De Vize pavēstīja, ka desmit veclaicīgās pamācības dzejā, kuras Arnolfs, gatavodamies kāzām, noskaita Agnesei, neesot nekas cits kā nepārprotama desmit dieva baušļu parodija. Kā redzat, de Vizēs kungs atbildēja de Moljēra kungam visai nopietni.
— Ak, nelietis! — de Moljērs nošņācās, satverdams galvu. — Pirmkārt pamācību nav desmit! Arnolfs iesāk vienpadsmito! …
Un viņam galvā saka joņot Arnolfa pamacību sākuma rindas:
Kad apburošā līgava
Iet svētā laulībā,
Tai būtu zināms jādara …
— Viņš iesāk vienpadsmito! — Moljērs teica saviem aktieriem.
— Iesāk, — klusi atbildēja Moljēram, — bet nepasaka neviena paša vārda kā tikai to: vienpadsmitā pamācība; tā ka paliek prātā, dārgo meistar, ka to ir tieši desmit.
Un te man jāpiebilst — tā ir liela laime, ka de Vize, acīm redzot, nezināja, no kurienes Moljērs aizguvis šīs desmit laulības dzīves pamācības. Jo tās bija ņemtas no svēto baznīcas tēvu darbiem.
Tikmēr notikumi steigšus risinājās tālāk — un literātu vidū naids pret Moljēru auga augumā. Viens no naida iemesliem bija tas, ka pēc «Sievu skolas» parādīšanās karalis apbalvoja Moljēru ar tūkstoš livru gada pensiju; lai atzīmētu izcilā komēdiju rakstnieka nopelnus. Pensija nebija nekāda lielā, jo zinātniekiem un literātiem parasti piešķīra daudz vairāk, un tomēr arī tai bija nozīme. Labās attiecības starp Pjēru Korneiju un Moljēru galīgi izjuka. Tiesa gan, te mazāk vainojama pensija, vairāk «Skolas» brīnumainie panākumi un vēl kāds niecīgs iemesls: Moljērs bez kāda Jauna nolūka, vienīgi joka pēc pārnesa kādu Korneija traģēdijas «Sertorijs» dzejas rindu «Skolas» otrā cēliena beigu ainā, likdams šo rindu norunāt Arnolfam, kālab Korneija vārdi ieskanējās komiski.
Šķiet, tāds sīkums (Arnolfs, uzrunādams Agnesi, atkārto Pompeja vārdus: «Nu diezgan! Es te saimnieks! Ejiet, kurp jums likts!») Korneijam nenodarīja nekāda ļaunuma, tomēr viņš jutās ārkārtīgi aizvainots par šādu rīkošanos ar viņa traģēdijas rindām.
Turpmāk Moljērs saņēma vēl smagākus triecienus. Augstākajās aprindās sāka runāt, ka ««Sievu skolas» kritikā» Moljērs izsmējis divas personas: Zaķu de Suvrē, Maltas ordeņa bruņinieku, un hercogu de La- feijādu, Francijas maršalu un franču gvardes pulka komandieri. Ar Zaķu de Suvrē viss izbeidzās laimīgi, bet ar de Lafeijādu — slikti. No visām pusēm uzkūdīts, viņš beidzot iemantoja pārliecību, ka «Kritikā» ar marķīzu, kurš stulbi un sašutuma pilns atkārto vienus un tos pašus vārdus «Krējuma torti!», domāts tieši viņš, un niknumā rupji apvainoja Moljēru. Sastapis dramaturgu Versaļas galerijā, Lafeijāds, izlikdamies, ka grib Moljēru apskaut, satvēra viņu ar abām rokām, piespieda sev klāt un pret savu svārku dārgajām pogām saplosīja asiņainu viņa seju.
Rūgti domāt par to, ka Moljērs hercogam par šo apvainojumu nekādi neatmaksāja. Vai te vainojama kautrība vai atšķirība starp komedianta un hercoga stāvokli, vai varbūt bailes izpelnīties karaļa dusmas, jo majestāte bargi vērsās pret divkaujām (Moljērs pats savās komēdijās arvien izsmēja duelantus), tikai Moljērs hercogu uz divkauju neizsauca. Tomēr domājams, ka tad, ja tas būtu noticis, Moljēra darbība pēc «Sievu kritikas» izbeigtos uz mūžīgiem laikiem, jo Lafeijāds, bez šaubām, būtu viņu nogalinājis.
De Vizēs luga nenonāca uz Viesnīcas skatuves, toties otram cilvēkam, ko Moljērs izsmēja «Kritikā», — Edmam Burso veicās labāk. Viņa lugu «Mākslinieka portrets jeb «Sievu skolas» kontrkritika» burgundieši izrādīja. «Portretā» Burso rādīja Moljēru kā pavisam šaubīgu personu un, tāpat kā de Vize, atgādināja desmit pamācības. Tomēr karalis ziņojumus par pamācībām uzņēma vienaldzīgi, un Parīzē sāka tenkot, ka valdnieks ar lielu interesi sekojot cīņai, kas iedegusies starp Moljēru un viņa ienaidnieku falangu, un ka viņš pat esot devis Moljēram padomu vēlreiz uzbrukt saviem ienaidniekiem no skatuves. Ai, tad gan karalis bija devis sliktu padomu!
De Moljēra kungs uzrakstīja lugu «Versaļas eks- promts» un 1663. gada četrpadsmitajā oktobrī to uzveda. Uz skatuves tika attēlots karalim veltītas lugas mēģinājums, tā ka palērojālieši tēloja paši sevi. Bet šis mēģinājums Moljēram bija vienīgi iegansts, lai dotos uzbrukumā saviem ienaidniekiem burgundiešiem.
Par aizvainoto komediantu ar izķēmoto seju sāka arvien vairāk un vairāk runāt sliktu. Ka Moljērs nelaimīgs laulības dzīvē, Parīze, protams, jau zināja. Nekrietnie tenkotāji izplatīja baumas, ka Armanda jau sen krāpjot vīru. Moljēru mocīja kāda apslēpta vājība: izsmiedams Sganarelus un Arnolfus, viņš pats bija slimīgi greizsirdīgs. Var iedomāties, kādu iespaidu uz Moljēru atstāja šīs baumas, kas viņu padarīja visu acīs smieklīgu. Moljērs nodomāja, ka šim apkaunojumam iemeslu devuši burgundieši, un niknās dusmās sāka par tiem ņirgāties «Versaļas ekspromtā».
— Kurš no jums tēlo karaļus? — lugā jautāja Moljērs, tēlodams pats sevi. — Ko? Šis jaunais cilvēks ar jauko augumu? Nedzeniet jokus! Karalim jābūt lielam un resnam kā četri cilvēki kopā! Karalim, velns lai parauj, jābūt ar lielu vēderu! Karalim vajadzīgi pamatīgi miesas apmēri, lai varētu labi aizpildīt troni!
Nevajadzēja gan, nevajadzēja smieties par Zašarī Monflēri fiziskajiem trūkumiem!
Pēc tam sekoja zobgalības par aktrises Bošato un aktieru Otroša un Viljē deklamēšanas veidu.
Pie reizes Moljērs aizskāra arī marķīzus, izteikdamies par viņiem tādējādi:
— Tāpat kā antīkajās komēdijās redzējām komisko kalpotāju, kurš skatītājus smīdina, tā mūsdienu lugās publikas uzjautrināšanai nepieciešams marķīzs.
Pēc tam Moljērs iedzēla Edmam Burso, «Versaļas ekspromtā» uz skatuves nosaukdams viņu par rakstnie- ķeli… Jā, bez šaubām, karalis bija devis Moljēram kļūmīgu padomu! Bet mūsu varonis droši vien jutās kā vientuļš vilks, kas dzird sev aiz muguras elsojam ^ig- los viņu lencošos suņus.
Un šim vilkam klupa virsū visi kā viens: de Viljē kopā ar de Vizi sacerēja lugu «Marķīzu atriebība», bet par savu sirmo tēvu līdz sirds dziļumiem aizvainotais Monflēri, jaunākais, — Antuāns Zakobs uzrakstīja lugu «Kondē pils ekspromts».
«Marķīzu atriebībā» ar Moljēru apgājās jau pavisam vienkārši, nosaucot viņu par vulgāru cilvēku, kurš zog domas citiem autoriem, par pērtiķi un ragnesi, bet «Ekspromtā» Antuāns Monflēri pilnā mērā atdarīja Moljēram par to, ko Moljērs savā «Ekspromtā» bija nodarījis vecajam Monflēri: Antuāns Zakobs Monflēri ņirgājās par Moljēru Cē?ara lomā, un tam bija pamats, jo ir zināms, ka Moljērs šo lomu spēlēja visai slikti.
Pēc tam arī Purva teātris iesaistījās uzbrukumos un savukārt lugā izsmēja Moljēru.
Kāds Filips de Lakruā kā pēdējais uzrakstīja sacerējumu ar nosaukumu «Komiskais karš jeb «Sievu skolas» aizstāvēšana», kurā pamatoti aizrādīja, ka pa to laiku, kamēr Apolons atpūšoties debesīs, rakstnieki un aktieri plēšoties kā suņi. Tomēr de Lakruā atzina, ka luga, kuras dēļ sācies šis karš, tātad «Sievu skola», esot laba luga, un izteica to ar paša Apolona vārdiem.
Nelaimīgais 1663. gads beidzās ar pārkaitinātā vecā Monflēri neglīto izlēcienu — viņš uzrakstīja karalim formālu denuncējumu, kurā apsūdzēja Moljēru, ka tas apprecējis pats savu meitu.
Šī apsūdzība Moljēru pilnīgi apstulbināja, un nav zināms, ko Moljērs iesniedza karalim, lai atvairītu apvainojumu asinsgrēkā, taču nav nekādu šaubu, ka attaisnoties un kaut ko iesniegt viņam vajadzēja. Un jādomā, ka tie bija akti, kuros Armanda Bežāra skaitījās Marijas Ervē-Bežāras meita. Karalis Moljēra argumentus uzskatīja par pilnīgi pārliecinošiem, un nekādu tālāku seku apsūdzībai nebija, un tad arī niknais karš starp Moljēru un viņa ienaidniekiem sāka aprimt.