Tik neveiksmīgi izbeidzis svētkus, karalis sešpadsmitajā maijā devās uz Fonteneblo. Moljērs karalim sekoja, bet Moljēram pa pēdām, arvien vairāk plezdamies plašumā, steidza nostāsti par «Tartifu».
Fonteneblo kopā ar pārējiem «Elidas princesi» noskatījās arī Romas pāvesta sūtnis un viņa radinieks kardināls Kidži, kurš bija ieradies Francijā uz sarunām. «Princese» kardinālam patika, un Moljērs panāca, ka tika ielūgts pie kardināla lasīt «Tartifu». Moljērs lugu kardinālam nolasīja, pie kam visiem pār pārsteigumu pāvesta legāts laipni teica, ka viņš komēdijā nesaskatot nekā nepieņemama un reliģijas apvainošanu tajā neredzot. Kardināla atsauksme Moljēru spārnot spārnoja, pavīdēja iespēja iegūt lugai aizstāvību no svētā krēsla puses. Taču tas nenotika. Karalis vēl nebija paguvis īsti iekārtoties Fonteneblo, kad viņam jau iesniedza milzīgā steigā Parīzē iespiesto svētā Bartolomē baznīcas kirē — svētā tēva Pjēra Rulē apcerējumu. Raksts bija adresēts «Lieliskākajam no visiem pasaules karaļiem Luijam XIV» — un tajā no sākuma līdz galam bija runa par «Tartifu».
Godājamais kirē bija temperamentīgs cilvēks un izteicās pilnīgi skaidri. Pēc viņa uzskatiem, Moljērs nebūt neesot cilvēks, bet gan dēmons, kas ieguvis cilvēka izskatu un ieģērbies cilvēka drēbēs. Un, tā kā elles ugunis Moljēram tikpat esot jau pilnīgi nodrošinātas, prātoja Pjērs Rulē, tad vajagot šo minēto Moljēru, negaidot uz elles ugunīm, visas tautas priekšā sadedzināt kopā ar «Tartifu».
Moljērs, iepazinies ar tēva Pjēra apcerējumu, nekavējoties iesniedza karalim rakstu, kurā izmisīgos vārdos lūdzās viņa aizstāvību.
Luijs XIV necieta, ka viņam norāda, kā ar kuru jārīkojas. Tādēļ Rulē ar savu autodafē ierosinājumu neguva itin nekādu panākumu. Vēl vairāk, Rulē ar savu muļķīgo priekšlikumu tika uzņemts gaužām noraidoši.
Starp citu, tad bez Romas kardināla «Tartifam» radās vēl viens aizstāvis. Tas bija pēc izturēšanās rupjais un nepatīkamais, taču gudrais un zinātkārais princis Kondē. Tajā laikā, kad parādījās «Tartifs», itālieši nospēlēja farsu «Skaramušs vientuļnieks», kurā melnum melnās krāsās tika notēlots mūks. Karalis, kurš vēl arvien jutās pārsteigts par notikumu ar «Tartifu», noskatījies itāliešu «Skaramušu», teica Kondē:
— Nesaprotu, kāpēc viņi tik briesmīgi uzbrūk «Tartifam». «Skaramušā» taču ir daudz kas krietni asāks.
— Tas notiek tādēļ, jūsu majestāte, — Kondē viņam atbildēja, — ka «Skaramušā» autors smejas par debesīm un reliģiju, gar ko šiem kungiem nav nekādas daļas, kamēr «Tartifā» Moljērs smejas par viņiem pašiem. Lūk, kāpēc viņi ir tā satracināti, sir!
Taču arī Kondē iejaukšanās Moljēram nelīdzēja. Ko tad uzsāka nelaimīgās lugas autors? Sadedzināja to? Noslēpa? Nē. Atguvies pēc Versaļas satraukumiem, dramaturgs, kuru neviens nebija pārliecinājis, sēdās rakstīt «Tartifa» ceturto un piekto cēlienu.
Moljēra labvēlis Orleānas hercogs, protams, piespieda Moljēru nospēlēt viņam «Tartifu», un vasaru Viljēkotrē pilī tika izrādīti trīs cēlieni, bet, kad luga bija pabeigta, tad Moljērs to visu uzveda pie Kondē Rensī pilī.
Jā, luga bija aizliegta, tomēr nebija nekādas iespējas apturēt tās izplatīšanos, un lugas noraksti sāka iet no rokas rokā pa Franciju. Vēl vairāk, baumas par šo lugu nonāca ari citās Eiropas valstīs, un Zviedrijas karaliene Kristīne, kas tikko bija pievērsusies katoļticībai un tajā laikā uzturējās Romā, griezās ar oficiālu lūgumu pie Francijas, lai viņai laipni sagādā vienu lugas eksemplāru: karaliene gribēja to ārzemēs izrādīt. Te nu Francijas varas iestādes nonāca kutelīgā stāvoklī, tomēr pamanījās kaut kādu iemeslu dēļ karalienes lūgumu atteikt.
Kad slimais, kāsa mocītais Moljērs, kas uzbudinājās, jau cilvēkus ieraugot vien, no Fonteneblo atgriezās savā Palērojāla ikdienā, noskaidrojās, ka teātra ienākumi krītas. Tiesa gan, «Elidas princese» tika izrādīta ar panākumiem, taču tā pārāk dārgi izmaksāja. Modē nākušā pirmšķirīgā dramaturga Žana Rasina luga «Fivaīda», ko teātris bija pieņēmis, lielus ienākumus nedeva. «Tartifa» bojā eja direktoram iegrieza visādā veidā.
Un, pārdzīvojis vēl vienu smagu apbēdinājumu — nomira resnais Grorenē Diparks — un aizstājis viņu ar jaunu komiķi Juberu, lietpratēju veceņu lomu tēlošanā, Moljērs sāka pārdomāt, kam būtu jānāk «Tartifa» vietā.
21. nodaa
LAI PĒRKONS SASPER MOLJĒRU!
Moljērs sāka cītīgi lasīt spāniešu leģendas. Ķildodamies ar sievu, īgņādamies un kāsēdams viņš sēdēja savā kabinetā pie foliantiem un švīkāja papīru. Apburošā pavedinātā ja Donžuāna Tenorio tēls stāvēja viņam acu priekšā nakts nomoda stundās un vilināja. Moljērs pārlasīja lugu, ko bija sacerējis mūks Gabriels Teless, kas pazīstams ar pseidonīmu Tirso de Molina, pēc tam itāliešu lugas par donu Zuānu. Šī tēma klīda apkārt pa dažādām zemēm un valdzināja visus, arī frančus. Pavisam nesen franči Lionā un Parīzē izrādīja lugas par donu Žuānu vai Akmens viesi, kurš pirmā spāņu lugas tulkotāja rokās pārvērtās «Akmens dzīrēs», sajaucot vārdus «viesis» un «dzīres».
Moljērs sajūsminājās un sāka rakstīt pats savu donu
Zuānu, sacerēdams ļoti labu lugu ar dīvaini fantastiskām beigām: viņa donu Zuānu aprija elles liesmas.
Premjera notika 1665. gada piecpadsmitajā februārī. Donu Zuānu spēlēja Lagranžs, viņa sulaini Sganarelu — Moljērs, Pjero — jaunais komiķis Jubers, donu Luī — klibais Bežārs, Dimanšu — di Kruazī, Laramu — Debrī kungs, divas zemnieces, ko paved dons Zuāns, Šarloti un Matirinu, tēloja Debrī kundze un Armanda, kas atkal jau ceturto mēnesi bija stāvoklī.
«Dons Zuāns jeb Akmens dzīres» jau pirmizrādē deva tūkstoš astoņsimt livru ienākuma. Pēc tam šie ienākumi pieauga, sasniedzot divtūkstoš četrsimt livru.
Parīzieši bija sajūsmā par «Donu Zuānu». Varēja sagaidīt, ka autors, kurš saņēmis smagu triecienu sakarā ar «Tartifu», tūdaļ nožēlos savu rīcību un cels publikai priekšā sacerējumu, kas neskars sabiedrības pamatus un būs pilnīgi pieņemams. Tā tomēr nenotika, un skandāls «Dona Zuāna» dēļ iznāca vismaz tikpat liels, ja ne vēl lielāks, kā «Tartifa» dēļ — un it īpaši tālab, ka «Dons Zuāns» atskanēja no skatuves, bet «Tartifs» tomēr bija pazīstams tikai ierobežotam cilvēku lokam.
Moljēra varonis dons Zuāns bijā pārliecināts un nelabojams ateists, turklāt šis ateists, par spīti saviem netikumiem, bija ārkārtīgi asprātīgs, bezbailīgs un neizsakāmi pievilcīgs. Dona Zuāna spriedumi arvien bija pārsteidzoši kā zobena cirtieni, un šim spožajam brīvdomātājam par pretinieku strīdos Moljērs izvirzīja viņa sulaini Sganarelu, gļēvu un zemisku radījumu.
Dievbijības veicinātāji jutās gauži nomākti, bet vēlāk nomāktības vietā stājās niknums. Parādījās pirmie raksti par «Donu Zuānu». Kāds Barbjē d'Okūrs, kurš rakstīja ar pseidonīmu Rošmons, pieprasīja, lai Moljēra kungs tiktu sodīts citiem par biedinājumu, pie tam atgādināja, ka imperators Augusts esot sodījis ar nāvi ākstu, kurš izsmējis Jupiteru. Viņš atgādināja ne vien Augustu, bet arī Teodosiju, kurš tādus autorus kā Moljērs atdevis saplosīt zvēriem.
Pēc Rošmona izteicās kāds cits rakstnieks, kurš piebilda, ka nebūtu slikti, ja pērkons saspertu autoru kopā ar viņa varoni. Pēc šī autora atkal, un tagad pēdējo reizi, uzradās mūsu vecais paziņa, dievbijīgais princis
Konti. īpašā komēdijai un aktieriem veltītā apcerējumā viņš izteicās, ka «Dons Zuāns» esot gluži atklāta bezdievības mācība, un te jāatzīst, ka princis sprieda ļoti asprātīgi.