Luijs pat jaunībā izcēlās ar ārkārtīgu savaldību, tādēļ Nikolā Fukē visu augustu nodzīvoja mierīgi. Karalis pārcēlās uz Fonteneblo, bet pēc tam septembra sākumā devās uz Nanti, kur sanāca karaļa padome. Kad padome beidzās un nogurušais Fukē izgāja uz ielas, kāds viņu saņēma aiz elkoņa. Ministrs nodrebēja un atskatījās. Viņa priekšā stāvēja musketieru kapteinis.
— Jūs esat arestēts, — kapteinis klusi teica.
Ar šiem trim vārdiem beidzās Fukē dzīve. Pēc tam sākās dzīvības vilkšana, un tā norisinājās Vensenas cietumā, bet pēc tam Bastīlijā. Izmeklētāji trīs gadus pētīja Fukē noziegumus, un tiesā ieradās ne vairs spožs ministrs, bet ar matiem un bārdu apaudzis drebošs arestants. Tiesnešu vidū viņš ieraudzīja visus savus niknākos ienaidniekus, ko tiesas sastāvā bija iecēlis pats karalis. Deviņi tiesneši prasīja Nikolā Fukē piespriest nāves sodu, trīspadsmit citi bija cilvēcīgāki un piesprieda Fukē mūžīgu izraidījumu no valsts, taču karalis šo spriedumu uzskatīja par nepareizu un izraidījumu nomainīja pret mūža ieslodzījumu.
Cietumā Fukē pavadīja piecpadsmit gadus, pie kam viņu ne reizi neizlaida pastaigā, neļāva ne lasīt, ne rakstīt, ne reizi neļāva arī satikties ar sievu un bērniem. Tikai 1680. gadā.— vai nu kaut kas bija iežēlinājis karaļa sirdi, vai arī viņš jau bija aizmirsis kautrās Laval- jēras tēlu, ko bija aizēnojušas citas sievietes, vai arī sāka pagaist atmiņas par devīzi uz frontona — taču, vārdu sakot, karalis parakstīja rīkojumu par Fukē izlaišanu no cietuma. Pavēle tomēr palika neizpildīta. Fukē nesagaidīja karaļa žēlastību un aizgāja no cietuma uz turieni, kur, kā viņš, bez šaubām, cerēja, cits tiesnesis tiesās gan viņu, negodīgo ministru, gan arī atriebīgo karali un it īpaši to nepazīstamo, kurš bija nometis smiltīs vēstuli.
Gribu atzīmēt vēl vienu apstākli. «Neciešamo» priekšvārdā, kas tika izdots pēc Fukē krišanas nežēlastībā un aresta, Moljērs nebaidījās pieminēt, ka prologa dzejas rindu autors ir Pellisona kungs, tas bija Fukē sekretārs un tuvākais draugs.
Pols Pellisons izturējās tikpat vīrišķīgi, uzrakstīdams Fukē attaisnošanai veselu sacerējumu, kas saucās «Runas», un ar to pierādīdams, ka nenodod savus draugus, lai tie būtu kādi būdami. Karalis ļoti uzmanīgi izlasīja Pellisona sacerējumu un izturējās pret viņu saudzīgi: viņu iemeta Bastīlijā tikai uz pieciem gadiem.
18. nodala
kas viņa ir?
Zeronimo. Nekas, nekas!
Es saku — lieliska partija! Precieties drīzāk!
«Piespiedu laulības»
Tūkstoš seši simti sešdesmit otrā gada divdesmitajā februāri jau agrāk pieminētajā Okseruā Senžermēnas baznīcā, ko Ratabona kungs vēl nebija paspējis nojaukt, notika laulības.
Zem vainaga līdzās uzkumpušajam Palērojāla trupas direktoram Zanam Batistam Moljēram, kas laiku pa laikam iekāsējās, stāvēja gadus divdesmit veca meitene, neglīta, ar lielu muti, mazām acīm, tomēr ļoti pievilcīga un koķeta.
Meitene bija tērpusies pēc visjaunākās modes un stāvēja, lepni atmetusi galvu.
Ērģeles dārdēja pār jaunlaulājamiem, taču ne ērģeļu mūzikas viļņi, ne arī labi pazīstamie latīņu vārdi nesasniedza līgavaiņa apziņu, viņu bija pārņēmusi kaisle pret savu līgavu. Aiz jaunā pāra stāvēja Palērojāla aktieri un radinieku pulciņš, kurā varēja saskatīt veco un sirmo karaļa tapsētāju Zanu Batistu Poklēnu, Bežāru māti — Ervē-Bežāras kundzi, Madlēnu, kas stāvēja ar savādu un it kā pārakmeņojušos seju, un jauno Luī Bežāru.
Mokpilna kaisle bija novārdzinājusi Moljēru, un, lūk, viņš bija panācis savu: Menū jaunkundze, kas bija tā pati Armanda Bežāra, stāv viņam blakus zem vainaga.
Laulību kontrakts skaidri pavēsta, ka līgava ir Armanda Grezenda Klāra Elizabete Bežāras jaunkundze — Marijas kundzes, dzimušas Ervē, un viņas mirušā vīra de Belvila kunga meita. Līgavai ir divdesmit vai apmēram tik daudz gadu.
Taču mēs, labi iepazinušies ar visu nelaiķa Bežāra- Belvila un viņa dzīvesbiedrenes Marijas Ervē-Bežāras ģimeni, tas ir — ar vecāko dēlu Zozefu, meitām Madlēnu un Zenevjevu un jaunāko dēlu Luī, gribētu tuvāk iepazīties arī ar pašu jaunāko, Armandu, kas nu kļūs par Moljēra sievu.
Ja laulību kontrakts, kas uzrakstīts 1662. gada janvārī, vēsta, ka līgavai ir divdesmit vai apmēram tik daudz gadu, tad tas nozīmē, ka ziņas par viņas dzimšanu jāmeklē 1642. vai 1643. gadā. Un tādas ziņas ir atrodamas.
Ar 1643. gada desmito martu datētajā aktā izteikta Marijas Ervē kundzes atteikšanās no viņas mirušā vīra Bežāra-Belvila mantojuma, jo šis mantojums apkrauts ar parādiem. Aktā uzskaitīti visi Marijas Ervē bērni, proti, Zozefs, Madlēna, Zenevjeva un Luī, kā arī maza, «vēl nekristīta, tātad tikko piedzimusi meitenīte».
Tā, protams, ir Armanda, kura pašlaik stāv zem vainaga. Viss saskan. Viņai ir ap divdesmit gadu, un viņa ir Marijas Ervē meita. Tiktāl viss būtu labi, ja nebūtu kādas pretrunas. Atteikšanās aktā Marijas Ervē bērni neatlaidīgi un vairākas reizes nosaukti par «nepilngadīgiem». Gaužām lielu izbrīnu izraisa tas civiliestādes ierēdnis, kurš aktu uzrakstījis, kā arī tie godājamie liecinieki, kas tur bija klāt, bet starp tiem atzīmēti divi prokurori, kariešu meistars un drēbnieks. Lieta tāda, ka 1643. gadā Zozefam Bežāram, vecākajam dēlam, bija divdesmit seši gadi, bet Madlēnai apmēram divdesmit pieci. Nekāds likums nekur un nekad nevarēja ne 2o- zefu, ne Madlēnu ieskaitīt mazgadīgajos.
Ko tad tas nozīmē? To, ka 1643. gada aktā sniegtās ziņas ir nepatiesas un tātad tām nav nekādas nozīmes. Un, ja nu tā, tad tumša aizdomu ēna krīt arī uz šo noslēpumaino, vēl nenokristīto meitenīti.
Marija Ervē kundze ir dzimusi 1590. gadā. Tad nu iznāk, ka viņa šo meitenīti laidusi pasaulē apmēram savas dzīves piecdesmit trešajā gadā, trīspadsmit gadu pēc Luī, kurš piedzima 1630. gadā, un kopš tā laika nav nekādu ziņu, ka Marijai Ervē būtu piedzimis vēl kāds bērns. Vai tas iespējams? Iespējams gan, taču maz ticams. Bet gluži neiespējams šķiet tas, ka neviens no Bežāru tuvākajiem draugiem un daudzajiem paziņām nekad un nekur nav ne vārda pieminējuši par to, ka jau krietni padzīvojusī ģimenes māte būtu savam mirstošajam vīram dāvājusi bērnu. Šai laika posmā Marijai Ervē nekur nav reģistrēts neviens bērns, izņēmums ir vienīgi šis 1643. gada akts.
Un kā gan lai tāds būtu reģistrēts? Kur viņš dzimis? Nav zināms. Patiesi, 1643. gada sākumā, ziemas vidū,
Bežāri uz kādu laiku izbrauca ārpus pilsētas. Šis izbraukums tieši sakrīt ar meitenītes dzimšanas laiku. Taču, jājautā, kālab gan Marijai Ervē ievajadzējās atstāt Parīzi, lai apstākļos, kas pamatoti apzīmējami par noslēpumainiem, dzemdētu bērnu?
Kur bērns kristīts? Nav zināms. Parīzē nav izdevies atrast aktu par tā kristīšanu. Tātad tas kristīts kaut kur ārpus Parīzes, varbūt Parīzes apkārtnē, varbūt kaut kur provincē. Tālāk. Kādēļ gan meitenīti tūliņ pēc dzimšanas kaut kur aizveda, kādēļ atdeva svešos ļaudīs, bet neaudzināja mājās kā visus iepriekšējos bērnus?
Kāds secinājums prasīties prasās no visiem šiem juceklīgajiem faktiem? Secinājums ir vienkāršs un bēdīgs: Marija Ervē 1643. gadā nekādu meitenīti nav dzemdējusi un 1643. gada aktā ir melojusi, pierakstīdama sev cita bērnu. Kas gan varēja pamudināt viņu tā rīkoties?
Tā kā diezin vai kādam ienāks prātā piedēvēt sev gluži svešu bērnu, dabiski rodas aizdomas, ka šo noslēpumaino meitenīti laidusi pasaulē viena no Marijas Ervē neprecētajām meitām. Rau, kāpēc notika noslēpumainais brauciens ārpus pilsētas, rau, kāpēc bērnu slēpa un neaudzināja mājās! Bet kura no abām meitām gan būtu mazās māte: Zenevjeva vai Madlēna? Runājot par Zenevjevu, jāatzīmē — nekur nav sastopams ne mazākais norādījums, ka Zenevjeva būtu šī bērna māte. Un tieši pretēji tam visi arvien bijuši pārliecināti, ka Armanda ir Madlēnas meita, un neviens to nekad nav piedēvējis Marijai Ervē. Un, ja nebūtu atrasts laulību kontrakts, kurā Armanda Grezenda Klāra Elizabete Be- žāra minēta kā Marijas Ervē meita, — šis atklājums sajauc visas kārtis, — neviens Marijas Ervē vārdu nebūtu pat pieminējis.