Tur, Rišeljē ielā, itin ātri sākās likstas. Noskaidrojās, ka laulātie draugi nepavisam neder viens otram. Vecīgais un slimais vīrs joprojām kvēli mīlēja savu sievu, taču sieva viņu nemīlēja. Un viņu dzīve drīz vien kļuva par elli.
19. nodaļa DRAMATURGA SKOLA
Lai kas notika Moljēra dzīvoklī Rišeljē ielā, Palērojāla teātrī dzīve ritēja savu gaitu. Šajā gadā trupā iestājās jauni aktieri. Pirmais bija Fransuā Lenuārs de la Toriljēra kungs, agrākais ka Valērijas kapteinis, apveltīts ne tikai ar labām aktiera dāvanām, bet arī lielu praktisku pieredzi, tādēļ Moljērs viņam uzticēja dažus administratīvus pienākumus, un otrs — lielisks komiķis Gijoms Markuro de la Brekūra kungs. Šis aktieris bija arī dramaturgs un bez tam vēl slavens kā bīstams duelants, kas savu divkauju dēļ dažu labu reizi bija iekūlies nepatikšanās.
Sezona pēc 1662. gada lieldienām pagāja klusi, jo publika jau bija noskatījusies pirmās Moljēra lugas, un ienākumi no tām kļuva mazāki. Cik necik dzīvības radīja vienīgi «Vīru skola» un Buaijē luga «Tonnak- sārs». Tā tas turpinājās līdz decembrim, kad nāca jauna Moljēra luga — pieccēlienu komēdija «Sievu skola».
«Sievu skola», tāpat kā «Vīru skola», bija uzrakstīta, aizstāvot sievietes un viņu tiesības izvēlēties sev mīļoto, un stāstīja par greizsirdīgo un despotisko Arnolfu, kurš gribēja precēt jauniņo Agnesi. Šai lugā, kas pārbagāta ar situāciju komiku, Arnolfa lomā pirmoreiz ieskanējās kāds smeldzīgs, rūgtuma pilns motīvs.
Kad lugas beigās jauniņā Agnese gūst uzvaru un aiziet no Arnolfa ar savu iemīļoto, pretīgu un smieklīgu īpašību pārpilnais Arnolfs piepeši kļūst nožēlojams un cilvēcisks.
— Ak, kā gan izsacīt, cik ļoti tevi mīlu?! — pēkšņi, it kā nomezdams pretīgā greizsirža čaulu, kaismīgi izsaucas Arnolfs. — Kā lai tev, nepateicīgā, to pierādu? Vai rūgtas asaras raudāt? Matus plēst? Varbūt tu gribētu, lai nogalinu sevi? Jel saki, nežēlīgā, saki, ko tu vēlies, un esmu gatavs pierādīt, ka degu vienās liesmās!
Skatītāji pievērsa uzmanību šim Arnolfa monologam un citi līdzjūtīgi, citi ļaunā priekā runāja, ka tajā esot izteikti Moljēra kunga personiskie pārdzīvojumi. Ja tas tiesa, un, ak vai, tā arī bija, tad var spriest, cik nelādzīgi ritēja dzīve Rišeljē ielā.
Aktieri «Sievu skolu» spēlēja lieliski, turklāt lielus panākumus guva ne vien Moljērs, kurš spēlēja Arnolfu, bet arī Brekūrs sulaiņa Alēna lomā.
Jāsaka, visi notikumi, kas atgadījās pēc Moljēra iepriekšējo lugu parādīšanās, gluži nobālēja salīdzinājumā ar to, kas notika tūdaļ pēc «Sievu skolas» pirmizrādes. Vispirms jau pašā pirmizrādē sākās skandāls. Kāds Plapisons, cītīgs Parīzes salonu apmeklētājs, līdz dvēseles dziļumiem sašutis par lugas saturu, sēdēdams uz skatuves, pēc katras asprātības vai trika pagrieza aiz dusmām ugunssarkano seju pret parteru un sauca:
— Smej ieties taču, jūs tur parterā! Smej ieties!
Un piedevām kratīja parteram dūres. Skaidrs, ka parters tādēļ smējās vēl trakāk.
Publikai luga ārkārtīgi patika, un uz otro un turpmākajām izrādēm ļaudis plūda bariem, sakāpinot ienākumus līdz rekorda skaitlim — tūkstoš piecsimt livru vienā vakarā.
Ko tad par jauno lugu teica literāti un Parīzes teātra pazinēji? Sākumā viņus bija grūti saprast, jo salonos skanēja tik negantas Moljēram veltītas lamas, ka vispār nebija iespējams kaut ko apjēgt uzreiz. Tiem, kuri par Moljēru sodījās jau agrāk, nāca klāt desmitiem jaunu saniknoto. Ar dziļu sarūgtinājumu jāatzīmē, ka atbaidošajām aizkaitinātas skaudības jūtām ļāvās ari tāds liels cilvēks un rakstnieks kā Pjērs Korneijs.
Kas attiecas uz Burgundas Viesnīcas aktieriem, tad tie pēc pirmajām «Sievu skolas» izrādēm staigāja apkārt gluži bāli. Taču jāatzīst, ka burgundiešu sarūgtinājums bija pamatots. Atklājās kaut kas nedzirdēts: parā
doties šai lugai, burgundiešu ienākumi strauji samazinājās.
Pēc tam Parīzē uzradās naivi ļautiņi, kuri visur aizvainotā tonī stāstīja, ka Moljērs ar savas komēdijas varoni Arnolfu esot parādījis tieši viņus. Tiem nu gan Palērojāls būtu varējis atlīdzināt par savu ienākumu palielināšanos!
Tātad luga sacēla negantu brēku, un tajā bija grūti sadzirdēt Moljēra draugu retās balsis, kuras varēja saskaitīt uz pirkstiem. Vienīgā balss, kas izskanēja spēcīgi, piederēja talantīgajam domātājam un literātam Bualo-Depreo:
Gan tavu skauģu pēlumi Kā plata duļķu upe plūst, Bet tava komēdija brīnišķā Gadsimtos tālos slavu gūs!
Tālāk viss iegrozījās slikti. Kāds jauns cilvēks, literāts Zans Donno de Vize, pirmais uzstājās presē sakarā ar «Sievu skolu». De Vizēs raksts rāda, ka, to rakstot, autoram sirds vai plīsusi aiz dusmām. De Vizem vispirms gribējās pateikt, ka šī komēdija nevar gūt panākumus, taču to sacīt nevarēja, jo komēdija guva žilbinošus panākumus. Tālab de Vize izteicās, ka luga gūstot panākumus vienīgi tāpēc, ka aktieri to meistariski spēlējot, un tas liecina, ka de Vize bija prātīgs vīrs. Tālāk de Vize pavēstīja, ka viņu sarūgtinot milzīgais daudzums nepieklājību, kas sastopamas komēdijā, un pie reizes piezīmēja, ka intriga tajā esot savīta vāji. Bet de Vize, kā jau teicu, bija prātīgs vīrs, tādēļ jutās spiests atzīt, ka lugā tomēr ir arī šis tas veiksmīgs un daži tipi gan Moljēram esot tik spilgti, it kā būtu ņemti tieši no dzīves.
Bet pašu galveno de Vize, acīm redzot, pateica raksta beigās, kur tika pavēstīts, ka itin drīz Burgundas Viesnīcā parādīšoties jauna luga, kam būšot sakars ar Moljēra «Skolu». De Vize to pavēstīja ļoti viltīgi, lai gan autors netika minēts, katram tūliņ kļuva skaidrs, ka šis jaunums būs paša de Vizēs spalvas darbs.
Kā šajā laikā izturējās Moljērs? Vispirms viņš «Skolu» veltīja karaļa brāļa — sava labvēļa sievai — princesei
Anglijas Anrietei un šajā veltījumā pēc savas paražas princesi vai applūdināja ar glaimiem. Bet tad Moljērs izdarīja liktenīgu kļūdu. Aizmirsis, ka rakstnieks nekādā gadījumā nedrīkst rakstiski ielaisties nekādos strīdos par saviem darbiem, aiz dusmām gluži satracināts, Moljērs nolēma uzbrukt saviem ienaidniekiem. Tā kā viņš labi pazina skatuvi, tad arī savu triecienu deva no skatuves, sacerēdams un 1663. gada jūnijā nospēlēdams nelielu ludziņu ««Sievu skolas» kritika».
Šī luga, kurā savu pirmo lielo lomu — Elīzu tēloja Armanda Moljēra, izsmēja Moljēra kritiķus.
Rīkodamies pēc labi apsvērta plāna — allaž nodrošināt sev aizmuguri galmā —, Moljērs šo lugu ar visai glaimojošiem vārdiem veltīja karaļa mātei Austrijas Annai. Tomēr turpmāk karaļa māte Moljēram maz palīdzēja.
Vispirms publika ar sajūsmu Lizidasā pazina de Vizēs kungu, kamēr viena daļa publikas kliedza, ka tas neesot de Vize, bet gluži kā dzīvs Edms Burso kungs, arī literāts un nikn's Moljēra pretinieks un nopēlējs.
Lizidasam — de Vizem sametās tumšs gar acīm pēc «Kritikas» parādīšanās, un viņš nāca klajā ar savu solīto lugu. Tai bija sarežģīts nosaukums «Zelinda jeb īstā «Sievu skolas» kritika, jeb arī «Kritikas kritika»». Tajā bija attēlots kāds Elomirs (burtus pārstatot vietām, iznāk vārds — Moliers), kurš noklausās svešas sarunas mežģīņu tirgotavā, kur norisinās lugas darbība. Lai kā Burgundas Viesnīca vēlējās izrādīt lugu par Elomiru, tā šo lugu tomēr neiestudēja, jo, iepazīstoties rūpīgāk, atklājās, ka tā ir muļķīgs savārstījums, un de Vize apmierinājās ar to, ka savu darbu iespieda un izplatīja Parīzē, turklāt atklājās, ka lugā «Zelinda» ir mazāk kritikas nekā visparastāko apmelojumu.