Tad Moljēram pārskrēja auksti drebuļi: lieki būtu sevi mānīt, karalis viņu bija pametis. Viduvējais komponists Lullī, kuram trūka pašam savu dziļu ideju, bet kurš pilnīgi pakļāvās karaļa gribai, tagad bija iekarojis Luija labvēlību.
Vasara pagāja drūmi. Vīrs un sieva atkal bija viens otram tuvi, Armanda gaidīja bērnu, taču būtībā viņu attiecības nebija ne par matu uzlabojušās, un nu jau vairs nevarēja būt šaubu, ka tās nemūžam neuzlabosies. Piecpadsmitajā septembrī Armandai piedzima puisēns, to steigšus nokristīja un nosauca par Pjēru Zanu Batistu Armānu, taču bērns nenodzīvoja pat mēnesi. Ziemu Moljērs ieslēdzās savā augšstāvā un sāka rakstīt jautru komēdiju «Iedomu slimnieks». Lai nebūtu atkarīgs no Lullī, mūziku šai komēdijai viņš pasūtīja citam komponistam — Šarpantjē.
«Iedomu slimniekā» Moljērs zobojās par visnesaprātīgāko tieksmi, kāda piemīt cilvēkiem: par bailēm no nāves un nožēlojamu aizdomīgumu. Viņa naids pret ārstiem tagad sasniedza visaugstāko pakāpi, komēdijā tie bija parādīti kā īsti izdzimumi — tumsonīgi, slinki, mantkārīgi un atpalikuši.
Prologs, ko Moljērs sarakstījis šai lugai, liecina, ka viņš mēģinājis atgūt kara|a labvēlību:
«Pēc mūsu majestātes slavenajiem, nogurdinošajiem un uzvarām vainagotajiem pūliņiem būtu taisnīgi, ja visi, kas spēj rakstīt, slavētu viņa vārdu vai arī izklaidētu viņu. Tieši to es vēlos darīt, un šis prologs ir mēģinājums cildināt dižo uzvarētāju, bet komēdijai, kas seko prologam, jāizklaidē monarhs pēc viņa cēlajiem darbiem.»
Prologā vajadzēja darboties mitoloģiskām dievībām Florai, Panam un fauniem. Noslēguma korim vajadzēja dziedāt šādus vārdus:
Lai atbalss skan vareni tūkstošiem reižu: Luijs — diženākais no karaļu saimes! Un laimīgs katrs, kas tam veltījis dzīvi!
Taču atgadījās kaut kas dīvains, un prologs palika neuzvests. Vai nu tieši ap to laiku karalim nebija veiksmes karā un prologu nācās nosvītrot, lai tas neizklausītos kā zobošanās, vai arī karalis bija pārstājis interesēties par sava komedianta daiļradi… Lai nu šā vai tā, luga tika rādīta nevis galmā, bet Palērojālā, un mitoloģisko dievību vietā iznāca gane un nodziedāja citu prologu, kas skanēja tā:
Negribu zināt par jums vairs nekā, Ak jūs, neizglītotie tukšgalvji ārsti! Vai gan jūsu valoda latīniskā Iespēj izdziedēt sāpošo kaiti?
Piektdien, 1673. gada desmitajā februārī, notika «Iedomu slimnieka» pirmizrāde, pie tam tika gūti lieli panākumi. Tāpat noritēja arī otrā un trešā izrāde. Ceturtā bija paredzēta septiņpadsmitajā februārī.
32. nodaļa NELAIMĪGA PIEKTDIENA
Argans, Vai tas nav bīstami — iedomāties sevi mirušu?
Tuanete. Nē, nē. Kas gan tur bīstams? Ātrāk liecieties šeit guļus!
«Iedomu slimnieks»
Bija pelēcīga februāra diena. Rišeljē ielas mājā otrajā stāvā pa izmīdīto kabineta paklāju klepodams un stenēdams šurp turp staigāja cilvēks smaragdzaļā halātā, kas bija uzvilkts virs veļas. Galva tam bija pa sieviešu modei apsieta ar zīda naktslakatu. Kamīnā itin jautri dega malka, un bija tīkami raudzīties ugunī, novēršot skatienu no februāra miglas aiz logiem.
Cilvēks staigāja uz priekšu un atpakaļ pa kabinetu, laiku pa laikam apstādamies un aplūkodams estampu, kas bija pakarināts blakus logam. Šai estampā bija attēlots vīrietis, kura seja atgādināja plēsīgu medību vanagu, galvā tam bija parūka ar stingri ieveidotām, prāvām matu sprogām, kas vijās lejup līdz vīrišķīgajiem pleciem, bet acis izvelbtas, skadras un gudras. Zem portreta bija redzams ģerbonis — vairogs ar trim ziediem.
Cilvēks halātā klusi sarunājās pats ar sevi, reizēm dzēlīgi pavīpsnādams par savām domām. Tuvojoties portretam, viņš atmaiga, ar plaukstu piesedza acis un, uzacis savilcis, tīksminājās par attēlu.
— Labs estamps, — cilvēks halātā domīgi sacīja, — es teiktu, ļoti labs estamps … Lielais Kondē! … — viņš ar uzsvaru teica un pēc tam vairākkārt bez jēgas atkārtoja: — Lielais Kondē… lielais Kondē… — Un vēl nomurmināja: — Estamps … estamps … esmu apmierināts, ka ieguvu šo estampu …
Pēc tam viņš šķērsoja istabu un kādu laiku nosēdēja atzveltnī pie kamīna, izvilcis no rīta kurpēm basās kājas un pastiepis tās pret dzīvinošo uguni.
— Vajadzētu noskūties, — vīrietis domīgi noteica un paberzēja saraino vaigu. — Nē, nevajag vis, — viņš pats sev atbildēja, — ik dienas skūties ir pārāk nogurdinoši.
Sasildījis kājas, viņš uzvilka rīta kurpes, devās pie grāmatu skapjiem un apstājās pie tā, kura plauktos kaudzēm gulēja rokraksti. Kādas lapas mala rēgojās laukā no plaukta. Cilvēks aiz viena stūra izrāva šo rokrakstu laukā un izlasīja tā virsrakstu «Koridons». Ļauni pasmīnējis, viņš gribēja rokrakstu saplēst, taču rokas atteicās klausīt, viņš nolauza nagu un lādēdamies iebāza rokrakstu starp malkas pagalēm kamīnā. Pēc pāris sekundēm istaba pielija ar gaismu, un tad Koridons saira melnās blīvās plēnēs.
Kamēr halātā ģērbtais vīrs augšstāvā noņēmās ar «Koridona» dedzināšanu, kādā apakšstāva istabā Armanda sarunājās ar Baronu, kurš bija atnācis apciemot Moljēru.
— Uz baznīcu negāja, saka, nejūtoties labi, — Armanda stāstīja.
— Kādēļ uz baznīcu? — Barons apvaicājās.
— Šodien taču ir septiņpadsmitais, Madlēnas nāves gadadiena, — Armanda paskaidroja, — es klausījos mesu.
— Ak jā, jā, — Barons pieklājīgi noteica. — Vai klepo?
Armanda raudzījās sarunu biedrā. Viņa gaišā parūka plūda lejup uz pleciem kā divas straumes. Baronam mugurā bija jauni zīda svārki, bikšu ceļgali apšūti ar dārgu mežģīņu aplocēm, zobens pakarināts platā lentā, bet uz krūtīm karājās pūkains uzrocis. Un Barons šad tad pameta acis uz šo uzroci, jo viņam tas ļoti patika.
— Cik grezni jūs šodien esat ģērbies! … — Armanda teica un piebilda: — Klepo gan un visu rītu kliedza uz kalponi. Esmu jau ievērojusi — piektdiena, tā ir visnejaukākā diena. Es gan esmu pieredzējusi pārāk daudz piektdienu šajos vienpadsmit gados. Bet, vai zināt, ejiet augšā pie viņa, nesēdiet pie manis, citādi kalpone atkal stāstīs Parīzē dievs zina ko!
Un Armanda ar Baronu devās uz iekšējām kāpnēm. Taču viņi vēl nebija paguvuši pa tām uzkāpt, kad augšā aiz durvīm nepacietīgi ieskanējās zvaniņš.
— Klau, atkal zvana un zvana, — Armanda sacīja.
Tad augšā atvērās durvis un cilvēks halātā iznāca uz kāpņu laukumiņa.
— Ei, kas tur ir? — viņš īdzīgi noprasīja. — Kur, ellē, mūžīgi pazūd … Ak tie esat jūs? Sveicināti, Baron!
— Sveicināti, meistar, — Barons atbildēja, augšup raudzīdamies.
— Jā, jā, jā, labdien, — teica cilvēks halātā, — man gribētos parunāties . ..
Tad viņš atbalstīja elkoņus uz margām, iespieda vaigus plaukstās un kļuva līdzīgs smieklīgam pērtiķim, kas ar naktsmici galvā raugās laukā pa logu. Armanda un Barons pārsteigti saprata, ka viņš vēlas runāt tepat, uz kāpnēm, un palika lejā. Cilvēks brīdi klusēja, tad teica:
— Lūk, ko es gribēju teikt: ja vien mana dzīve… Ja vien manā dzīvē nelaimes ar priekiem būtu mijušās vienmērīgi, es tik tiešām uzskatītu sevi par laimīgu, kungi un dāmas!
Spraigi savilktu seju Armanda skatījās augšup. Viņai bija zudusi jebkāda vēlēšanās kāpt augšā. «Piektdiena, piektdiena …» viņa nodomāja. «Atkal sākas šī hipohondrija …»