Moljēru), kā jau minēju, bija kļuvis par mana varoņa labāko draugu, un viena no gudrākajām un interesantākajām sievietēm Francijā Ninona de Lanklo, kura bija iesaukta par Francijas Aspaziju un kuras salonā Moljērs, atklātībai plaši neizpauzdams, lasīja komēdijas fragmentus.
Karalim, kurš tagad vēlīgi sekoja visam, ko darīja viņa kūms, kurš bija viņu apbūris ar saviem baletiem, Moljērs vispadevīgi paziņoja, ka rakstot lielu komēdiju par svētuli un liekuli.
Ap to laiku, proti, 1664. gada pavasarī, tika pabeigta Versaļas pils apdare un Versaļā sākās grandiozas svinības.
Pa nebeidzamo aleju starp apgrieztu zaļumu sienām virzījās svinīgs gājiens, un tā priekšgalā uz zirga jāja karalis Luijs. Soļoja orķestri, un taures skanēja tik vareni, ka, šķiet, tās bija dzirdamas pat divdesmit kilometru attālumā, Parīzē. Pa vidu orķestrim brauca pajūgi, un kādā no tiem stāvēja par Apolonu nogrimētais Šarls Variē de Lagranžs. Nākošajos ratos brauca aktieri, ģērbti kā Zodiaka zvaigznāja zīmes. Gāja un brauca aktieri bruņinieku, nēģeru un nimfu kostīmos. To vidū pajūgā zvilnēja mežu dievs Pans ar āža kājām — de Moljēra kungs.
Ko tas viss nozīmēja? Heroldu taures vēstīja, ka sākušās «Izpriecas Apburtajā Salā» — lielie Versaļas svētki, ko pēc karaļa pavēles organizēja hercogs de Senteņjans.
Karaļa dārznieki Versaļas zaļumu jūrā bija izveidojuši veselus teātrus un izrotājuši tos ar ziedu vītnēm un ornamentiem, pirotehniķi bija sagatavojuši spožumā un plašumā nepieredzētu uguņošanu, bet Vigarani uzbūvējis mašīnas teātra uzvedumiem.
Un, kad sākās svētki, Versaļas dārzos ik vakarus blāzmoja daudzkrāsainas liesmas, no debesīm dārdēdamas bira zvaigznes, un iztālēm šķita, ka Versaļas mežs degtu.
Moljērs šo svētku labad strādāja kā drudzī un ļoti īsā laikā, aizguvis sižeta līnijas no kāda spāņu dramaturga, sarakstīja lugu «Elidas princese». Šajā galantajā un tukšajā uzvedumā Elidas princeses lomā uzstājās Armanda Moljēra. Tad viss galms dabūja redzēt, kāds milzīgs talants piemīt slavenā komedianta sievai un kādu prasmi tā ieguvusi sava vīra vadībā. Viņas spēle visus sajūsmināja, un galma kavalieri bariem lenca asprātīgo, dzēlīgo sievieti ar zeltu un sudrabu izšūtā cit- ronkrāsas zīda tērpā.
Karalim «Elidas princese» sagādāja milzīgu prieku, bet lugas autoram atnesa jaunas bēdas. Bīstami savas jaunības, bagātības un skaistuma dēļ kavalieri viņam galīgi sagandēja svētkus. Tenkas par viņa sievu radās jau tūliņ pirmajā dienā. Kā indes pilna līdzjūtība vai neglīti mājieni tās tūdaļ nonāca ausīs Moljēram, taču viņš vairs pat neko neteica pretī, tikai kā vilks atņirdza savus sadzeltējušos zobus. Pēc pērngada cīņas ar bur- gundiešiem viņš, acīm redzot, bija pie daudz kā pieradis un vairs nebrīnījās par to, ka staigā cilvēku vidū pilnīgi izģērbts. Turklāt viņu piemeklēja nelaime: karaļa krustdēls Luijs nomira tūlīt pēc «Elidas princeses» pirmizrādes.
Svētki tikmēr ritēja savu gaitu, un ziedu teātros spēlēja Lullī melodijas, bet no debesīm lija ugunis, tuvojās sestā — liktenīgā «Izpriecu» diena. Šajā divpadsmitā maija dienā Moljērs, brīdinājis karali, ka iestudējums vēl nav pabeigts, parādīja galmam un karalim trīs cēlienus no pieminētās noslēpumainās lugas par svētulību — «Tartifs jeb Liekulis».
Teikšu īsi. Lugā bija attēlots īsts rūdīts blēdis, melis, nelietis, slepus ziņu pienesējs un spiegs, liekulis, izvirtulis un svešu sievu pavedinātājs. Šis pats lugas varonis, nepārprotami kaitīgs apkārtējai sabiedrībai, nebija nekas cits kā garīdznieks. Viņa valoda bija bārsīt piebārstīta saldeniem, dievbijīgiem teicieniem, un — vēl vairāk — savu nekrietno rīcību šis varonis ik uz soļa papildināja ar citātiem no Svētajiem rakstiem.
Neuzskatu par vajadzīgu teiktajam vēl kaut ko piebilst. Šis uzvedums tika nospēlēts karaļa, mātes karalienes — ārkārtīgi reliģiozas sievietes un neskaitāmu galminieku klātbūtnē, kuru vidū daudzi bija dedzīgi nesen skaļu slavu ieguvušās garīgās apvienības «Svētā sakramenta biedrība» biedri, kas bija tīk spēcīgi darbojušies, lai valstī aizsargātu reliģiju un tikumu tīrību, ka pat valdība kādu laiku centās to slēgt.
Komēdija par Tartifu sākās ar vispārēju sajūsmu un labvēlīgu uzmanību, ko tūliņ nomainīja milzīgs izbrīns. Bet uz trešā cēliena beigām publika vairs nezināja, ko domāt, un dažiem pat iešāvās prātā, ka de Moljēra kungs varbūt nav pie pilna prāta.
Garīdznieku vidū, protams, gadās visādi, kaut vai tas pats abats Rokets, vēlākais Otenas bīskaps, kuru Moljērs bija iepazinis neaizmirstamajos Langedokas laikos, kad Rokets visas draudzes acīs kļuva slavens ar pārsteidzoši nekrietnu uzvešanos, vai arī bijušais advokāts Šarpi, kurš kļuva par sludinātāju un tajā pašā laikā paveda galma aptiekāra sievu, vai pazīstamais Bordo fran- ciskānis Itjē tēvs, kurš Frondas laikos izcēlās ar nedzirdētām nodevībām, un vēl daži citi. Un tomēr rādīt uz skatuves to, ko parādījis Moljērs … Nē, jums jāpiekrīt, tas visiem šķita neiespējami!
Daudzi cietušie augstako aprindu marķīzi jau bija pieraduši pie tā, ka Moljēram karalis deva it kā brīvu vaļu ar viņiem izrēķināties. Arī Sganareli, bodnieki bija saņēmuši savu tiesu … Taču ar «Tartifu» Moljērs ielauzās vidē, kur neklājās ielauzties.
Sašutums izcēlās neparasti ātri un izpaudās kapa klusumā. Bija noticis kaut kas nedzirdēts. Palērojāla komediants ar vienu savas spalvas vilcienu bija sabojājis un izjaucis Versaļas svētkus: māte karaliene no Versaļas demonstratīvi aizbrauca.
Bet tālāk notikumi guva visai nopietnu raksturu. Karaļa acu priekšā piepeši noplīvoja ugunssarkana mantija un nostājās pats Parīzes pilsētas arhibīskaps kardināls Arduēns de Bomons de Perefikss un sāka ļoti uzstājīgi un ietekmīgi lūgt karali nekavējoties aizliegt «Tartifa» uzvešanu.
Svētā sakramenta biedrība ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par to, ka Moljērs esot pārāk bīstams. Šis bija pirmais un varbūt arī vienīgais gadījums karaļa mūžā, kad viņš pēc teātra izrādes jutās pārsteigts.
Un, lūk, pienāca brīdis, kad abi kūmi palika divatā. Kādu brīdi tie klusēdami viens otru vēroja. Luijs, kurš jau no bērnības bija radis izteikties strupi un skaidri, juta, ka mēle negrib klausīt. Pastiepis uz priekšu apakšējo lūpu, karalis iesāņus raudzījās nobālušajā komediantā, un galvā viņam šaudījās tamlīdzīgas domas: «Šis de Moljēra kungs tomēr ir diezgan interesanta parādība!»
Tad kūms komediants atļāvās pateikt šādus vārdus:
— Es, lūk, jūsu majestāte, gribēju visā padevībā izlūgties atļauju uzvest «Tartifu».
Kūms karalis pārsteigumā sastinga.
— Bet, de Moljēra kungs, — karalis teica, ar neizsakāmu ziņkāri raudzīdamies acīs sarunu biedram, — visi kā viens apgalvo, ka jūsu lugā esot izsmieta reliģija un dievbijība …
— Uzdrošinos jūsu majestātei atgādināt, — sirsnīgi atbildēja ar karali sakūmojies aktieris, — ka dievbijība mēdz būt patiesa un nepatiesa ….
— Tā ir, — atsaucās krusttēvs, nenolaizdams skatiena no Moljēra, — un tomēr, piedodiet manu atklātību, visi runā, ka jūsu lugā nevarot izprast, par kādu dievbijību jūs smejaties — par patieso vai nepatieso? Dieva dēļ, piedodiet man, es šajos jautājumos neesmu lietpratējs, — piebilda karalis, laipns kā allaž.
Abi klusēja. Tad karalis sacīja:
— Tā ka es jūs tomēr lūgšu šo lugu neizrādīt.