Kad Rasinam prasīja paskaidrojumus, kāda iemesla dēļ viņš lugu, kas jau tiek uzvesta, atdevis konkurentu teātrim, viņš aizbildinājās, ka «Aleksandra» izpildījums Palērojālā viņam nepatīkot un, pēc viņa domām, Burgundas Viesnīcas uzvedums iznākšot labāks.
Te nu divu dramaturgu draudzība tika pārcirsta kā ar cirvi, un Moljērs sāka Rasinu ienīst.
22. nodaļa NĪGRAIS MĪLĒTĀJS
Došos meklēt to tālo zemes malu…
«Mizarttrops»
Pēc Rasina nodevības Moljērs atkal saslima, un trupas direktoru arvien biežāk sāka apciemot viņa pastāvīgais ārsts Movilēns, kurš, acīm redzot, nemaz tik slikti nedarīja savu darbu. Taču arī Movilēnam bija grūti precīzi noteikt Palērojāla direktora slimību. Visticamāk būs, ja teiksim, ka viņš bija caur un cauri slims. Un katrā ziņā Moljēru mocīja ne vien fiziskas ciešanas, bet arī garīga slimība, kas izpaudās asās drūma noskaņojuma lēkmēs. Direktora acīs visa Parīze bija tīta netīkamā, pelēkā autā. Sirdzējam seja kļuva krunkaina un sāka raustīties, bieži viņš sēdēja savā kabinetā, sabozies kā slims putns. Citreiz viņu pārņēma niknums un pat dusmas. Tādos brīžos Moljērs nespēja savaldīties, kļuva neciešams pret saviem tuviniekiem un reiz, kāda sīkuma dēļ pārskaities, iesita savam sulainim.
Ārstēt Moljēru bija ļoti grūti. Viņš prasīja zāles, un Movilēns bagātīgi izrakstīja visdažādākos līdzekļus un noteica ārstnieciskās procedūras, taču ārsta priekšrakstus slimnieks izpildīja pavirši. Viņš bija aizdomu pilns, centās izprast, kas viņā notiek, taustīja pats sev pulsu un iedvesa sev drūmas domas.
1666. gada janvārī Rasins deva Moljēram pēdējo triecienu. Diparka atraitne paziņoja, ka pāriet uz Burgundas Viesnīcu. Uzklausījis šo jaunumu, Moljērs nikni atcirta, ka tas viņu nemaz nepārsteidzot, viņam esot skaidrs, ka Terēzi Markīžu aizvilinājis tās mīļākais Rasins.
Vai nu palīdzēja Movilēna zāles, vai arī organisms pats uzveica slimības uzliesmojumu, bet februāra beigās Moljērs atgriezās pie regulāra darba teātrī. Pavasara mēnešos viņš uzrakstīja jaunu lugu, nosaukdams to par «Mizantropu jeb Nīgro mīlētāju». Tā bija luga par godīgu cilvēku, kurš protestē pret ļaužu meliem un, galu galā, protams, kļūst vientuļš. Moljēra ārstam patiesi būtu vajadzējis rūpīgi izstudēt šo darbu: tajā, bez šaubām, atspoguļojās viņa pacienta garīgais stāvoklis. Domājams gan, ka ārsts Movilēns šo lugu pazina.
Kaut gan lietpratēji atzina «Mizantropu» par vienu no spēcīgākajiem Moljēra darbiem, publikā tas lielākus panākumus neguva. Pirmizrāde pagāja bez sajūsmas. Kāds skatītājs, Rasina paziņa, gribēdams viņam iztapt, pastāstīja, ka bijis uz pirmizrādi un «Mizantrops» esot izgāzies. Lietderīgi atzīmēt, kā šim ļauna prieka pilnajam cilvēkam atbildēja Moljēra ienīstais Rasins. Viņš teica:
— Tiešām jūs bijāt? Bet es ne. Un tomēr es jums neticu. Nav iespējams, ka Moljērs būtu uzrakstījis sliktu lugu. Aizejiet un noskatieties vēlreiz.
«Mizantropa» gaitu sākums iezīmējās ar kādu notikumu, kas Moljēram sagādāja raizes. Taču mēs jau zinām, ka bez kaut kā tāda Moljēra lugu grūti iedomāties. Parīzieši, kā paraduši, sāka šai lugā meklēt portretus un palaida runas, ka lugas varonis katrā ziņā esot kroņprinča audzinātājs hercogs de Montozjē. Šīs runas vienā mirklī nonāca līdz hercogam. Viņam nebija ne mazākā priekšstata par Moljēra lugu, tomēr viņš nekavējoties nosprieda — ja nu Moljērs parādījis viņu, tad, bez šaubām, smieklīgā veidā. Hercogs kļuva nikns un paziņoja, ka, tiklīdz Moljēru satikšot, ar nūju sadauzīšot viņu līdz nāvei. Pakalpīgi draugi hercoga draudus pavēstīja Moljēram un izraisīja neiedomājamas šausmas cilvēkā, kuram jau tāpat trūka garīgā līdzsvara.
Moljērs visādi centās izvairīties no sastapšanās ar Montozjē, tomēr šis brīdis neizbēgami pienāca. Kad karalis skatījās «Mizantropu», uz izrādi ieradās arī Montozjē. Moljērs nolēma paglābties aiz kulisēm, bet, k^d izrāde beidzās, viņam tika paziņots, ka hercogs Montozjē lūdzot viņu atnākt, lai parunātos. Tad Moljēru sagrāba īsta baiļu lēkme — un pārsteigtajiem ziņnešiem vajadzēja viņu pārliecinātāka Montozjē nedomā nodarīt viņam neko ļaunu. Tad Moljērs, bāls un ar trīcošām rokām, ieradās pie hercoga. Te viņa šausmas pārvērtās izbrīnā, jo Montozjē viņu apkampa un visiz- meklētākajos vārdos sāka Moljēram pateikties, apgalvodams, ka jūtoties glaimots, ja varējis būt par prototipu tik cildena cilvēka portretam, kāds esot Alcests.
Piedevām hercogs pateica dramaturgam daudz komplimentu un kopš tās reizes sāka izturēties pret Moljēru ārkārtīgi laipni. Visinteresantākais tomēr tas, ka, veidojot sava Alcesta tēlu, Moljēram ne prātā nenāca hercogs Montozjē.
Taču, neraugoties uz sekmēm galmā un lugas vērtīgajām īpašībām, labus ienākumus Palērojāla teātrim tā tomēr nedeva, un aktieri staigāja apkārt savam direktoram un lūgšus lūdzās viņam kaut ko jaunu, aizrādīdami, ka pat «Atila», sirmā Pjēra Korneija luga, ko tas bija iesniedzis Palērojālam, nākotnē solot gaužām maz.
23. nodafa MAĢISKAIS KLAVESĪNS
Lūgto jaunumu aktieri saņēma, un 1666. gada sestajā augustā izrādīja jaunu Moljēra farsu «Ārsts pret paša gribu». Farss bija ļoti jauks, parīziešiem ārkārtīgi patika un deva lieliskus ienākumus — ap septiņpadsmit tūkstošus livru sezonā. Taču Moljērs pats, plecus raustīdams, paziņoja, ka šis farss esot sīkums un blēņas, ka tagad esot jādomā nevis par farsiem, bet par to, ko varētu sagatavot lielajiem svētkiem, kādi decembrī bija paredzēti Senžermēnanlē. Te jāatzīmē kāds ievērojams notikums, kas norisinājās krietni pirms šiem svētkiem un pirms uzveduma «Ārsts pret paša gribu», tomēr tai pašā gadā.
Francijā tajā laikā pastāvēja kāda bērnu trupa, ko sauca par Kroņprinča komediantu trupu. To vadīja Re- zēna kundze, ērģelnieka Rezēna sieva. Kādu laiku trupa spēlēja provincē, bet tad parādījās Parīzē. Rezēna kundzes dzīvesbiedrs, acīm redzot, izcēlās ar apbrīnojamām izgudrotāja spējām, un, licis tās īsti lietā, viņš galu galā izgudroja klavesīnu, kas pēc Rezēna izvēles varēja nospēlēt dažādus skaņdarbus bez jebkādas cilvēka roku līdzdalības, vārdu sakot, maģisku klavesīnu. Pats par sevi saprotams, ka uz publiku šis burvju instruments atstāja graujošu iespaidu, un tad tika pavēlēts klavesīnu nodemonstrēt galmā, jo baumas par to bija sasniegušas arī karali.
Demonstrējumam bija bēdīgas sekas: izdzirdusi pirmās patstāvīgi spēlējošā instrumenta skaņas, karaliene paģība. Karalis, kuru, acīm redzot, bija grūti pārsteigt ar apšaubāmiem brīnumiem, pavēlēja instrumentu atvērt, un te nu, skatītāju pārsteiguma saucieniem skanot, no klavesīna izvilka čokurā sarāvušos, nomocījušos un drausmīgi netīru puišeli, kurš bija spēlējis uz iekšējās klaviatūras.
Zēnu sauca Mišels Barons. Viņš bija mirušā Burgun- gas Viesnīcas komedianta Andrē Barona dēls un spēlēja Rezēna kundzes bērnu trupā. Pusaudži bija snieguši vairākas izrādes Palērojālā, pie kam visi ievēroja, ka trīs- padsmitgadīgais bārenis Barons apveltīts ar reti sastopamu skaistumu un bez tam ar vēl neredzētām aktiera dotībām.