Bez šaubām, ar to man būtu izrādīts uzreiz pārāk
daudz laipnības, taču Jūsu majestatei tas varbūt nenozīmē tik daudz.
Godbijības pilnā cerībā gaidu atbildi uz savu lūgumu.»
Bija runa par kanoniķa vietu ārsta Movilēna dēlam.
Karalis atsauca Moljēru pie sevis, un atkal, tāpat kā pirms dažiem gadiem pēc pirmā triju «Tartifa» cēlienu uzveduma, viņi palika vienatnē. Karalis paraudzījās Moljērā un nodomāja: «Cik stipri gan viņš novecojis!»
— Ko tad šis ārsts dara jūsu labā? — karalis apvaicājās.
— Majestāte! — Moljērs viņam atbildēja. — Mēs ar viņu pļāpājam par visu ko. Laiku pa laikam viņš man izraksta zāles, un tikpat rūpīgi, kā viņš man tās izraksta, es tās nedzeru un arvien izveseļojos, jūsu majestāte.
Karalis sāka smieties, un ārsta Movilēna dēls acumirklī dabūja tīkoto kanoniķa vietu.
«Tartifam» sezonā notika trīsdesmit septiņas izrādes, un, kad sezonas beigās noslēdza rēķinus, noskaidrojās, ka «Skopulis» ienesis desmit ar pusi tūkstošus livru, «Zoržs Dandēns» — sešus tūkstošus, «Amfitrions» — divi tūkstoši simt trīsdesmit livru, «Mizantrops» — divus tūkstošus, Pjēra Korneija «Rodoguns» dīvainu skaitli — astoņdesmit astoņas livras, bet «Tartifs» — četrdesmit piecus tūkstošus.
27. nodala DE PURSONJAKA KUNGS
Cilvēki, kas bija dzīvojuši vienā laikā ar manu varoni, cits pēc cita atstāja šo pasauli, Divdesmit dienas pēc «Tartifa» pirmizrādes nomira Moljēra gluži vārgais tēvs — Zans Batists Poklēns. Ak, jau sen bija pagājuši tie laiki, kad komediants iesācējs skraidīja pie tēva un lūdzās no viņa naudu, iedvesdams tēvam šausmas. Tēva mūža beigās viss izmainījās, un dažu labu reizi slavenais dēls izglāba veco Poklēnu no grūtībām.
Tā nu tēvs no dzīves aizgāja, bet dēls turpināja strādāt. 1669. gada rudenī Luijs pavēlēja sarīkot Šamborā
svētkus, un de Moljērs tiem sacerēja farsu ar baletu «De Pursonjaka kungs».
Attēlots bija kāds Limožas muižnieks Pursonjaks, kuru, Parīzē iebraukušu, parīzieši izzobo un apmuļķo. Parīzieši daudzināja un, acīm redzot, gluži pamatoti, ka prototips, kurš devis iespēju uz skatuves attēlot Pur- sonjaku, pašlaik atrodoties Parīzē. Kāds limožietis, iebraucis galvaspilsētā, nonācis Palērojālā uz izrādi un, skatuves malā sēdēdams, izturējies neglīti. Kaut kāda iemesla dēļ viņš saķildojies ar aktieriem un tos vis- rupjāķiem vārdiem nolamājis, par ko Moljērs viņu nodevis vispārējam apsmieklam. Ļaudis runāja, ka provinces . viesis, noskatījies «Pursonjaku», esot sevi pazinis un tik ļoti apvainojies, ka gribējis iesūdzēt Moljēru tiesā, taču nez kādēļ nav to izdarījis.
Citi melsa, ka, notēlodams uz skatuves smieklīgo limožieti, Moljērs gribējis atriebties par to, ka reiz Li- možā ticis izsvilpts un apmētāts ar āboliem. Tas gan maz ticams. Vai nu Moljērs būtu atriebies par to, kas noticis pirms divdesmit gadiem? Un ne jau tikai Limožā vien Moljēram meta ar āboliem!
Un tas gan tiesa, ka Limožas muižnieki daudzkārt izsmieti un smējējs bijis ne vien Moljērs, bet arī citi autori, jo limožiešiem patiesi raksturīgas daudzas nepatīkamas, smieklīgas īpašības un rupjības, ko vērīgie Un zobgalīgie parīzieši, bez šaubām, tūliņ pamanīja. Lūk, kādēļ Limožas iedzīvotājus jau pirms Moljēra attēloja literatūrā, izdomājot tiem smieklīgus un parupjus uzvārdus.
Kopš tā laika, kad Moljērs pirmoreiz savās komēdijās pieminēja ārstus, viņš atkal un atkal atgriezās pie tiem, atrazdams medicīnas fakultātē neizsmeļamu avotu zobgalībām. Arī «Pursonjakā» iepītas ainas ar smieklīgiem ārstiem un aptiekāriem, taču bez ārstiem komēdija aizskāra arī juristus. Tā nu mēs redzam, ka Moljērs savā laikā nebija vis velti mācījies tiesību zinātnes un savas zināšanas izmantoja, lai izsmietu mahinatorus.
Pēc vispārēja atzinuma farss Moljēram bija iznācis paviršs un parupjš, taču lika smieties. Pursonjaku spēlēja pats Moljērs, bet Jubērs — smieklīgo gaskonietes Lizetes lomu. Pirmoreiz farsu izrādīja 1669. gada sestajā oktobrī Šamborā karalim, bet pēc tam pārcēla uz Palē- rojāla skatuves, kur tas guva lieliskus panākumus. Farss deva vislielākos ienākumus sezonā, pārspējot pat «Tartifu», bet «Tartifam», gan stipri atpaliekot, sekoja «Žoržs Dandēns» un «Skopulis». ŠI sezona, kurā tika uzvests «Pursonjaks», ievērojama ar to, ka no trīsdesmit lugām, ko tajā izrādīja, divpadsmit bija Moljēra lugas.
28. nodala
ĒĢIPTIETIS PARVĒRSAS NEPTŪNĀ, NEPTŪNS — APOLONĀ, BET APOLONS — LUIJĀ
1670. gada sākumā karalis pavēlēja sarīkot Senžer- menanlē svinīgus svētkus un nosaukt tos par «Karalisko divertismentu».
Sakarā ar to trīsdesmitajā janvārī karaļa trupa ar Moljēru priekšgalā ieradās Senžermēnā, lai tur spēlētu pieccēlienu komēdiju — baletu, kas saucās «Cildenie mīlētāji», tās sižetu Moljēram bija ieteicis karalis/Spožajā komēdijā un intermēdijās darbojās ne vien princeses, karavadoņi un priesteri, bet arī nimfas, tritoni, voltižētāji uz koka zirgiem un pat diezin kādas dejojošas statujas.
Pats Moljērs «Mīlētājos» spēlēja galma ākstu Kliti- dasu, bet baleta priekšnesumos piedalījās daudzi galma kavalieri. Sēdēdami uz klintīm, viņi tēloja jūras dievus un tritonus, pie tam šai ziņā izcilas spējas parādīja grāfs d'Armanjaks, marķīzs de Vilruā, brāļi Žengani, vecākais un jaunākais, kā arī daudzi citi. Taurēm gran- dot un pērļu gliemežvākiem klabot, no dzelmes iznira jūras dievs Neptūns, un visi tajā pazina karali. Pēc tam, divertismenta turpinājumā, karalis pārģērbās un pēdējā intermēdijā bengālisko uguņu gaismā parādījās saules dieva Apolona izskatā. Apolons dejoja, galminiekiem jūsmīgi sačukstoties.
Viss norisinājās neparasti gludi, un šķita, arī nākošajās izpriecu dienās nerimsies cildinošās atsauksmes par karali, pēc tam plūstin plūdīs izsmalcinātas dzejas un dāmas tvīks, stāstīdamas, cik valdzinošs bijis karalis grieķu tērpā. Taču nāca gluži neparedzēts starpgadījums, kas ārkārtīgi sarūgtināja de Moljēra kungu.
Nākošajā dienā pēc pirmās izrādes šīs aizkustinošās atsauksmes par karaļa dejošanu pēkšņi sāka apsīkt un drīz vien noklusa pavisam. Galma žurnālā nebija ne vārda par to, ka izrādē piedalījies karalis. Un vēl pēc pāris dienām augstāk stāvošie galminieki uz naivu cilvēku vaicājumiem, kā jūtoties karalis pēc uzstāšanās teātrī, strupi atteica:
— Viņa majestāte izrādē nepiedalījās.
Viss noskaidrojās ļoti ātri. Izrādījās, ka tūliņ pēc izrādes karalim bija nonākusi rokās Rasina tikko uzrakstītā traģēdija «Britaniks», kurā, starp citu, ir arī šādas par Romas imperatoru Nēronu teiktas rindas:
Viņš izrādēs cēli uzstājas romiešu priekšā, Likdams teātri dimdināt balsij,
Un skandina dzejoļus tur, un vēlas, lai visi tos slavē, Kamēr kareivji, pavēlei klausot, aplaudē viņam, cik spēka …
Tas arī ir viss. Taču, tiklīdz Luijs XIV šo vietu bija izlasījis, viņš sayu uzstāšanos teātrī nekavējoties pārtrauca.
— Kaut viņu nelabais, to Zanu Rasinu! — Palērojāla direktors sēca klepodams un spļaudīdamies.
Kad Senžermēnas svētki beidzās, Moljērs nodevās rūpēm par kārtējo vasaras sezonu. Aprīlī, aiziedams pensijā, trupu pameta klibais Luī Bežārs, iesaukts par Aso. Klibais aktieris bija nostrādājis kopā ar Moljēru divdesmit piecus gadus. Viņš iesāka, vēl būdams zēns, un kopā ar Moljēru bija pa dienvidu ceļiem saules svelmē soļojis pakaļ vēršu pajūgiem un spēlējis jaunus komiskus sulaiņus. Savu aktiera gaitu beigās viņš kļuva slavens, «Skopulī» nepārspējami tēlodams blēdīgo sulaini Laflešu — «klibo velnu», kā izsakās Harpagons. Luī Asais bija noguris, un trupa Moljēra vadībā svinīgā sanāksmē uzrakstīja aktu, ar kuru apliecināja, ka trupa, kamēr vien tā pastāvēs, apņemas Luī Bežāram maksāt gadā tūkstoš livru lielu mūža pensiju. Tā nu Luī Asais aizgāja atpūtā.