Patiesi, kādēļ gan katrā ziņā komēdija lai būtu māla statuja, bet kronis — Orleānieša vārds?