— Kungi! Kādēļ gan jūs gribat traucēt mana mirušā vira mieru? Varu jums apliecināt, ka viņš bija labs cilvēks un mira kā kristietis. Varbūt jūs gribat parādīt viņam godu un pavadīt viņu uz kapiem?
Te kāds ielika Armandai rokā ādas maku, un viņa sāka izdalīt naudu. Pēc nelielas kņadas, kas izcēlās naudas dēļ, visi nomierinājās un mājas priekšā parādījās lāpas. Pulksten deviņos no mājas iznesa koka šķirstu. Pa priekšu klusēdami soļoja divi garīdznieki. Šķirstam blakus gāja stihārijos tērpti zēni, nesdami milzīgas vaska sveces. Bet zārkam nopakaļ plūda vesela uguņu jūra, un pavadītāju pulkā bija redzami šādi ievērojami cilvēki: gleznotājs Pjērs Miņārs, fabulists Lafontēns un dzejnieki Bualo un Sapels. Visiem rokās bija lāpas, bet aiz viņiem ar lāpām rokās rindās soļoja Palērojāla trupas komedianti un, visbeidzot, aizvien pieaugošais pūlis, cilvēku divsimt. Gājienam virzoties pa kādu ielu, kaut kur atvērās logs, un kāda sieviete, izliekusies pa to, skanīgā balsī noprasīja:
— Ko te glabā?
— Kādu Moljēru, — atbildēja cita.
Šo Moljēru aiznesa uz svētā Zozefa kapiem un apglabāja nostūrī, kur glabā pašnāvniekus un nekristītus bērnus. Bet svētā Eistahija baznīcā priesteris īsi atzīmēja, ka 1673. gada divdesmit pirmajā februārī, otrdienā, svētā Zozefa kapos apglabāts tapsētājs un karaļa kambarsulainis Zans Batists Poklēns.
EPILOGS
atvadīšanas no bronzas komedianta
Sieva uz Moljēra kapa novietoja akmens plāksni un lika atvest uz kapiem simt nastu malkas, lai bezpajumtnieki varētu sasildīties. Jau pirmajā skarbajā ziemā uz šīs plāksnes sakūra milzīgu ugunskuru. Plāksne aiz karstuma saplaisāja un salūza gabalos. Tie ar laiku pajuka kur kurais, un, kad pēc simt deviņpadsmit gadiem, Lielās revolūcijas laikā, ieradās komisāri, lai izraktu Zana Batista Moljēra mirstīgās atliekas un pārvestu tās uz mauzoleju, neviens nevarēja īsti parādīt viņa kapa vietu. Un, kaut arī kādu izraka un apglabāja mauzolejā, neviens tomēr nevar skaidri apgalvot, ka tās ir tieši Moljēra mirstīgās atliekas. Droši vien šis gods ticis parādīts kādam nepazīstamam cilvēkam.
Un tā nu mans varonis gulēja Parīzes zemē un satrūdēja tajā. Bet vēlāk laika gaitā neizprotamā kārtā satrūdēja itin visi viņa rokraksti un vēstules. Daudzināja, ka rokraksti aizgājuši bojā ugunsgrēkā, bet vēstules esot rūpīgi savācis un iznīcinājis kāds fanātiķis. Vārdu sakot, pazuda viss, tikai ne divas papīra strēmelītes, uz kurām reiz apkārtklejojošais komediants bija parakstījies par naudas saņemšanu savas trupas vajadzībām.
Un tomēr pat bez saviem rokrakstiem un vēstulēm viņš reiz atstāja zemi, kurā palika guļam pašnāvnieki un nedzīvi dzimušie bērni, un nostājās virs strūklakas izžuvušā baseina. Rau, tur viņš stāv! Tas ir viņš — karaļa komediants ar bronzas saitēm zābakos! Un es, kam nekad nav bijis lemts šo cilvēku redzēt, sūtu viņam savu atvadu sveicienu.
Maskavā 1932.—1933. g.
[1] atdzejojis a. Upīts.
[2] minēdams šo datumu, autors kļūdās. Pirmais komēdijas «Negudrais» uzvedums notika Lionā 1655. gadā. (Redakt. plez.)