Mūsu varonis šai cīņā iemantoja slimību — viņš sāka aizdomīgi klepot —, nogurumu un dīvainu garīgo noskaņojumu, pie kam citi tikai vēlāk iedomājās, ka šim noskaņojumam medicīnā ir ļoti iespaidīgs nosaukums — hipohondrija. Bet viņš uz saviem pleciem iznesa mūžībā divu nenozīmīgu rakstnieku vārdus: de Vizēs un Edma Burso. Abi sapņoja par slavu un ieguva to ar Moljēra palīdzību. Ja viņš nebūtu uzsācis cīņu ar tiem, mēs droši vien gaužām maz pieminētu de Vizēs un Burso, kā arī daudzu citu vārdus.
20. nodaļa ēģiptiešu kūms
Grūtsirdības tārpa grauzts, ar Lafeijāda pogu atstātajām rētām sejā Moljērs sagaidīja 1664. gadu, viņa slavai plaukstot un zeļot, un šī slava, izlidojusi no Francijas, pacēlās pāri Alpu virsotnēm un nok.uva citās zemēs.
Lai cik nesaticīgi dzīvoja Moljēru laulātais pāris, 1664. gada 19. janvārī viņiem tomēr piedzima puisēns. Laika posmā starp bērna dzimšanu un kristībām Moljērs sagatavoja un iestudēja savu jauno komēdiju — «Laulības pret paša gribu». Patiesībā tā bija viencēliena luga, taču, zinādams, cik ļoti karalim patīk balets, Moljērs iestarpināja tajā daudzus dejas priekšnesumus, paplašinot lugu līdz trim cēlieniem.
Florencietis, Moljēra vārdabrālis, talantīgais galma komponists Džovanni Batists Lulli uzrakstīja «Laulībām» mūziku, bet karaļa baletmeistars Bošāns iestudēja dejas. Lugai bija nepieciešams sarežģīts montējums, tai iztērēja daudz naudas, taču tas nebija darīts velti.
Par prieku karalim Moljērs iepina lugā baletu, bet par prieku pats sev lika komēdijā darboties diviem komiskiem filozofiem. Kādreizējais klermonietis nebija aizmirsis nelaiķa Hasendi mācības un izlaida uz skatuves divus mācītus nejēgas: vienu, Pankrasu, — Aristoteļa skolas pārstāvi, un otru, Marfuriusu, — antīkā skeptiķa Pirrona skolas pārstāvi.
Pirmais, līdz neprātam uzjautrinādams skatītājus, runāja neiedomājamas aplamības. Bet otrs pretstatā pirmajam bija vārdos skops un tik skeptisks, ka ieteica Sganarelam apšaubīt pat to, ko nekādi nevar apšaubīt cilvēks, kam ir acis. Tā Sganarelam, kad viņš kaut kur ieradās, vajadzēja teikt nevis «es esmu atnācis», bet «man šķiet, ka esmu atnācis», kas, protams, Sganarelā, kam saprāts bija kārtībā, izraisīja pamatotu izbrīnu.
Divas lieliskas ainas ar abiem pedantiem izraisīja dusmas Parīzes filozofijas fakultātē, un nav saprotams, kāpēc tās neizvērtās par lielu skandālu, jo, kā pieminēju jau agrāk, smieties par Aristoteļa skolas filozofiem bija ārkārtīgi bīstami.
Lugas «Laulības pret paša gribu» sacerēšanai par ierosinājumu varēja noderēt nesenie grāfa Filibēra de Gramona piedzīvojumi, kas sacēla troksni Parīzē. Šim grāfam bija tik milzīgi panākumi dāmu vidū, ka nostāsti par viņa piedzīvojumiem beidzot nogurdināja karali un majestāte pavēlēja de Gramonam kādu laiku pavadīt Anglijā. Bet, tikko grāfs ieradās Anglijā, viņš viens un divi iekaroja jaunās galma dāmas Hamiltones sirdi.
Londonas sabiedrība, kas maz pazina de Gramonu, sāka runāt, ka viņš gatavojas precēties. Tomēr, kad pienāca laiks, grāfs posās atpakaļ uz dzimto Franciju un, atvadoties no galma dāmas, nebilda ne vārda, kas liecinātu par viņa precību nolūkiem.
Grāfs jau bija Duvras ostā un grasījās kāpt uz kuģa, kad pēkšņi ostmalā ieradās divi jaunās Hamiltones brāļi. Grāfam pietika tikai uzmest acis, lai pārliecinātos, ka tie sagatavojušies nopietniem pasākumiem: no apmetņu apakšas, kā jau pieklājas, rēgojās laukā zobenu gali, taču brāļi vēl piedevām bija bruņoti arī ar pistolēm. Tie sveicināja Gramonu ar reveransu, bet tik pieklājīgi, ka Gramonam tas likās pārspīlēti.
— Grāf, — sacīja vecākais, — vai jūs Londonā neesat kaut ko aizmirsis?
Grāfs sajuta vēja brāzmu, kās tik jauki pūta uz dzimtenes pusi, paraudzījās uz kuģa tauvām, uz pistolēm un nodomāja: «Nav nekādu šaubu, ka pat tad, ja izdotos nošaut vecāko, man uz karstām pēdām būtu jācīnās arī ar otru. Ostā izceltos nejēdzīgs tracis, un, kas visļaunākais, tas ārkārtīgi sarūgtinātu viņa majestāti. Un turklāt jaunā Hamiltone ir apburoša jaunava .. .»
Un grāfs Hamiltoniem laipni atbildēja:
— Jā, kungi, es aizmirsu apprecēt jūsu māsu. Taču es nekavējoties dodos atpakaļ uz Londonu, lai izlabotu šo kļūdu.
Un pēc neilga laika Gramons jau bija precēts vīrs.
Tomēr iespējams arī, ka Moljērs materiālu komēdijai ņēmis nevis no Filibēra de Gramona dēkām, bet gan no slavenā satīriķa Rablē darbiem, kuros aprakstīti Pa- nurga piedzīvojumi.
Greznā komēdija ar baletu divdesmit devītajā janvārī tika varen spoži uzvesta karaļa telpās Luvrā, pie tam vienā no otrā cēliena baleta ainām pirmo ēģiptieti pārī ar marķīzu Vilruā dejoja Francijas karalis. Lūk, cik ļoti viņam patika balets! Bez karaļa izrādē piedalījās arī viņa brālis, kurš tēloja vienu no Sganarela sievas pielūdzējiem, un vesela virkne galminieku, no kuriem trīs tēloja čigānus un četri — velnus. Itin visi izteica domu, ka pats labākais izrādē bijis pirmais ēģiptietis. Mēs klusējam, bet sevī spriežam, ka paši labākie izrādē bija: Sganarels Moljēra izpildījumā, kā arī Pan- krass un Marfuriuss Brekūra un di Kruazī izpildījumā.
Pēc tam lugu kā viencēlienu izrādīja uz pašmāju skatuves Palērojālā, atmetot baletu, kas izmaksāja dārgi, taču sevišķus panākumus tā neguva.
Karalis sagādāja sev iespēju vēlreiz izbaudīt iemīļoto mākslu, trīspadsmitajā februārī dejodams citā baletā, ko viņam izrādīja burgundieši, kas tvīka skaudībā pret Moljēru, pie tam baleta prologa izpildījumā piedalījās slavenie Dezeije un Floridors. Toties Moljērs guva iespēju atgriezties pie sava kārtējā repertuāra un ģimenes rūpēm.
Šīs rūpes bija krēslā tītu noslēpumu un skumju pilnas, un vienīgi vecuvecās Okseruā Senžermēnas baznīcas eļļas lampiņu mirdzums divdesmit astotajā februārī mazliet izkliedēja melanholijā iegrimušā Moljēra dzīves drūmumu. Šajā dienā tika kristīts viņa pirmdzimtais. Ceremonija noritēja neparasti grezni un svinīgi. Pie kristāmā trauka stāvēja gvards ar garu āvu, bet garīdznieka seja pauda neredzētu sajūsmu. Iemesls bija tas, ka būt par krusttēvu kristāmajam bērnam bija devis piekrišanu Francijas karalis. Varenā kūma vārdā bija ieradies hercogs de Kreki, bet augstdzimušās kūmas Orleānas hercogienes Anrietas vārdā — maršala Diplesī dzīvesbiedrene. Bērnu, pats par sevi saprotams, nosauca par Luiju.
Kristības Parīzē atstāja lielu iepaidu, un Moljēram adresētās lamas stipri vien pieklusa. Aiz trupas direktora pleciem visiem sāka rēgoties karaļa ēna, un daudzi no tiem, kas labprāt nostājas uzvarētāja pusē, aizgūtnēm stāstīja, ka Monflēri ar savu apsūdzību neesot pili pat lāgā uzklausīts, bet gandrīz vai aiz apkakles izmests laukā. /
Tolaik Moljērs pārcēlās dzīvot citur, kas daudziem izlikās ļoti dīvaini. Viņš pameta savu Rišeljē ielas dzīvokli un kopā ar sievu pārcēlās uz agrāko dzīves vietu Karaļa laukuma un Luvras Tomā ielas stūrī, kur apmetās vienā mājā ar Madlēnu Bežāru un Debrī kundzi. Pēc pārcelšanās .Moljērs, kaut gan viņa garīgais stāvoklis bija smags, turpināja intensīvi strādāt pie kāda liela darba. Viņš rakstīja slepeni, un to zināja tikai pavisam nedaudz cilvēku. Starp tiem bija slavenais kritiķis un dzejnieks Bualo-Depreo, kurš, par spīti lielajai gadu starpībai (viņš bija četrpadsmit gadus jaunāks par