Šai pašā gadā presē parādījās slavenā paskvila par Moljēru «Hipohondriķis Elomirs». Šī sacerējuma autors bija Lebulanžē de Šaliss. «Elomirā» bija uzvandīta un noķengāta visa Moljēra dzīve un darbība. Jau virsrakstā liktais vā^rds «hipohondriķis» norāda, cik ļoti autors ienīdis Moljēru, un saturs liecina, ka daudzi fakti no Moljēra dzīves viņam bijuši labi zināmi. Moljērs ar šo sacerējumu, bez šaubām, iepazinās, taču ne ar ko un nekur netika atbildējis tā autoram.
Šī gada pfiecīgo notikumu es tīšuprāt atstāju uz beigām: lieldienās pēc četru gadu klaiņošanas pa provinci pie Moljēra ieradās septiņpadsmit gadus vecais Barons, kļuvis vīrišķīgāks un izvērties par īstu skaistuli. Moljērs viņu nekavējoties pieņēma trupā, piešķīra pilnu aktiera paju un Domiciāna lomu Pjēra Korneija «Titā un Berenikē». Šī luga pēc izrāžu skaita un ienākumiem ieņēma otro vietu aiz «Pilsoņa».
29. noda)a
KOPĪGĀ DAIĻRADE
Moljērs saņēma karaļa pavēli uzrakstīt krāšņu lugu ar baletu 1671. gada karnevālam, kam vajadzēja notikt Tilerijās. Moljērs nekavējās izpildīt pavēli un ķērās pie lugas «Psihe» rakstīšanas. Jo vairāk viņš strādāja, jo uzmācīgāk sevi atgādināja slimība, hipohondrijas lēkmes uznāca arvien biežāk, un Moljērs noprata, ka lugu laikā nepabeigs. Tad viņš nolēma griezties pēc palīdzības pie citiem. Viņa attiecības ar Pjēru Korneiju pēc ķildas «Sievu skolas» laikā jau sen bija izlīdzinājušās. Tagad Moljēru un Korneiju saistīja kopēja nepatika pret Rasinu. Vecā Korneija zvaigzne sāka bālēt, kamēr Rasins kāpa arvien augstāk un augstāk. Rasinu izrādīja Burgundas Viesnīcā, bet Moljērs savā Palērojālā sāka iestudēt Korneiju.
Moljērs uzaicināja Korneiju kopā strādāt pie «Psihes», un večuks, kam bija vajadzīga nauda,, uzaicinājumu labprāt pieņēma. Darbu abi sadalīja tā: Moljērs sastādīja plānu lugai ar baletu piecos cēlienos un uzrakstīja prologu, pirmo cēlienu un otrā un trešā cēliena pirmās ainas. Visu pārējo, patērēdams darbam kādas piecpadsmit dienas, sarakstīja Korneijs. Sešdesmit piecus gadus vecais vīrs lieliski tika galā ar savu uzdevumu. Tomēr arī abi meistari kopā nespētu darbu nodot laikā. Tādēļ tika pieaicināts trešais — spējīgais dzejnieks un dramaturgs Filips Kino, kurš šai lugai sacerēja visus dziesmu tekstus.
Interesants ir priekšvārds, kas sarakstīts šai traģēdijai ar baletu. Tajā ļoti piesardzīgi pateikts, ka Moljēra kungs šajā sacerējumā mazāk tiecies pēc dramaturģis- kas pareizības, vairāk pēc izrādes greznuma un skaistuma. Stāsta, ka priekšvārds esot paša Moljēra rakstīts.
«Psihi» Tileriju pili inscenēja lieliski. Moljēram tika dotas labākās teātra mašīnas un ierīces lidojumiem. Galvenās lomas — Psihi un Amoru — tēloja Armanda un Barons. Abi sniedza tik augstas klases spēli, ka skatītāji bija pārsteigti. Taču jau pirmais «Psihes» uzvedums galmā septiņpadsmitajā janvārī iecirta Moljēram jaunu smagu brūci. Parīzē izcēlās un nerimās baumas par to, ka no Armandas agrākā naida pret kādreizējo nekauņas puišeli Baronu vairs neesot ne miņas un ka viņa, iemīlējusies šajā skaistulī un izcilajā aktierī, esot kļuvusi par tā mīļāko. Moljērs, vecuma un slimības mākts, klusēdams pārcieta arī to.
No piecpadsmitā marta viņš Palērojālā sāka plašu remontu. No jauna tika apdarinātas visas ložas un balkoni, griestus saremontēja un apgleznoja, skatuvi pārbūvēja tā, ka tagad tur varēja novietot jaunas sarežģītas teātra mašīnas.
Tad trupa sāka lūgt direktoru, lai pārceļ «Psihi» uz Palērojāla skatuves. Pēc ilgas šaubīšanās nolēma to darīt, kaut arī jaunu mašīnu un greznu dekorāciju iegāde un uzstādīšana saistījās ar milzīgām grūtībām. Beidzot tomēr tas tika paveikts, tāpat arī pārvarēts vēl viens šķērslis: līdz «Psihes» uzvedumam muzikanti un dziedātāji nekad nebija uzstājušies publikas priekšā. Tie spēlēja un dziedāja, slēpti ložās, aiz režģiem vai aizkariem. Par paaugstinātu maksu izdevās dziedātājus un muzikantus pierunāt uzstāties atklāti uz skatuves publikas priekšā. «Psihi» mēģināja mēneša pusotra un pirmizrādi sniedza divdesmit ceturtajā jūlijā. Visas rūpes un izdevumi pilnīgi attaisnojās. Šis uzvedums, pārsteigdams ar savu greznību, atvilināja uz Palērojālu īstus skatītāju plūdus, luga tika uzvesta ap piecdesmit reižu sezonā un deva četrdesmit septiņus tūkstošus livru ienākumu.
Laika posmā starp «Psihes» izrādēm galmā un tās pirmizrādi Palērojālā Moljēra trupa ar viduvējiem panākumiem spēlēja viņa farsu «Skapēna nedarbi». Šo farsu atzina par rupju un Moljēra spalvas necienīgu. Nav saprotams, kur sakņojas šāds spriedums. Tieši šajā lugā lieliski izpaužas komiskais Moljērs, un Bualo pavisam netaisnīgi pārmeta savam draugam, uzskatīdams, ka tas sāk nolaisties, pielāgodamies publikas gaumei, un nopēla ainu, kurā cilvēku iebāž maisā un sit ar nūjām, apgalvodams, ka tas esot bezgaumīgs šablons. Bualo maldās: šī luga ir komisks, lieliski kāpināts farss, ko nesabojā pat mazticamais atrisinājums. Palērojāla komiskie aktieri ar Moljēru — Skapēnu priekšgalā brīnišķīgi izrādīja šo farsu (mīlētājus — Oktāvu un Leandru — spēlēja Barons un Lagranžs).
Šajā gadā Moljēram atpūsties neiznāca. Sekoja atkal jauns karaļa pasūtījums. Gada beigās Senžermēnā vajadzēja notikt svinībām sakarā ar karaļa Vienīgā brāļa laulībām. Moljērs sāka steigšus strādāt pie komēdijas, kuras nosaukums skanēja «Grāfiene d'Eskarbana» un kam materiālu deva provinciāļu dzīves vērojumi. Galmā šī komēdija patika, it sevišķi tādēļ, ka tajā bija iepītas intermēdijas un balets.
30. nodaļa SCĒNAS PARKĀ
Oteijas parks. Rudens. Zem kājām čaukst lapas. Pa aleju soļo divi vīrieši. Gados vecākais atbalstās uz nūjas, ir sakumpis, reizēm nervozi nodrebinās uz klepo. Otram, jaunākajam, ir sārta seja — kā cilvēkam, kurš labi pazīst vīnus. Viņš svilpo un dungo kaut ko nesaprotamu:
— Mirdondēn … mirdondēn …
Abi apsēžas uz sola un sākumā runā par sīkumiem: jaunākais, četrdesmit sešus gadus vecais, stāsta, ka viņš vakar uzklupis ar dūrēm savam sulainim, jo tas esot nelietis.
— Bet sulainis taču vakar bija skaidrā, — vecākais klepodams iebilst.
— Blēņasl — jaunākais izsaucās. — Viņš ir nelietis, es tev sakul
— Piekrītu, piekrītu, — vecākais dobjā balsī attrauc, — es tikai gribu teikt, ka viņš ir — nelietis skaidrā.
Rudens debesis virs Oteijas parka ir dzidras.
Pēc brīža saruna kļūst dzīvāka, un pa mājas logu var redzēt, ka vecākais kaut ko neatlaidīgi stāsta jaunākajam, bet tas tikai šad tad izmet pa vārdam.
Vecākais runā par to, ka nespējot viņu aizmirst, ka nevarot bez viņas dzīvot. Pēc tam viņš sāk lādēt savu dzīvi un atzīstas, ka ir nelaimīgs.
Ak, tas ir šausmīgi — būt par svešu noslēpumu, it īpaši ģimenes dzīves noslēpumu līdzzinātāju! Jaunākais nemierīgi grozās … Jā, viņam žēl vecākā! Un … bez tam ļoti gribas vīna … Beidzot viņš sāk piesardzīgi nosodīt sievieti, bez kuras vecākais nespēj dzīvot. Viņš neko nepasaka tieši, viņš… viegli skar dažus sāpīgus jautājumus … tik tikko piemin notikumus, kas saistīti ar «Psihi» … dievs pasargi, viņš neuzdrošinās neko teikt par Armandu un … Baronu. Taču vispār …
— Atļauj man būt atklātam! — viņš beidzot izsaucas. — Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu patiešām — nevar taču tavā vecumā atgriezties pie sievas, kura… bez tam, tu man piedod, bet viņa tevi nemīl.