Šā vai tā, tomēr veltījums tika nosūtīts Orleānas hercogam un uzņemts labvēlīgi, bet pēc tam trupa sāka gatavoties Svarīgiem rudens notikumiem.
Cilvēces vēsturē zināmi daudzi valsts kases izlaupī- tāji. Taču viens no pašiem spožākajiem, bez šaubām, bija Nikolajs Fukē jeb vikonts de Melēns e de Vor jeb arī marķīzs de Bēlīls, kurš mūsu aprakstāmajā periodā bija Francijas galvenā finansu pārvaldnieka amatā. Tik pamatīgi izlaupīt valsts kasi, kā to izdarīja Fukē, laimējies tikai retajam. Ja ticam ļaunām mēlēm, bet tām gribot negribot jātic, Fukē galu galā pilnīgi zaudēja priekšstatu par to, kur beidzas valsts nauda un sākas viņa paša. Attēlot to, kas Fukē laikā notika finansu ministrijā, nav iespējams. Tika izrakstīti asignējumi izmaksām no sen iztērētiem fondiem, atskaitēs rakstīja viltotus ciparus, ņēma kukuļus …
Fukē nebija pretīgs sīkstulis, bet elegants, vērienīgs valsts kases izlaupītājs. Viņš mainīja mīļākās, rīkoja dzīres, pulcināja pie sevis labākos māksliniekus, domātājus un rakstniekus — to starpā arī Lafontēnu un Moljēru. Arhitekts Levo talantīgajam ministram Vo muižā uzcēla tādu pili, ka franči, kas šai greznajā laikmetā reti par ko brīnījās, — tomēr jutās pārsteigti. Vo pils zāles apgleznoja slavenie mākslinieki Lebrēns un Miņārs, dārznieki visapkārt pilij ierīkoja tādus parkus un dārzus ar strūklakām, ka ikvienam, kas tur ienāca, prātā iešāvās doma, ka viņš atrodas paradīzē. Fukē ar to neapmierinājās, bet, itin kā neskaidri nojauzdams turpmākos notikumus, nopirka veselu salu — Belīlu — pie Bretaņas krastiem un uzcēla tur cietoksni, kurā novietoja garnizonu.
Lai būtu kā būdams, taču ap to laiku, kad kļuva slavena «Vīru skola», ministru Fukē jau dēvēja par likteņu lēmēju.
Likteņu lēmējs nolēma sarīkot savā Vo muižā svētkus karalim. Ja Fukē kaut ko darīja, tad darīja pamatīgi. Gaidīdams augstdzimušos viesus, viņš lika balt- egļu mežiņā uzcelt teātri, sagatavoja milzīgus daudzumus pārtikas, uzaicināja pašus labākos teātra mašīnistus un pirotehniķus.
Diemžēl likteņu lēmēji spēj lemt par visu citu likteņiem, tikai ne par savējo, un Fukē nezināja, ka tajā pašā laikā karalis kopā ar kādu finansistu Kolbēru pārbauda finansu ministrijas dokumentus. Pārbaude bija ātra un slepena, jo kardināls Mazarēns mirdams bija devis jaunajam karalim padomu notvert Fukē ar ievērojamā speciālista Kolbēra palīdzību. Karalis bija jauns, taču salts un gudrs un mierīgi vēroja, kā Kolbērs, kurš pilnīgi orientējās ministrijas darbā, rādīja viņam gan viltotus, gan īstus dokumentus.
Tikmēr Fukē, likteņa vadīts, beidza gatavoties bojā ejai tādējādi, ka uz savas pils frontona lika uzrakstīt latīņu devīzi «Quo non ascendam?» («Ko vēl neesmu sasniedzis?»).
Un tad piecpadsmitajā augustā ap pusdienas laiku karalis Luijs XIV sava brāļa, viņa sievas princeses An- rietas un Anglijas karalienes pavadībā atbrauca uz Vo. Aculiecinieki stāsta, ka valdnieka mūžam nemainīgā seja esot noraustījusies, kad viņš pacēlis acis un ieraudzījis devīzi uz Fukē frontona, taču jau nākošajā mirklī karaļa seja atkal atguvusi parasto izskatu. Un svinības notika, tās sākās ar brokastīm piecsimt personām, pēc tam sākās teātra uzvedumi, baleti, maskarādes un uguņošana. Mani tomēr mazāk interesē brokastis un uguņošana, vairāk tas, kā Moljērs pēc Fukē pasūtījuma spēja piecpadsmit dienu laikā uzrakstīt, iestudēt un uzvest veselu lugu dzejā «Neciešamie». Un tomēr tā bija: septiņpadsmitajā augustā notika lugas izrāde.
Ap to laiku Moljērs, acīm redzot, bija pilnīgi iepazinis
Francijas karali un izpratis viņa gaumi. Karalim ļoti patika komēdija, taču vēl vairāk viņš mīlēja baletu. Tādēļ arī «Neciešamie» bija komisks balets. Atklāti sakot, «Neciešamos» nemaz nevarēja saukt par lugu vārda tiešā nozīmē, te tika cits pēc cita notēloti satīriski, savstarpēji nesaistīti augstākās sabiedrības tipi.
Rodas jautājums: kā gan Moljērs karaļa klātbūtnē uzdrošinājās parādīt viņa galminiekus ironiskā gaismā? Moljēram bija pilnīgi precīzs un pareizs aprēķins. Pret Francijas augstāko muižniecību karalis nebūt neizturējās labi un nepavisam neuzskatīja sevi par pirmo starp muižniekiem. Pēc Luija domām, viņa vara bija dievišķa un viņš stāvēja pilnīgi savrup un nesalīdzināmi augstāk par visiem pārējiem pasaulē. Viņš atradās kaut kur debesīs tiešā dieva tuvumā un bija visai jūtīgs pret jebkura varena senjora niecīgāko mēģinājumu pacelties augstāk, nekā pieklājas. Vārdu sakot, labāk pašam pārgriezt sev rīkli nekā uzrakstīt tādu devīzi, kādu bija uzrakstījis Fukē. Luijs, kā jau agrāk teicu, atcerējās, kas notika Frondas laikā, un turēja augstāko muižniecību savās dzelžāinajās rokās. Viņa klātbūtnē par galminiekiem varēja smieties.
Tā nu Vo dārzos nolaidās aizkars. Ministra viesu priekšā vispirms stājās satrauktais Moljērs, bez grima un parastā tērpā. Mulsi klanīdamies, viņš sāka lūgt piedošanu par to, ka pārāk īsā laika dēļ neesot paguvis sagatavot izklaidēšanos diženajam monarham. Taču viņš — labākais no Parīzes teātru oratoriem — vēl nebija beidzis savu atvainošanos, kad klints uz skatuves sašķēlās un lejup krītošās ūdensstraumes vidū (lūk, ko spēja mašīnists Vigarani!) parādījās najāda. Nevienam nenāca ne prātā, ka šai valdzinošajai dievībai jau četrdesmit trīs gadi! Pēc visu atzinuma Madlēna šajā lomā bija apburoša. Viņa sāka runāt prologa vārdus:
Lai redzētu dižāko valdnieku pasaulē, Ak, mirstīgie, cēlos pie jums es no grotas …
Līdzko viņa bija beigusi skandēt pēdējo prologa vārdu, orķestrī spalgi ieskanējās obojas un sākās komiskais balets.
Kad uzvedums beidzās, karalis ar rokas mājienu pasauca Moljēru un, norādīdams uz medību pārzini Snai- jekūru, pavīpsnājis čukstēja:
— Lūk, vēl viens tips, ko neesat atdarinājis …
Moljērs satvēra galvu rokās, iesmējās un sāka čukstēt:
— Cik vērīgs ir jūsu majestāte … Kā gan es varēju palaist nepamanītu šo tipu?!
Vienas nakts laikā viņš iestarpināja komēdijā jaunu ainu un attēloja tajā kaislīgu briežu mednieku Dorantu, kurš bija gluži traks uz tolaik plaši pazīstamā zirgu tirgotāja Gavo zirgiem un uz slavenā mednieka Dre- kāra drosmīgajiem varoņdarbiem. Un visi skatītāji ar ļaunu prieku Dorantā pazina nabaga medību pārzini.
Šis gadījums Moljēram noderēja par iemeslu uzrakstīt karalim vēstījumu, kurā dramaturgs prata pateikt valdniekam daudz laba. Pirmkārt, ka viņš, Moljērs, pats sevi pieskaitot pie neciešamajiem, otrkārt, ka par savas komēdijas panākumiem viņš esot pateicību parādā vienīgi karalim, jo, tiklīdz karalis to atzinis par labu, — lugu par tādu atzinuši arī visi citi, treškārt, aina ar mednieku, ko viņa majestāte licis iepīt komēdijā, esot, bez šaubām, vislabākā, un Moljērs vispār ar tādu baudu kā pie šīs ainas neesot strādājis ne pie vienas ainas nevienā no savām lugām.
Kamēr dramaturgs uzlaboja savu lugu, Vo parkos sākās kāda cita luga, tikai ne komēdija, bet drāma.
Kādudien, karalim ejot pa dārza celiņu, viņa pavadonis pacēla smiltīs nokritušu vēstuli. Karalis ieinteresējās par šo vēstuli, un tā viņam tika parādīta. Ak vai! Tā bija Fukē rakstīta maiga vēstule kādai Lavaijēras jaunkundzei. Var droši apgalvot — ja Fukē tobrīd būtu ielūkojies Luijam acīs, viņš nekavējoties, pamezdams savus viesus, būtu bēdzis prom no Francijas, paķerdams līdzi vienīgi maku ar zelta naudu un pistoles. Jo kautrā jaunā muižniece• Lavaljēra, kā zināms, bija karaļa mīļākā.