— Ak dievs! Ak dievs! — par šo tirgu reiz izteicās kroplais dzejnieks Skarrons. — Cik mēslu visur pie- gāž šīs pakaļas, kas nepazīst apakšbikšu!
Augu dienu ļaudis iet un iet, un grūstās! Gan sīkpilsoņi, gan glītās sīkpilsonītes! Bārddziņu darbnīcās skuj, ziepē un rauj zobus. Ļaužu jūklī starp kājniekiem redzami arī jātnieki. Uz mūļiem garām aizjāj cienīgi ārsti, kas atgādina kraukļus. Bramanīgi jādelē karaļa musketieri ar zeltainām devīžu šautrām uz mentikiem. Pasaules galvaspilsēta, ēd, dzer, tirgojies, audz! Ei jūs, tie, kam nav apakšbikšu, nāciet šurp uz Jauno Tiltu! Redziet, kur ceļ' kumēdiņu būdas, apkarina tās ar paklājiem! Kas tur pīkst kā stabule? Tas ir saucējs. Nenokavējiet, kungi, tūdaļ sāksies priekšnesumi! Nepalaidiet garām izdevību! Tikai pie mums — un nekur citur — jūs varat redzēt Briošē kunga lieliskās marionetes! Rau, kur tās, diegos pakarinātas, šūpojas uz paaugstinājuma! Jūs redzēsit ģeniālu mācītu pērtiķi Fagotēnu!
Pie Jaunā Tilta tirgus būdās novietojušies ielas ārsti, zobu rāvēji, varžaču griezēji un viltus aptiekāri. Tie pārdod ļaudīm brīnumzāles — līdzekļus pret visām kaitēm, un, lai saviem veikaliem pievērstu uzmanību, tie mēdz salīgt apkārtstaigājošus ielas aktierus, bet reizēm pat tādus, kas spēlē teātros, un tie sniedz veselas izrādes, slavēdami krāpnieku brīnumzāles.
Virzījās svinīgas procesijas, jāja izrotājušies, grezni saposušies un ar apšaubāmām īrētām dārglietām apkārušies komedianti, tie izkliedza reklāmas, pulcināja kopā ļaudis. Puišeļi bariem vien staigāja tiem pakaļ, svilpa, spraucās starp kājām un tā padarīja burzmu vēl jo lielāku.
Duni, Jaunais Tilt! Es saklausu, kā tavā kņadā no mātes aktrises un tēva krāpnieka dzimst franču komēdija, tā griezīgi kliedz, un tas rupjā seja apkaisīta ar miltiem!
Lūk, pa visu Parīzi tiek daudzināts kāds noslēpumains un lielisks cilvēks — Kristofs Kontudži. Viņš nolīdzis veselu trupu, tirgus būdā rīko izrādes, kurās darbojas āksti, un ar viņu palīdzību pārdod visas kaites dziedinošu ārstniecības putriņu, kas ieguvusi nosaukumu «or- vj etāns».
Visā valstī tuvu tālu
Nav vairs otru tādu zāļu!
Orvjetāns, orvjetāns!
Visiem palīdz orvjetāns!
Jokdari ar maskām uz sejas troksnī piesmakušās balsīs apzvēr, ka pasaulē neesot tādas slimības, kurai nelīdzētu brīnumainais orvjetāns. Tas glābjot no diloņa, mēra un kašķa!
Gar tirgus būdu jāj musketieris. Viņa tīrasiņu ērzelis šķielē ar asinīm pielijušu aci, no laužņiem krīt putas. Ceļu aizšķērso sveši vīri baltās biksēs, tie spiežas pie segliem ar pistolēm rokās. Kontudži tirgus būdā ieaurojas balsis:
Godātais kapteiņkungs,
Orvjetāns gan jāpērk jums!
— Kaut jūs nelabais parāvis! Nost no ceļa! — gvards uzbrēc.
— Dodiet man kārbiņu orvjetāna, — lūdz kāds kārdinājumā iekritis Sganarels, — cik tā maksā?
— Cienītais, — atbild šarlatāns, — orvjetāns ir manta, kuras vērtība nemaz nav nosakāma! Man neērti ņemt no jums naudu, cienītais!
— Ak, godātais, — Sganarels atbild, — es saprotu, ka visa Parīzes zelta nebūtu diezgan, lai atlīdzinātu par šo kārbiņu. Bet arī man neērti ņemt kaut ko par velti. Tālab saņemiet, lūdzami, trīsdesmit sū un esiet tik laipni — izdodiet atlikumu.
Pār Parīzi nogulst tumšzils vakars, iemirdzas ugunis. Tirgus būdās iedegti dūmojoši krustveida kroņlukturi, tajos kūst tauku sveces, vijas liesmu mēles.
Sganarels steidzas mājup uz Sendeni ielu. Viņu rausta aiz stērbelēm, aicina iegādāties pretindi visām indēm, kādas vien pasaulē sastopamas.
Duni, Tilt!
Un, redz, tur cauri ļaužu drūzmai laužas divi gājēji: godājamais vectēvs un viņa draugs — pusaugu zēns ar krokotu apkakli. Un neviens nezina, un arī aktieri uz skatuves nenojauš, ko pūlis gumza pie šarlatāna būdas. Zodlē no Burgundas Viesnīcas nezina, ka pienāks diena, kad viņš spēlēs šī puisēna trupā. Pjērs Korneijs nezina, ka vecumdienās viņš priecāsies, kad šis puisēns pieņems viņa lugu iestudēšanai un viņam — pamazām trūkumā grimstošam dramāturgam — samaksās naudu par šo lugu.
— Vai nepaskatīsimies vēl arī nākamajā kumēdiņu būdā? — mīlīgi un pieklājīgi vaicā mazdēls.
Vectēvs šaubās — ir jau vēls. Tomēr viņš nenociešas:
— Nu, lai notiek, ejam!
Nākošajā balagānā aktieris rāda trikus ar cepuri: viņš to virpina, dīvaini saloka, gumza, sviež gaisā …
Tilts jau vienās ugunīs, pa visu pilsētu gājēju rokās šūpojas lukturi, un ausis vēl skan spalgais sauciens: orvjetāns!
Un ļoti iespējams, ka vakarā Sendenī ielā norisināsies kādas Moljēra nākamās komēdijas fināls. Kamēr tas pats Sganarels vai Goržibuss būs gājis pēc orvjetāna, ar kuru cerējis izārstēt savu meitu Lusindu no mīlestības pret Klitandru vai Kleontu, Lusinda, pats par sevi saprotams, būs ar šo Klitandru aizbēgusi un salaulājusies.
Goržibuss plosās. Viņš ir piemuļķots! Viņš apvests ap stūri kā auns! Nolādēto orvjetānu Goržibuss iesviež kalponei tieši zobos. Viņš draud.
Taču uzradisies jautri vijoļu spēlmaņi, sulainis Šam- pans sāks dejot, un Sganarels ar notikušo samierināsies. Un Moljērs uzrakstīs lugai laimīgas beigas, kur valdīs vakarīga noskaņa un mirdzēs lukturi.
Duni, Tilt!
3. nodaļa VAI VECTĒVAM NAV JĀDOD ORVJETĀNS?
Kādu vakaru Krese ar mazdēlu pārnāca mājās saviļņoti un, kā arvien, mazliet noslēpumaini. Poklēns, vecākais, pēc darba dienas atpūtās atzveltnes krēslā. Viņš apvaicājās, kurp vectēvs savu mīluli vedis. Nu, protams, viņi bijuši Burgundas Viesnīcā uz izrādi.
— Kālab esat pasācis zēnu tik bieži vest uz teātri? — Poklēns apvaicājās. — Vai neesat sadomājis viņu pataisīt par komediantu?
Vectēvs nolika cepuri, ieslēja kaktā spieķi, brīdi klusēja un tad teica:
— Lai dievs dod, ka viņš kļūtu par tādu aktieri kā Belrozs.
Galma tapsētājs atvēra muti. Mirkli neteica nekā, tad apjautājās, vai vecēvs runājot nopietni. Taču Krese klusēja, tādēļ Poklēns sāka šo tematu risināt pats, tikai ironiskā tonī.
Ja nu, pēc Luija Kreses domām, esot pieļaujams vēlēties, lai zēns kļūtu tāds pats kā komediants Belrozs, kādēļ tad neiet vēl tālāk? Varot taču iet Alizona pēdās, tas pilsētniekiem par uzjautrinājumu uz skatuves vaibstās, tēlodams smieklīgas tirgus sievas. Un kādēļ gan neno- triept ģīmi ar kaut kādu baltu draņķi un nepielipināt nejēdzīgas ūsas, kā dara 2odlē?
Vispār varot jau nopietna darba vietā uzsākt šādu blēņošanos. Neko sacīt, pilsētnieki par to maksājot piecpadsmit sū no personas!
Tā nu patiesi būtu brīnišķīga karjera, paldies dievam, visā Parīzē pazīstamā galma tapsētāja vecākajam dēlam! Tad nu gan kaimiņiem nenopriecāties, ja Batists, jaunākais Poklēna kungs, kurš mantos karaļa sulaiņa titulu, pēkšņi sāktu uzstāties uz skatuves. Tapsētāju cunftē visi vai plīstu aiz smiekliem!
— Piedodiet, — Krese laipni teica, — pēc jūsu vārdiem iznāk, ka teātris nemaz nav vajadzīgs?
Tomēr izrādījās, ka, pēc Poklēna vārdiem, tā neiznākot. Teātris esot vajadzīgs. To atzīstot pat viņa majestāte, lai dievs dod viņam ilgu mūžu. Burgundas trupai piešķirts karaliskās trupas nosaukums. Tas viss esot ļoti labi. Viņš pats, Poklēns, svētdienās ar prieku ejot uz teātri. Taču viņš teiktu tā: teātris esot Žana Batista Poklēna dēļ, bet nekādā ziņā ne otrādi.