Выбрать главу

Moljērs visiem paziņoja, ka zēns ir franču skatuves nākošā zvaigzne. Viņš izrāva Baronu no Rēzena kun­dzes rokām un pieņēma zēnu audzināt savā mājā. Iz­šķīries ar sievu un vairs ar viņu nesaistīts nekā citādi kā tikai ar kopējo dzīvokli un darbu teātrī, vientuļais un slimais direktors ārkārtīgi pieķērās talantīgajam pui­sēnam. Viņš to aprūpēja kā dēlu, centās labot zēna ne­valdāmo un izaicinošo raksturu un skoloja teātra māk­slā, īsā laikā gūdams ļoti lielus panākumus.

Barona uzturēšanos Moljēra mājās sarežģīja tas, ka Armanda sāka viņu nīst. Un bija grūti pateikt, kas tam par cēloni. Ļoti iespējams, ka te liela nozīme bija tam, ka Moljērs sāka Baronam rakstīt īpašu Mirtila lomu varoņpastorālē «Meliserta», ko Moljērs gatavoja karaļa svētkiem decembrī.

Šie svētki, kas tika nosaukti par «Mūzu baletu», sā­kās decembrī Senžermēnā. Lielais balets, kura libretu sarakstīja šīs nozares speciālists Isaks de Benserads, tika nodejots ar milzu panākumiem, sevišķi tāpēc, ka tajā atkal dejoja pats karalis, bet kopā ar viņu — La­vai jeras jaunkundze. Bet, kad pienāca «Melisertas» kārta, to izdevās nospēlēt tikai vienu reizi, tālākās iz­rādes izjauca Armanda un Barons. Pirms pašas «Meli­sertas» izrādes Armanda, galīgi satracināta vai nu par Barona nekautrīgo izturēšanos, vai arī par to, ka «Me­liserta» jutās atbīdīta otrajā vietā, saņemdama nelielo ganes Eroksenas lomu, iecirta Baronam pliķi.

Lepns kā pats velns, zēns aizdrāzās pie Moljēra un stingri paziņoja, ka iet prom no trupas. Moljērs gandrīz vai "raudāja, lūgdams viņu palikt, taču Barons nepiekā­pās, un direktoram tik tikko izdevās viņu pierunāt; lai neizjauc vismaz pirmizrādi un nospēlē Mirtilu. To Ba­rons bija ar mieru darīt, vienreiz nospēlēja, bet pēc tam viņam pietika drosmes doties pie karaļa, nosūdzot vi­ņam Armandu un lūgt atļauju aiziet no Moljēra trupas.

Karalis viņam to atļāva, un Barons atgriezās savā agrākajā dzīvē, proti, devās pie Rezēna kundzes.

Moljēru pārņēma neaprakstāmi sirdēsti. Nebija ar ko aizstāt Baronu Mirtila lomā. «Melisertu» vajadzēja noņemt no repertuāra, un Moljērs īsā lakā uzmeta tukšu un nenozīmīgu pastorāli «Koridons» ar visādiem dejo­jošiem čigāniem, burvjiem, dēmoniem un tamlīdzīgiem personāžiem. «Koridons» tika ietverts «Mūzu baletā», tomēr šo darbu glāba vienīgi tas, ka Lullī tam sacerēja ļoti jauku mūziku.

Bez «Koridona» Moljērs svētkos iesaistīja vēl trešo darbu — viencēliena komēdiju baletu «Sicīlietis jeb Mīlestības gleznotājs» un izrādīja to 1667. gada piek­tajā janvārī.

Pēc Senžermēnas svētkiem Moljērs iegūla, šoreiz sa­sirgdams visai nopietni: sākās plaušu asiņošana. Tad nu Moljēram tuvie cilvēki stipri uztraucās, un ārsti viņam lika nekavējoties braukt prom no Parīzes. Tas bija labs padoms. Moljēru aizveda uz laukiem un sāka pareizi ārstēt, liekot dzert daudz piena. Jūnijā izdevās viņu da­būt atkal uz kājām, tā ka viņš varēja atgriezties teātrī un vasaras sezonā spēlēt.

24. nodaļa VIŅŠ ATDZIMST UN ATKAL MIRSt

Savādi, ka mūsu komiķi nekā nespēj iz­tikt bez valdības. Bez tās pie mums neizraisās neviena drāma.

Gogolis, «Teātra izbraukums»

1667. gads bija nozīmgs un nemaz nelīdzinājās iepriekšējam pelēcīgajam gadam. Tiem diviem cilvē­kiem, kuru dzīvi es izsekoju, Francijas karalim un

Palērojāla trupas direktoram, šai gadā radās katram pa idejai.

Karaja ideja bija tāda, ka viņa sievai Marijai Terēzei, pirms diviem gadiem mirušā Spānijas karaļa Filipa IV meitai, ir mantojuma tiesības uz spāņu īpašumiem Nī­derlandē. Tagad karalis sāka šo domu pamatīgi apsvērt.

Karaļa komedianta ideja nebija tik nozīmīga, taču tā viņu vilināja tikpat spēcīgi kā karali iecere par jaunu zemju pievienošanu Francijai. Kad ārstēšanas rezul­tātā Moljēram no vaigiem pazuda aizdomīgie sārtie plankumi un viņa acīs izgaisa nelādzīgais drudžainais spožums, direktors izvilka no skapja «Tartifa» rok­rakstu un sāka to pielabot. Vispirms viņš Tartifu pār­dēvēja par Panulfu, pēc tam novilka Panulfam garīdz­nieka tērpu un pārvērta viņu par laicīgu cilvēku. Pēc tam viņš izsvītroja daudzos citātus no Svētajiem rak­stiem, visādi centās nogludināt asās vietas un krietni pastrādāja pie fināla.

Fināls izdevās lielisks. Kad blēdis Tartifs, tagadējais Panulfs, jau svin uzvaru, ir izputinājis godīgus cilvēkus un jau šķiet, no viņa vairs nekur nav glābiņa, tāds to­mēr rodas, un to sniedz karalis. Krietnais policijas virs­nieks, kas nokrīt kā no debesīm, ne vien pašā īstākajā un pašā pēdējā brīdī nelieti notver, bet saka arī ietek­mīgu monologu, no kura kļūst skaidrs, ka tik ilgi, kamēr pastāvēs karalis, godīgiem cilvēkiem nav ko raizēties un neviens krāpnieks neizspruks karaļa ērgļa skatie­nam. Lai dzīvo policijas virsnieks, un lai dzīvo karalis! Nemaz nevaru iedomāties, kur de Moljēra kungs bez viņiem būtu radis atrisinājumu savam «Tartifam». Tā­pat nezinu, kur gadus simt septiņdesmit vēlāk manā tā­lajā dzimtenē kāds cits slims satīriķis būtu radis atrisi­nājumu savai diezgan pazīstamajai lugai «Revidents», ja īstajā laikā no Sanktpēterburgas nebūtu atauļojis žandarms ar zirga asti pie cepures.

Pabeidzis labojumus un apmierināts tos pārskatījis, autors sāka izgudrēm lenkt karali. Bet tas savukārt, pa­cēlies lielos augstumos, meta slaidus lokus gaisā, neno- laizdams acu no Nīderlandes, kas pletās tur lejā. Ka­mēr spāņu juristi smalki un pamatīgi pierādīja, ka Ma­rijai Terēzei un tātad arī karalim Luijam XIV nav nekādu tiesību pretendēt uz spāņu īpašumiem, karalis, nospriedis, ka šī lieta pārāk ievelkas garumā, neturpi­nāja to vairs juridiskā plāksnē. Viņam jau viss bija sa­gatavots. Karaļa ministri jau bija visu saskaņojuši ar Portugāli, Angliju un citām zemēm, un gaisā pēkšņi iestājās draudīgs klusums, kāds parasti mēdz iestāties pirms negaisa. Parīzē sākās rosība. Krāšņi tērptie kava­lieri piepeši kļuva nopietni, sāka izvairīties no izprie­cām un aplika kaujas apmetņus.

Palērojāla trupas direktors uzskatīja šo acumirkli par izdevīgu. Apburoši smaidīdams, viņš nostājās karaļa priekšā, parādīja viņam rokrakstu un pastāstīja, kā viņš pārveidojis lugu. Karalis vēlīgi raudzījās komedi­antā un, par kaut ko citu domādams, laikam pateica kaut ko nenoteiktu, apmēram tā, ka viņam, patiesību sakot, neesot nekas pret šo lugu … Moljēram iemirdzējās acis, un viņš atstāja karaļa pieņemamo istabu.

Kavaliera de Moljēra vietā nekavējoties ienāca ka­raļa ataicinātais maršals Tirens, un Spānijā un Nīder­landē nepaguva notikušo lāgā apjēgt, kad franču ka- valērija jau drāzās uz Nīderlandi. Sākās karš.

Tālu prom no lielgabalu dārdoņas Moljēra kungs un viņa komedianti ārkārtīgā satraukumā mēģināja «Tar­tifu» ar jauno nosaukumu «Krāpnieks». Piektajā au­gustā, neaizmirstamajā pirmizrādes dienā, publika plūda uz Palērojālu. Ienākumi sakāpa līdz tūkstoš de­viņsimt livriem, un panākumi bija milzīgi. Taču jau nā­košajā dienā Palērojālā ieradās Parīzes parlamenta iz­pildītājs un nodeva Moljēra kungam parlamenta pirmā prezidenta Gijoma de Lamuanjona oficiālu priekšrakstu nekavējoties pārtraukt «Krāpnieka» izrādes.

Moljērs aizsteidzās pie Orleānas hercogienes, un viņa aizsūtīja pie prezidenta kādu no savām uzticības perso­nām. Prezidents atbildēja, ka diemžēl neko nevarot lī­dzēt, jo neesot karaļa atļaujas «Krāpnieku» izrādīt. Tad Moljērs devās pie prezidenta, paaicinājis līdzi uzticīgo draugu Bualo, kuram ar Lamuanjonu bija labas attiecī­bas. Prezidents Moljēra kungu pieņēma laipni jo laipni un ne tikai nemocīja autoru ne ar kādiem pārmetumiem par bezdievību, un ne tikai nenosauca viņa lugu par bīstamu, bet, tieši otrādi, pienācīgi novērtēja Moljēra kunga talantu, izteikdams dažādus komplimentus. La- muanjons bija visai pieklājīgs, taču sarunas beigās kategoriski atteicās dot atļauju «Krāpnieka» izrādīšanai, pirms šo jautājumu nebūs izlēmis karalis.