Kad satrauktie draugi bija viņu mazliet nomierinājuši, viņš beidza savu runu ar kvēlu aicinājumu:
— Kas gan mums, draugi, atliek? Ja reiz dzīve ir tāda bēdu ieleja, tad tā bez kavēšanās jāizbeidz! Mani draugi, ejam slīcināties! Redziet, tur aiz loga ir upe, kas mūs aicina pie sevis!
— Mēs ejam tev līdzi, — draugi piebalsoja, un visa kompānija ņēmās apjozt zobenus un mest plecos apmetņus, lai dotos uz upi.
Kņada pieauga. Tad atvērās durvis un uz sliekšņa, apmetnī ietinies, ar naktsmici galvā un sveces galiņu rokā parādījās Moljērs. Viņš ieraudzīja ar sarkanvīnu nolieto galdautu, notecējušās sveces.
— Ko jūs te darāt? — viņš noprasīja.
— Mūsu dzīve ir nepanesama, — Sapels viņam raudādams atbildēja, — Moljēr, paliec sveiks uz mūžu! Mēs ejam slīcināties.
— Tā ir laba doma, — Moljērs skumji atbildēja, — tikai tas nav labi, ka esat aizmirsuši mani. Es taču esmu jūsu draugs.
— Viņam taisnība! Tā bija cūcība no mūsu puses! — atzina sarūgtinātais Zonzaks. — Nāc mums līdzi, Moljēr!
Tad draugi skūpstīja Moljēru un sauca:
— Ejam!
— Nu, ko tad vairāk, sacīts — darīts, — Moljērs noteica, — taču uzklausiet mani, draugi. Nav labi slīcināties naktī pēc vakariņām, jo cilvēki runās, ka esam to izdarījuši dzērumā. Šādos gadījumos tā nemēdz rīkoties. Liksimies tagad gulēt, līdz rītam nosnaudīsimies, bet pulksten desmitos nomazgājušies un saposušies, ar lepni paceltām galvām dosimies uz upi, lai visi redzētu, ka mēs slīcināmies kā īsti domātāji.
— Tā ir ģeniāla doma! — Sapels iesaucās un atkal noskūpstīja Moljēru.
— Esam ar tevi vienis prātis, — Zonzaks piebalsoja un gluži negaidot aizmiga, nolicis galvu starp glāzēm.
Moljēram bija vajadzīga turpat vai stunda, lai ar Martinas un divu sulaiņu palīdzību atbrīvotu nākošos slīkoņus no zobeniem, parūkām un svārkiem un katram sarīkotu guļas vietu. Un, kad viss bija nokārtots, Moljērs devās uz savu istabu, bet, tā kā miegs jau bija iztraucēts, viņš sēdēja un lasīja līdz saullēktam.
Nākošajā rītā masveidīgā pašnāvība nezin kādēļ tika atcelta.
Stāsta, ka indiešu literatūrā esot interesants, bet visai piedauzīgs stāsts par to, kā viens no dieviem pieņēmis cilvēka izskatu un, izmantojot vīra prombūtni, pavedis viņa sievu. Kad vīrs atgriezies, tad, lai noskaidrotu, kurš ir īstais vīrs, tiesa abiem pretendentiem sarīkojusi sacensības mīlestībā, pie tam uzvarējis, protams, dievs,
Klejojošo sižetu par dievu, kurš pieņem vīra izskatu, izmantojis grieķu autors Eiripīds un romiešu — Pļauts. Ar šo sižetu bija nodarbojušies arī franči — dramaturgs Rotrū sarakstīja lugu «Sozijs», ko uzveda 1636. gadā. Aizgūdams sižetu no minētajiem autoriem, Moljērs lieliskos pantos ar oriģināliem ritmiem sarakstīja komēdiju «Amfitrions» un pirmoreiz to izrādīja 1668. gada trīspadsmitajā janvārī.
Lugu tajā sezonā izrādīja divdesmit deviņas reizes, un tā deva vislielākos ienākumus. Nākošās vietas pēc izrāžu skaita ieņēma ar teātri saradušā de Vizēs luga «Modernā atraitne», Moljēra «Sicīlietis» un vecā Korneija «Atila». Taču ienākumu ziņā šīs lugas tālu atpalika no «Amfitriona».
Saskaņā ar savu paradumu veltīt lugas augstu stāvošām personām Moljērs «Amfitrionu» veltīja visgaiša-
jam princim Kondē, iepīdams veltījumā asprātīgu piezīmi par to, ka lielā Kondē vārdu, protams, pareizāk būtu likt priekšgalā armijai nekā grāmatai.
Par godu miera noslēgšanai un tam, ka Francijai pievienoja daļu Flandrijas, tika sarīkoti svētki Versaļas jaunierīkotajos dārzos. Un galma dramaturgs Moljērs šiem svētkiem uzrakstīja trīscēlienu komēdiju prozā «Zoržs Dandēns jeb Pieviltais vīrs». Lugā darbojas kāds buržuā, kurš, gribēdams saradoties ar dižciltīgajiem, apprec aristokrāti un kļūst par nelaimīgu cilvēku, jo sieva viņu nekrietni krāpj.
Kad luga jau bija gatava un nāca zināms tās saturs, draugi Moljēru brīdināja, ka Parīzē ir kāds cilvēks, kurš,, bez šaubām, Žoržā Dandēnā saskatīs sevi, sacels briesmīgu troksni un uzsāks kaut kādu naidīgu pretdarbību. Moljērs pateicās par brīdinājumu un sacīja, ka atradīšot līdzekļus, kā šo cilvēku samierināt ar lugu. Tajā pašā vakarā pieredzējušais direktors, sastapis teātrī to buržuā, kurš varētu saskatīt sevi Dandēnā, piegāja viņam klāt un, apvaicājies, kad viņam būs brīvs laiks, laipni pavēstīja, ka gribētu pie buržuā nolasīt savu jauno lugu. Pārsteigtais buržuā atteica, ka esot brīvs kurā katrā laikā, piemēram, nākošajā vakarā, un tūdaļ pēc izrādes aizbrauca saaicināt viesus.
— Vai jūs mani rīt neapciemotu? — viņš aicināja, braukādams krustām šķērsām pa Parīzi. — Pavadīsim kopā vakaru. Jā, pie reizes, — viņš dzedri piebilda, — Moljērs lūdza atļauju nolasīt pie manis savu jaunāko lugu.
Nakošajā dienā Moljērs tikko spēja aizspraukties līdz galdiņam šī buržuā viesistabā, tik daudz bija sanācis ļaužu, bet pats saimnieks kopš šīs lasīšanas reizes kļuva par dedzīgu Moljēra cienītāju.
«Dandēnam» drīz vien sekoja otra ļoti nozīmīga komēdija ar nosaukumu «Skopulis», tā ka var droši teikt, ka Oteijas gaiss uz slimo Moljēru iedarbojās labvēlīgi: 1668. gads bija ražīgs gads.
Šī gada pēdējās dienās, precīzāk sakot, vienpadsmitajā decembrī, no dzīves šķīrās Terēze Marķīza Di- parka, pirms nāves guvusi slavu ar Rasina Androma- has lomas izpildījumu Burgundas Viesnīcā. No šīs pasaules bija aizgājusi valdzinoša dejotāja, kas savos
brieduma gados izvērtās par izcilu traģisko aktrisi. Un de Moljērs piedeva nodevīgajai komediantei visas nodevības un novēlēja mieru viņas pīšļiem.
26. nodaļa DIžA ATDZIMŠANA
Kurš gan spēj izdibināt komediantu dzīves līkumotos ceļus? Kurš gan pasacīs, kādēļ lugu, ko nedrīkstēja uzvest 1664. un 1667. gadā, kļuva iespējams uzvest 1669. gadā?
Šī gada sākumā karalis, pieaicinājis Moljēru, teica:
— Es jums atļauju izrādīt «Tartifu».
Moljērs tvēra ar roku pie sirds, taču tika ar sevi galā, goddevīgi paklanījās karalim un izgāja. Viņš nekavējoties sāka mēģinājumus. Tartifa loma tika uzticēta di Kruazī, pats Moljērs spēlēja Orgonu, Jubers — Per- nela kundzi, Toriljērs — Kleantu, Lagranžs — Valēru, bet Mariannu — Debrī kundze un Elmīru — Armanda. Pirmizrāde atdzimušajai lugai, kuras nosāukums tagad bija «Tartifs jeb Krāpnieks», notika piektajā februārī. Teikt, ka šī luga guva panākumus, būtu par maz. «Tartifa» pirmizrāde bija vesels notikums Parīzes teātru dzīvē, ienākumi sasniedza vēl nepieredzētu skaitli — divtūkstoš astoņsimt sešdesmit livrus.
Tieši pirmizrādes dienā Moljērs uzrakstīja karalim vēstuli:
«Majestāte! Kāds ļoti godīgs ārsts, pie kura man ir tas gods ārstēties, apsola pagarināt manu mūžu vēl par trīsdesmit gadiem, ja es viņa labā izlūgšos no Jūsu majestātes kādu laipnību. Par atbildi uz to es viņam sacīju, ka tik daudz no viņa nemaz neprasu un būšu apmierināts, ja viņš apņemsies kaut vai nenogalināt mani.
Šī laipnība, valdniek, ir Jūsu Vensenas kapelas ka- noniķa vieta, kas pašlaik ir brīva. Vai gan es uzdrīkstēšos arī to vēl lūgt no Jūsu majestātes tieši «Tartifa» dižās atdzimšanas dienā, atdzimšanas, kas nākusi ar Jūsu labvēlību? Pateicoties tai, es izlīgu ar svētuļiem. Tāpat, pateicoties tai, es izlīgšu ar ārstiem.