Ne par vienu citu no savām lugām Moljērs necīnījās tik neatlaidīgi kā par «Tartifu». Viņš ataicināja savu uzticamo biedru, skolnieku un draugu Lagranžu un kopā ar viņu arī la Toriljēra kungu, palūdza viņus tūdaļ sadabūt pasta karieti un cik jaudas steigties uz Flandriju, uz karaļa mītni.
Lagranžs un la Toriljērs paņēma līdzi tūkstoš livru un ielika somā Moljēra garo vēstuli, kuru dramaturgs nobeidza ar lūgumu valdniekam aizstāvēt viņu pret visu Tartifu neganto naidu, Tartifu, kuru esamība atņemot iespēju domāt par komēdiju — kaut vai pašu nevainīgāko — sacerēšanu. Šai pašā lūgumā Moljērs apgalvoja karalim, ka ar savu lugu vēlējies vienīgi izklaidēt monarhu pēc slavenā karagājiena, gribējis tikai vienu — likt pasmaidīt tam, kura vārdu dzirdot dreb visa Eiropa … Moljērs apkampa Lagranžu un la Toriljēru, un astotajā augustā kariete, kas abus veda uz Flandriju, nozuda ceļa putekļu mākoņos.
Vārdi «Tartifs» un «Krāpnieks» tika Parīzē daudzināti bez mitas, un vienpadsmitajā datumā pēkšņi no- granda jaunums. Visa Parīze lasīja arhibīskapa vēstījumu. Tas bija ļoti ietekmīgi uzrakstīts un iesākās tā:
«Kā mūsu fiskāls mums ziņoja, piektdien, šī mēneša piektajā datumā, kādā no pilsētas teātriem tikusi ar jaunu virsrakstu «Krāpnieks» izrādīta ārkārtīgi bīstama komēdija, kas jo vairāk kaitē reliģijai tāpēc, ka, itin kā nosodot liekulību un viltus dievbijību, dod ieganstu nosodīt katru, kas izrāda ari patiesu dieva bijāšanu…»
Parīzieši šausminājās un lasīja vēstījumu, Moljēra ienaidnieki priecājās, teātra mīļotāji, kas piektajā datumā nebija paguvuši izrādi noskatīties, gremzās, bet arhibīskaps savā vēstījumā tālāk sacīja, ka viņš, apzinādamies, cik bīstama ir dievbijības nopulgošana, it īpaši tādā brīdī, kad diženais karalis savu dzīvību pakļāvis briesmām valsts labā un kad klātos skaitīt kvēlas lūgšanas par viņa svētās personas labklājību un par to, lai viņam tiktu dāvāta uzvara, viņš, arhibīskaps, aizliedzot ne vien izrādīt, bet arī lasīt vai klausīties šo komēdiju gan publiski, gan arī jebkādās privātās sanāksmēs, bet nepaklausīgie tikšot izslēgti no baznīcas. Arhibīskaps pavēlēja svētās Marijas Madaļas un svētā Se- verīna baznīcu pārziņiem sekot, lai viņa pavēle tiktu izpildīta.
«Uzrakstīts Parīzē un ar mūsu spiedogu apliecināts tūkstoš sešsimt sešdesmit septītā gada augusta vienpadsmitajā dienā.»
Šis vēstījums bija gaužām nozīmīgs, to aptvēra pat naivi ļautiņi, un parīzieši saprata, ka «Krāpnieks» cīņu zaudējis. Taču Moljērs izdarīja vēl vienu mēģinājumu aizstāvēt savu sirdij dārgo sacerējumu. Kāds no viņa draugiem, iespējams, vesela grupa, publicēja vēstuli «Krāpnieka» aizstāvībai, tomēr tā neko nelīdzēja.
Tad Moljēram Parīze apriebās. Viņš pārtrauca izrādes Palērojālā līdz Lagranža un Toriljēra pārbraukšanai, aizbrauca uz Oteijas ciemu, netālu no Parīzes, un tur pie de Bofora kunga par četrsimt livriem gadā noīrēja dzīvokli. De Bofors Moljēram piešķīra virtuvi, ēdamistabu, guļamistabu, divas istabas mansardā un tiesības pastaigāties parkā. Bez tam Moljērs, atsevišķi maksādams divdesmit ekiju, noīrēja istabu tādam gadījumam, ja kāds no draugiem atbrauktu uz Oteiju viņu apciemot. Viņš norunāja ar Armandu, ka Esprīmadlēnu ņems sev līdzi un Oteijā nodos privātā pansijā. Viņi arī vienojās, ka virēja Lafore (kurai, kā Parīzē mēļoja, Moljērs pirmajai lasot skaļi priekšā savas jaunās komēdijas, lai pārliecinātos, vai tās izraisa smieklus vai ne) brauks uz Oteiju gatavot ēdienu, kad Moljēram būs viesi, bet ikdienas darbiem viņš pieņēma kalponi Martīnu. Uz Oteijas mansarda istabām viņš atveda sev līdzi Plutarhu, Ovī- diju, Horāciju, Cēzaru un Herodotu, kā arī fizikas traktātu, ko bija sarakstījis viņa draugs Roo, ar Moljēram veltītu autora ierakstu.
Tā «Tartifa» autors aizbēga no Parīzes.
Ciemos atbraukušiem draugiem domātā istaba gan ilgi tukša nestāvēja, tajā apmetās īstais uzticamais draugs Klods Šapels. Ieradies viņš tur iekārtojās uz ilgāku laiku, pieblīvēdams istabu ar vīna pudelēm. Tas bija viņš, kas mierināja savu klases biedru un pastaigājās kopā ar viņu pa Bofora kunga dzeltējošo parku. Septembrī, kad parkā lapas bija jau pavisam nodzeltējušas, Oteijā, pat nenomazgājuši ceļa putekļus, ieradās Lagranžs un Toriljērs. Apkampuši direktoru, par vēstnešiem sūtītie komedianti ziņoja, ka viņa majestāte esot pie labas veselības un karagājiens gūstot panākumus. Kas attiecoties uz «Tartifu», tad karalis lūgumu uzņēmis labvēlīgi, tomēr jautājumu par lugas izrādīšanu vēlējis atlikt līdz viņa pārnākšanai no kara.
Karalis guva karā uzvaru, bet de Moljēra kungs, kurš tikpat neatlaidīgi karoja par savu «Tartifu», tika sakauts. Viņš bija piecēlis no miroņiem savu Lācaru, taču tas nodzīvoja vienīgi piektā augusta vakaru.
25. nodala AMFITRIONS
Lauki un daba Moljēram nebija tuvi. Mūsu komediants bija īsts pilsētnieks, Parīzes dēls. Taču nelaimīgā ģimenes dzīve un daudzu gadu darbs bez atpūtas bija viņu novārdzinājuši, un Oteijas trimda bija kļuvusi nepieciešama. Moljērs ierobežoja savus sakarus ar Parīzi, uzturēdamies vienīgi teātrī un galmā, bet dienas, kad nebija izrāžu, pavadīja Oteijas mansardā, vērodams, kā dažādos gadalaikos mainās Bofora parks. Sapels vispār bija pilnīgi apmeties uz dzīvi Oteijā, turklāt laiku pa laikam sabrauca citi draugi: Bualo un Lafontēns, kuriem reizēm pievienojās grāfs Heijeraks, diplomāts un liels Moljēra darbu cienītājs, un grāfs de Zonzaks, Sapēla draugs.
Kompānija ieradās Oteijā, lai atrautu Moljēru no darba, papļāpātu par literatūru, skaļi nolasītu citu sa- sarakstītas nelādzīgas dzejas un sacerētu epigrammas, turklāt arī par Parīzes arhibīskapu Perefiksu. Sīs sanāksmes parasti beidzās ar vakariņām Sapēla istabā, un tās visiem, it īpaši Zonzakam, ārkārtīgi iepatikās.
Reiz šādām vakariņām Sapels nezin kādēļ iegādājās divkāršu daudzumu vīna. Moljērs jutās slikti, viņš tikai uz mirkli ienāca pie jautrās sabiedrības, dzert atsacījās un aizgāja savās istabās. Bet pārējie vakariņoja līdz pulksten trijiem naktī, un tad viņam kļuva skaidrs, ka dzīve ir pretīga. Runas teica galvenokārt Sapels. Oteijā jau sen gulēja, un jau sen bija nodziedājuši gaiļi.
— Viss iznīkst un zūd un ir tikai pīšļil — draudīgā balsī sauca Sapels, kaut kur bargi norādīdams ar pirkstu.
— Mēs domājam tieši tāpat kā tu, — pudeles brāļi viņam piebalsoja, — turpini, Sapel!
Tad Sapels uzgāza sev virsū glāzi sarkanvīna, tas viņu satrauca vēl vairāk, un viņš atsāka:
— Jā, mani nabaga draugi, viss ir tikai pīšļi! Parau- gieties apkārt un sakiet man — ko jūs redzat?
— Mēs neredzam nekā laba, — Bualo viņam piekrita un rūgti palūkojās apkārt.
— Zinātne, literatūra, māksla — tukšums un niecība vien! — Sapels kliedza. — Bet mīla? Kas ir mīla, mani nelaimīgie draugi!
— Tā ir krāpšana, — Zonzaks atbildēja.
— Gluži pareizi! — Sapels atsaucās un turpināja: — Visa dzīve ir bēdas, netaisnība un likstas, kas mūs ielenc no visām pusēm. — Te nu Sapels sāka raudāt.