— Tik tiešām, — viņš rakstīja, — vai gan var likt donam Zuānam teikt pārdrošas runas, bet reliģijas un dievišķīgā pirmsākuma aizstāvību uzticēt muļķa sulainim? Kā gan viņš lai atspēko savu spožo pretinieku?
Vispār vēlējumi, lai Palērojāla direktoru sasper debesu pērkons, atskanēja arvien biežāk un biežāk. Visspēcīgāko iespaidu lugā. atstāja patiešām savādā aina ar donu Zuānu un ubagu, aina, kurā ubags uz dona Zuāna jautājumu, ar ko viņš nodarbojoties, atbild, ka augu dienu lūdzot dievu par to cilvēku labklājību, kuri viņam kaut ko atmetot. Tad dons Zuāns iebilst, ka cilvēkam, kurš augu dienu lūdzot dievu, gan nevarot klāties slikti. Taču ubags atzīstas, ka esot pavisam nabadzīgs. Te dons Zuāns aizrāda, ka tad gan ubaga pūles tiekot debesīs slikti atalgotas, un piedāvā viņam lui- doru, taču vienīgi ar noteikumu, ka nabags dievu mazliet pazaimos. To darīt ubags atsakās, un dons Zuāns atdod viņam luidoru, teikdams, ka tas tāpat vien «aiz cilvēkmīlestības».
Šī aina sacēla pret Moljēru pat tos, kas pret viņu izturējās samērā labvēlīgi, un beigu ainas zibens spēriens, ko autors raida savam varonim, it nevienu neapmierināja. īsi sakot, «Dons Zuāns» nodzīvoja uz skatuves īsu brīdi un pēc piecpadsmitās izrādes tika aizliegts.
Nav lieki piebilst, ka «Dona Zuāna» dēļ Moljērs sanaidojās vēl ar veselu grupu Parīzes mācīto ļaužu, proti — ar ārstiem, iepīdams komēdijā par tiem asas zobgalības.
Tā iedzīvojies jaunos ienaidniekos, Moljērs sagaidīja kluso sezonu. Mokošā vasara vilkās gari un skumīgi. Mājās bija jāstrīdas ar sievu, kas bija cerībās un kļuvusi viegli uzbudināma, kā arī nikni un veltīgi jāšķendējas par ienākumu krišanos kasē. Taču cīnīties pret to pēc «Tartifa» un «Dona Zuāna» aizliegšanas bija ļoti grūti.
Kad garastāvoklis kļuva pavisam neciešams, talkā nāca vīns, un laiku pa laikam vai nu Baltā Auna krodziņā, vai arī Egles Čiekurā salasījās neliela kompānija, kurā ietilpa Moljēra un Kloda Šapela vecie klases biedri un bez tam Lafontēns, Bualo un uzlēcošā zvaigzne — Žans Rasins. Šo saiešanu vadītājs bija trokšņainais Šapels, kam vairāk par visu pasaulē patika iedzert. Domājams, ja šī kompānija, it īpaši ar Moljēru priekšgalā, mūsu dienās parādītos kādā Francijas restorānā, tā būtu cienāta par velti.
Teātra dzīve tikmēr ritēja savu gaitu. Jūnijā pēc karaļa pavēles Versaļā izrādīja lugu «Koķete», ko bija uzrakstījusi dramaturģe de Zardēnas jaunkundze. Luga tika uzvesta brīvdabas teātrī, dārzā, un aktierus pārsteidza milzīgais daudzums apelsīnu koku, ar kuriem bija izgreznots teātris.
Ceturtajā augustā Armanda dzemdēja savam vīram meitu. Par krusttēvu meitenei kļuva mūsu vecais paziņa Espri Remons de Modēns, bet par krustmāti — Madlēna. Senāko mīlētāju romāns jau sen bija beidzies, de Modēnu un Madlēnu tagad saistīja klusa un sērīgā draudzība, un bijušajiem mīlētājiem — tagadējam krusttēvam un krustmātei par godu meitenīti nosauca par Esprimadlēnu, apvienojot abu vārdus.
Pāris dienu pēc Moljēra meitas piedzimšanas sekoja notikums, kas ļoti uzlaboja trupas noskaņojumu. Neaizmirstamajā piektdienā — 1665. gada četrpadsmitajā augustā, kad trupa atradās Senžermēnanlē, karalis paziņoja de Moljēra kungam savu visaugstāko gribu: no šī brīža trupa pāriet karaļa personiskajā vadībā un sauksies par Karaļa Palērojāla trupu. Sakarā ar to trupai tiek piešķirts atalgojums seštūkstoš livru gadā.
Aktieru līksme bija milzīga, un uz karaļa laipnību vajadzēja atbildēt kā pieklājas. Moljērs to arī būtu tūdaļ darījis, ja nekavētu kāds šķērslis: viņš jutās smagi slims. Viss viņa organisms bija savārdzis. Moljēram droši vien uz nervu pamata bija sākušās kaut kādas mokošas sāpes kuņģī, kas gandrīz nekad nepārgāja. Bez tam viņš arvien stiprāk un stiprāk kāsēja, bet reiz sāka atklepot asinis. Sakarā ar to pie Moljēra tika sasaukts ārstu konsīlijs.
Bet, līdzko Moljēram kļuva vieglāk, viņš izdarīja tādu eksperimentu dramaturģijas mākslā, kāds, var droši ap
galvot, neizdosies nevienam citam dramaturgam pasaulē. Grūti aptvert, kā iespējams kaut ko tamlīdzīgu paveikt: piecu dienu laikā.-Viņš sarakstīja, iestudēja un nospēlēja trīscēlienu komēdiju ar baletu un prologu. Šī luga, ko izrādīja piecpadsmitajā septembrī Versaļā un kas saucās «Mīlestība dziedinātāja vai Ārsti», sagādāja karalim lielu baudu. Pēc tam lugu izrādīja Palērojālā, un tur tā sāka dot pieklājīgus ienākumus, pie tam arī šī luga izraisīja Moljēram raksturīgo skandālu.
Šoreiz visā nopietnībā aizskarta jutās Francijas medicīnas fakultāte, jo lugā tika parādīti četri ārsti un tie visi bija īsti šarlatāni.
Kā Moljērs nonāca līdz ķildai ar ārstiem? Mēs jau zinām, ka Moljērs visu laiku sirga, sirga bezcerīgi, ilgstoši, pamazām arvien vairāk iegrimdams hipohondrijā, kas viņu novārdzināja. Viņš meklēja palīdzību un steidzās pie ārstiem, taču palīdzību no tiem nesaņēma. Un laikam jau viņa uzbrukumi ārstiem bija pamatoti, jo Moljēra laikmets ir pats drūmākais šīs diženās mākslas — medicīnas vēsturē. Moljēra laika ārsti lielākoties ārstēja neveiksmīgi, un visus viņu varoņdarbus nemaz nav iespējams uzskaitīt. Kā jau pieminējām, Hasendi viņi nogalināja, nolaižot asinis. Pavisam nesen, pirms gada, kāds ārsts aizsūtīja uz viņpasauli labu Moljēra draugu Levaijēru, trīsreiz sadzirdīdams viņu ar caurejas zālēm, kaut gan Levaijēra slimībā bija vajadzīgs tieši pretējais. Senāk, kad mira kardināls Maza- rēns, četri ārsti, kas tika izsaukti pie viņa uz konsīliju, kļuva par parīziešu zobgalību objektu, jo noteica četras gluži atšķirīgas diagnozes. Vārdu sakot, medicīnā Moljēra dzīves periods bija gaužām tumšs laiks.
Runājot par tīri ārējām pazīmēm, kas piemita ārstiem, var teikt, ka cilvēki, kas uz mūļiem jādelēja pa Parīzi, valkāja drūmus, garus tērpus, audzēja bārdas un runāja sazin kādā noslēpumainā žargonā, protams, likās tieši radīti skatuvei un komēdijai. Un «Mīlestībā dziedinātājā» Moljērs tos uzveda uz skatuves veselus četrus. Tos sauca vārdos, ko jautru vakariņu laikā Moljēram izdomāja Bualo, ņemdams palīgā grieķu valodu. Pirmo ārstu sauca par Defonandresu, kas nozīmē — cilvēku nāvētājs. Otrs — Baiss, k^s nozīmē — rejošais. Trešo —
Mokrotons, tātad lēni runājošais, un, beidzot, ceturto — Tomess — asiņu nolaidējs.
Skandāls izcēlās milzīgs, jo publika tūliņ pazina tajos četrus galma ārstus: Eli Bedu de Fužerē kungu, Zanu Espri, Geno un Valo, turklāt pēdējais skaitījās nevis vienkārši galma ārsts, bet karaļa pirmais ārsts. Gadus četrus pēc lugas uzveduma šis Valo nobendēja karaļa brāļasievu Anrieti, taču nevis ar asiņu nolaišanu, bet parakstot viņai opija uzlējumu, ko nevajadzēja darīt.
Četru šarlatānu konsīlijs uz skatuves notika, publikai pilnā kaklā smejot, un nav grūti pateikt, ka pēc «Mīlestības dziedinātājas» uzveduma ārstu naids pret Moljēru uzkūsāja varen augstu.
Taču ienākumus no Palērojāla skatuves šī luga ievērojami palielināja. Tiesa gan, šai ziņā tikpat liela loma bija dažām citu autoru lugām, un viņu vidū jāatzīmē Moljēra nesenais ienaidnieks — Donno de Vize. Viņam beidzot izdevās uzrakstīt labu lugu «Māte koķete». Moljērs salaba ar viņu, pieņēma lugu iestudēšanai, un tā guva panākumus.
Galvenās cerības tika liktas uz Zana Rasina «Aleksandru Lielo». Lugu iestudēja, un tās pirmizrāde Palērojālā notika 1665. gada ceturtajā decembrī.
Bet tad Moljēra jaunais draugs Zans Rasins izdarīja kaut ko tādu, kas ļoti pārsteidza Moljēru. Palērojāla trupa tajā pašā decembrī ar šausmām padzirdēja, ka Burgundas Viesnīca sākusi «Aleksandra Lielā» mēģinājumus un ka tas notiek ar Rasina ziņu. Lagranžs, kurš spēlēja Aleksandru, uzzināja, ka viņam būs jāsacenšas ar slaveno Floridoru, bet Palērojāla direktors tikai satvēra galvu rokās, jo bija pilnīgi skaidrs, ka, pastāvot paralēlajam burgundiešu «Aleksandra» uzvedumam, ienākumi kritīsies.