Kad viņa bija apglabāta, māju pārņēma it kā nebeidzams mijkrēslis. Tēvu māca grūtsirdība un izklaidība, un pirmdzimtais viņu vairākas reizes manīja vasaras vakaros krēslas stundās vienu sēžam un raudam. Vērotāju tas satrauca, un viņš klīda apkārt pa dzīvokli, nezinādams, ko iesākt. Bet vēlāk tēvs pārstāja raudāt un sāka bieži viesoties kādā Fleretu ģimenē. Un tad vienpadsmit gadus vecajam Zanam Batistam pavēstīja, ka viņam būs jauna māte. Un drīz vien šī jaunā māte Katrīna Flereta ieradās pērtiķu mājā. Tad ģimene tomēr pameta pērtiķu māju, jo tēvs nopirka citu.
2. nodala
STĀSTS PAR DIVIEM TEĀTRA MĪĻOTĀJIEM
Jaunā māja atradās jau pie paša Tirgus, tajā rajonā, kur notika slavenais Senžermēnas gada tirgus. Uzņēmīgais Poklēns jaunajā vietā prata sava uzņēmuma slavu padarīt vēl spožāku. Iepriekšējā mājā bija saimniekojusi un dzemdējusi bērnus Marija Krese, jaunajā viņas vietā stājās Katrīna Flereta. Kas būtu sakāms par šo sievieti? Manuprāt, nekas — ne slikts, ne labs. Bet, tā kā viņa ienāca ģimenē ar pamātes vārdu, daudzi no tiem, kas interesējās par mana varoņa dzīvi, sāka apgalvot, ka Zanam Batistam, jaunākajam, pie Katrīnas Fleretas esot klājies slikti: Katrīna bijusi ļauna pamāte, un komēdijā «Iedomu slimnieks» Moljērs ar neuzticīgo sievu Belīnu ešot notēlojis tieši viņu.
Domāju, ka tas viss nav tiesa. Nav nekādu pierādījumu, ka pamāte būtu darījusi pāri Zanam Batistam, un vēl mazāk pierādījumu ir tam, ka tieši viņa būtu Belīna. Katrīna Flereta, izpildīdama savu uzdevumu zemes virsū, nebija ļauna otrā sieva: gadu pēc kāzām viņa dzemdēja Poklēnam meitenīti Katrīnu, bet vēl pēc diviem gadiem — Margeritu.
Un tā nu Zans Batists mācījās draudzes skolā un galu galā to pabeidza. Poklēns, vecākais, nolēma, ka viņa pirmdzimtais pietiekoši paplašinājis savu redzes loku, un lika zēnam radināties pie darba veikalā. Tad Zans Batists sāka mērīt audumus, šo to piesist ar nagliņām, mēļot ar mācekļiem, bet brīvajā laikā lasīja notaukoto Plutarha grāmatiņu, ko bija atstājusi Marija Krese.
Un te nu manu sveču gaismā atvērtajās durvīs parādās saviem gadiem ļoti rosīgs kungs ar pilsonisku ārieni, dzīvām acīm un pieklājīgām manierēm, viņam ir vienkārši, taču solīdi svārki, galvā parūka un rokā spieķis. Viņa vārds ir Luijs, uzvārds — Krese, viņš ir mirušās Marijās tēvs un tātad Zaha, jaunākā, vectēvs.
Pēc nodarbošanās Kreses kungs bija tapsētājs, tāpat kā viņa znots. Tikai Krese nebija galma tapsētājs, bet privātais, un viņa veikals atradās Senžermēnas gada tirgū. Krese dzīvoja Senuānā, Parīzes tuvumā, kur viņam piederēja lieliska māja ar visām saimniecības ēkām. Svētdienās Poklēnu ģimene parasti bija devusies uz Senuānu viesos pie vectēva, pie kam Poklēnu bērniem no šiem apmeklējumiem bija palikušas patīkamas atmiņas.
Un nu šis pats vectēvs Krese dīvainā kārtā sadraudzējās ar Zanu Batistu, jaunāko. Kas gan sirmgalvi varēja savest kopā ar zēnu? Ja nu vienīgi pats velns? Jār liekas gan, tieši viņš! Taču abu kopīgā kaislība Poklē- nam, vecākajam, nepalika ilgi apslēpta, un drīz vien tā izraisīja tēvā īgnu izbrīnu. Izrādījās, ka vectēvs un mazdēls neprātīgi mīl teātri!
Brīvajos vakaros, kad vectēvs mēdza būt Parīzē, abi tapsētāji, kā vecais, tā mazais, iepriekš sarunājuši un apmainījušies slepeniem skatieniem, pazuda no mājām. Izsekot viņu gaitām nebija grūti. Parasti abi devās uz Mokonseilas un Franču ielas stūri, kur zemajā un drūmajā Burgundas Viesnīcā uzstājās karaļa aktieru trupa. Godājamais vectētiņš Krese bija labos draugos ar priekšniekiem kādā biedrībā, ko apvienoja reliģiozi un komerciāli mērķi. Šī biedrība saucās par Tā kunga ciešanu brālību, uri tai bija tiesības Parīzē izrādīt mistērijas. Tieši šī brālība bija uzcēlusi Burgundas Viesnīcu, taču Zana Batista zēna gados mistērijas vairs neizrādīja, bet izīrēja Viesnīcu dažādām trupām.
Tad vectētiņš Krese devās pie brālības priekšnieka — un godātajam tapsētājam kopā ar mazdēlu tika ierādītas bezmaksas vietas kādā brīvā ložā.
Burgundas Viesnīcas teātrī, kur taja laika galvenas lomas tēloja aktieris Belrozs, izrādīja traģēdijas, traģikomēdijas, pastorāles un farsus, pie tam par Viesnīcas ievērojamāko dramaturgu tika uzskatīts Zans de Rotrs, liels spāņu dramaturģijas paraugu cienītājs. Vectēvam Kresem vislielāko baudījumu sagādāja Belrozs ar savu spēli, un mazdēls aplaudēja Belrozam kopā ar vectēvu. Tomēr mazdēlam daudz vairāk par traģēdijām, kurās uzstājās Belrozs, patika Burgundas farsi, šie rupjie viegla satura farsi, kas pa lielākai daļai bija aizgūti no itāliešiem un Parīzē atrada lieliskus izpildītājus, kuri savās komiskajās lomās brīvi žonglēja ar aktuālu tekstu.
Jā, vectēvs Krese par sarūgtinājumu Poklēnam, vecākajam, bija parādījis viņa dēlam ceļu uz Burgundas Viesnīcu! Un, lūk, kamēr Zans Batists bija vēl zēns, tikmēr kopā ar vectētiņu, bet vēlāk, kad zēns kļuva par jaunekli, — kopā ar biedriem viņš paguva Viesnīcā noskatīties brīnišķīgas-lugas.
Slavenais Grogiljoms, kurš uzstājās farsos, pārsteidza Zanu Batistu ar savu plakano, sarkano bereti un balto jaku, kas iespīlēja drausmīgu vēderu. Otra slavenība, āksts Gotjē-Gargīls, ģērbies melnā kamzolī ar sarkanām piedurknēm, apbruņojies ar milzīgām acenēm un ar bozi rokās, lika Burgundas publikai vai plīst aiz smiekliem — un ne sliktāk par Grogiljomu. Zanu Batistu pārsteidza arī Tirlipēns ar savu neizsīkstošo triku krājumu un Alizons, kurš spēlēja smieklīgu veceņu lomas.
Dažu gadu laikā Zana Batista acu priekšā, griezdamies kā karuselī, aizzibēja ar miltiem un krāsu notriepušies vai arī aiz maskām paslēpušies pedantiski ārsti, skopulīgi veči, plātīgi un bailīgi kapteiņi. Publikai smejot, vieglprātīgas sievas piekrāpa savus rūcīgos muļķa vīrus, un kā žagatas žadzināja farsu kūmiņas — savedējas. Kalpi, viltīgi un viegli kā pūkas, vazāja aiz deguna večus Goržibusus, kūla vecos kraķus ar nūjām un bāza maisos. Un Burgundas Viesnīcas sienas drebēja no franču smiekliem.
Noskatījušies visu, ko vien Burgundas Viesnīcā varēja noskatīties, tapsētāji, kaislības pārņemti, pārcēlās uz citu lielu teātri — Purva teātri. Te valdīja traģēdijas, kurās izcēlās slavenais aktieris Mondori, un cildenas komēdijas, kuru labākos paraugus teātrim deva tā laika ievērojamais dramaturgs Pjērs Korneijs.
Pār Luija Kreses mazdēlu it kā aizplūda dažādas straumes: Burgundas Belrozs, izgreznojies kā pāvs, bija saldens un maigs. Viņš pārgrieza acis, pievērsa tās nezināmām tālēm, līgani māja ar cepuri un gauduligā balsī lasīja monologus, tā ka nevarēja izprast, vai viņš runā vai dzied. Bet tur, Purvā, Mondori satrieca zāli ar savu pērkona balsi un traģēdijās mira gārgdams.
Zēns atgriezās tēva mājās ar drudžainu mirdzumu acīs un naktīs miegā redzēja komiķus Alizonus, Zak- menus-Zado, Filipēnus un slaveno Zodlē ar nobalsinātu seju.
Ak vai! Burgundas Viesnīca un Purvs vēl nepavisam nebija vienīgās iespējas tiem, kas sirgst ar mūžam neizārstējamu kaislību pret teātri.
Pie Jaunā Tilta un Tirgus rajonā plašumā un spēkā vērsās tirdzniecība. Parīze no tās brieda, kļuva daiļāka uh pletās uz visām pusēm. Veikalos un to priekšā mutuļoja tāda dzīvība, ka ausīs zvanīja un gar acīm metās raibs. Bet tur, kur slējās Senžermēnas gada tirgus teltis, ņudzēja īsta burzma. Kņada! Troksnis! Un netīrība, kāda netīrība! …