Pazīstamais literāts Brosets savos memuāros rakstīja tā: «Depreo man stāstīja, ka Moljērs pašā sākumā bijis iemīlējies komediantē Bežārā, kuras meitu viņš apprecēja.»
Paskvilu grāmatas «Slavenā komediante» (runa ir par Armandu Bežāru-Moljēru) anonīmais autors rakstīja: «Viņa bija meita mirušajai Bežārai — komedi- antei, kura Langedokā guva milzu panākumus jaunu vīriešu vidū tajā laikā, kad laimīgā kārtā nāca pasaulē viņas meita.»
Vārdu sakot, daudzi pēc Moljēra nāves rakstīja, bet, viņam dzīvam esot, runāja, ka Armanda ir Madlēnas meita. Taču bez šīm vārdiskajām un rakstītajām ziņām pastāv vēl vesela virkne smalku, taču netiešu pierādījumu tam, ka Madlēna ir Armandas māte.
Kad Moljērs apprecēja Armandu, viņš, kā tas redzams no laulību kontrakta, no Marijas Ervē saņēma meitas Armandas pūra tiesā desmittūkstoš livru. Bet pēc tam, kad Marija Ervē 1643. gada aktā sniegusi nepatiesas ziņas, mums ir tiesības viņai neticēt. Desmittūkstoš Turas livru Marijai Ervē nevarēja būt un arī nebija. Šo naudu, kā pēc tam izrādījās, Armandai pūrā devusi Madlēna Bežāra, vienīgais turīgais cilvēks visā ģimenē. Taču kāpēc gan Madlēna lai nebūtu devīga pret savu māsu? Madlēnas devīgums vienmēr nav bijis vienāds, liksim to vērā. Kad divus gadus pēc Armandas laulībām apprecējās Zenevjeva, viņa saņēma pūrā piecsimt livru skaidrā naudā un apmēram par trīsarpus tūkstošiem veļu un mēbeles.
Mirdama Madlēna Zenevjevai un klibajam Luī atstāja nelielu mūža pensiju, bet Armandai —: trīsdes- mittūkstoš livru.
Kad dienvidos gluži kā no gaisa nokrita Menū jaunkundze, Madlēna viņu tik ļoti aprūpēja, ka neviens no apkārtējiem neticēja, ka tā var rūpēties par māsu. Tā vienīgi māte spēj gādāt par bērnu. Te, starp citu, jāpiebilst, ka nav ne mazāko šaubu par to, ka Menū un Armanda ir viena un tā pati persona. Citādi mums būtu ziņas par Menū nāvi, un bez tam mēs nekādi nevarētu izskaidrot, no kurienes Parīzē uzradusies Armanda.
Kas tad mums jāsecina?
Lūk, kāds ir šis secinājums: 1662. gadā Moljērs apprecēja savas pirmās nelikumīgās sievas Madlēnas Be- žāras meitu, to pašu Armandu, kura pēc aktiem nepatiesi skaitās Marijas Ervē meita.
Bet kas tad bija Armandas tēvs? Aizdomas vispirms krita uz Esprī de Remonu de Mormuaronu de Modēna kungu, mums jau pazīstamo Madlēnas pirmo mīļāko un viņas pirmā bērna — Fransuāzas tēvu. Un tūdaļ noskaidrojās, ka šīs aizdomas nav pamatotas. Ir daudz pierādījumu tam, ka Madlēna kādu laiku ļoti vēlējās, lai Modēns savus sakarus ar viņu apstiprinātu ar likumīgām laulībām, kālab viņa ne vien necentās noslēpt cilvēkiem, ka viņai no de Modēna piedzimusi Fransuāza, bet, gluži pretēji, atzīmēja šo notikumu ar oficiālu aktu. Ja Madlēnai no de Modēna būtu piedzimis otrs bērns, tad tas vēl vairāk saistītu Madlēnu ar Modēnu un ļoti veicinātu Madlēnas laulību plānus. Nebija itin nekāda iemesla slēpt šo bērnu un pierakstīt to savai mātei. Te, acīm redzot, viss notika tieši otrādi: Madlēna slēpa bērnu no Modēna.
Kavalieris de Modēns kopā ar Luī de Burbonu, grāfu de Suasonu un hercogu Gīzu 1641. gadā piedalījās sazvērestībā pret Rišeljē un kaujā pie Marfē 1641. gada sestajā jūlijā tika ievainots. Parīzes parlaments tā paša gada septembrī piesprieda Modēnam nāves sodu, kādēļ Modēns slapstījās — vispirms Beļģijā, bet pēc tam arī Francijā, visādi izvairīdamies no Parīzes. Tā turpinājās līdz 1643. gadam, kamēr pēc Rišeljē un Luija XIII nāves Modēns tika amnestēts un guva iespēju atgriezties galvaspilsētā.
Jāpiezīmē, ka arī Bežāru ģimene, baidīdamās no iespējamām valdības represijām sakarā ar to, ka Modēns bijis tuvs viņu ģimenei, pameta Parīzi, taču Bežāru klaiņo jumi nenotika tajās vietās, kur uzturējās Modēns. Tātad skaidrs, ka, uz gadiem diviem no Madlēnas šķirts, Modēns, atgriezies Parīzē, būtu atradis Madlēnu ar svešu bērnu uz rokām, un tas gan nekādā ziņā neveicinātu Madlēnas un Modēna sakaru nostiprināšanos.
Modēns nekādā gadījumā nebija Armandas tēvs. Viņas tēvs tātad bija kāds kavalieris, kas bijis Madlēnai tuvs 1642. gada vasarā, kad viņa uzturējās Francijas dienvidos. Sastapties Madlēna šajā laikā varēja ar daudziem, ar kādu varēja būt arī tuvās attiecībās, taču nelaime tā, ka starp citiem viņa sastapās — mēs to noteikti zinām — arī ar 2anu Batistu Poklēnu, karaļa kambarsulaini un tapsētāju, kurš ietilpa karaļa Luija svītā. Tas notika Monfrenē kūrvietā, kur karalis Luijs XIII dzēra dziednieciskos ūdeņus, un tas bija 1642. gada jūnija otrajā pusē.
Un, lūk, šī sastapšanās Monfrenē, neapšaubāmi tuvās attiecības starp Poklēnu un Madlēnu šajā laikā bija par iemeslu drausmīgajām baumām, kādas vēlāk izplatījās par Moljēru.
«Slavenās komediantes» autors rakstīja tā: «… viņu (Armandu) uzskatīja par Moljēra meitu, kaut arī vēlāk viņš bija tās vīrs …»
Kad dažus gadus pēc Moljēra nāves Armandu aicināja tiesā par liecinieci kādā svešā lietā, vienas puses advokāts asā runā centās noraidīt liecinieci, publiski apgalvodams, ka viņa esot sava tēva sieva un atraitne.
Svarīgu nozīmi piedēvēja Sapēla vēstulei Moljēram, vēstulei, kura rakstīta 1659. gadā un kurā ir noslēpumainas rindas: «… šīs brīnišķās dzejas Jūs parādīsiet vienīgi Menū jaunkundzei, vēl jo vairāk tādēļ, ka tajās esat apdzejots Jūs un viņa …»
Daži fakti liek domāt, ka Armandas laulības notikušas pēc tik briesmīgām un smagām scēnām starp Moljēru un Madlēnu un starp Armandu un Madlēnu, ka šo triju cilvēku dzīve bija kļuvusi neciešama, un Armandai gandrīz vai vajadzēja bēgt uz sava nākošā vīra māju.
Oficiāli dokumenti liecina, ka 2enevjeva Bežāra nav piedalījusies ne'laulību kontrakta noslēgšanā, ne Moljēra laulībās, pie kam daudzi uzskatīja, ka tas izskaidrojams kā protests pret šīm drausmīgajām laulībām.
Vārdu sakot, sagandēdamas Moljēram dzīvi, no visām pusēm plūda baumas, ka viņš ir izdarījis vissmagāko asinsgrēku — apprecējis savu meitu.
Ko lai saka par šo mīklaino gadījumu, kas saistīts ar milzumu nepatiesu aktu, netiešu pierādījumu, pieņēmumu, apšaubāmu ziņu? … Lūk, mans secinājums. Esmu pārliecināts, ka Armanda ir Madlēnas meita, ka viņa laista pasaulē slepus, nav zināms, kur, un no nezināma tēva. Nav nekādu tiešu pierādījumu tam, ka baumas par asinsgrēku būtu patiesas, tātad — ka Moljērs būtu apprecējis savu meitu. Taču nav arī nekādu pierādījumu, ar ko šīs drausmīgās baumas pilnīgi atspēkot.
Lūk, tur mans varonis stāv zem vainaga blakus meitenei, par kuru viņš ir divreiz vecāks un par kuru stāsta, ka tā esot viņa paša meita. Ērģeles drūmi dārd pār viņiem, vēstīdamas visvisādas nelaimes šajā laulībā, un visi šie pareģojumi piepildīsies.
Pēc kāzām Palērojāla direktors pameta savu dzīvokli svētā Luvras Tomā ielā un pārcēlās ar jauno sievu uz
Rišeljē ielu, paņemdams līdzi sulaini Provansālu, kurš viņam sagādāja mūžīgas nepatikšanas, un kalponi Luīžu Lefebru.