Poklēns ēda grauzdētu maizi, piedzēra vīnu un grāva vectēva uzskatus.
Varot jau iet vēl tālāk. Ja neesot iespējams iekārtoties viņa majestātes trupā — katrs jau, kungi, nevar būt Belrozs, kuram, kā runā, tērpu vien esot par divdesmit- tūkstoš livriem, — kādēļ gan lai neuzstātos tirgū? Varot plāt vaļā pašus piedauzīgākos jokus, rādīt divdomīgus žestus — kādēļ gan ne, kādēļ ne? … Visa iela varēšot rādīt ar pirkstiem!
— Atvainojiet, es jokoju, — Poklēns teica, — taču arī jūs, protams, jokojāt?
Nav tomēr zināms, vai vectēvs jokoja, tāpat kā nav zināms, ko domāja mazais Žans Batists, klausīdamies tēva monologus.
«Dīvaini ļaudis šie Kreses!» tumsā grozīdamies pa gultu, prātoja galma tapsētājs. «Zēna klātbūtnē pateikt tādas lietas! Nay gan ērti, tomēr derētu vectēvam pasacīt, ka tie ir muļķīgi joki.»
Nenāk miegs. Galma drapētājs un kambarsulainis raugās tumsā. Ak, visi šie Kreses ir vienādi! Arī viņa pirmā sieva, nelaiķe, mēdza mūžam fantazēt un tāpat dievināja teātri. Bet šim vecajam velnam taču jau sešdesmit gadu! Nudien smieklīgi! Vecajam nekaitētu palietot orvjetānu, viņš drīz nonāks bērna prātā!
Raizes. Veikals. Bezmiegs ..,
4. nodaļa KATRAM NETIK KĻŪT PAR TAPSĒTĀJU
Man tomēr žēl nabaga Poklēna! Patiesi, kas gan tā par sodību! 1636. gada novembrī nomira arī viņa otrā sieva. Tēvs atkal sēž mijkrēslī un skumst. Nu viņš kļūst pavisam vientuļš. Bet viņam tagad ir seši bērni. Jāvada veikals un turklāt viss bērnu bars jānostāda uz kājām. Viens pats, mūžam viens pats. Nevar taču precēties trešo reizi…
Un, kā par nelaimi, ap to pašu laiku, kad nomira Katrīna Flereta, kaut kas atgadījās arī ar pirmdzimto Zanu Batistu. Četrpadsmitgadīgais zēns sanīka. Viņš turpināja strādāt veikalā — nevarēja žēloties, slaists nebija. Taču kustējās kā lelle teātrī pie Jaunā Tilta; kungs, piedod grēcīgu domu! Zēns novājēja, bieži sēdēja pie loga un noraudzījās ielā, kaut arī tur nekā nebija, nedz jauna, nedz interesanta, un šķita pavisam zaudējis ēstgribu …
Beidzot vajadzēja izrunāties.
— Izstāsti, kas ar tevi noticis, — tēvs sacīja un neskanīgā balsī piebilda: — Vai tikai neesi slims?
Batists ar acīm ieurbās savos platpurnu zābakos un klusēja.
— Ir gan man ar jums bēdu dienas, — nabaga atraitnis noteica, — ko lai es ar jums, bērniem, iesāku? Nemoki mani… izstāsti.
Te Batists paraudzījās tēvā, tad pievērsās logam un sacīja:
— Es negribu būt par tapsētāju.
Tad viņš padomāja un, acīm redzot, nolēmis atraisīt šo mezglu uzreiz, piebilda:
— Man šis darbs riebjas.
Padomāja vēl un piebilda:
— Es ienīstu veikalu.
Un, lai tēvu pilnīgi satriektu, vēl piemetināja:
— Ar sirdi un dvēseli!
Pēc tam zēns apklusa.
Tagad viņa seja izskatījās muļķīga. Taisnību sakot, Batists nezināja, kas tam visam sekos. Iespējams gan, ka tēva pļauka. Tomēr pļauku viņš nesaņēma.
Sekoja ilgstoša pauze. Kā lai izlīdzas tik sarežģītā gadījumā? Ar pļauku? Nē, ar pļauku te nekas nebūs līdzēts. Ko lai dēlam saka? Ka viņš ir muļķis? Jā, viņš stāv kā stabs, un seja viņam šobrīd ir trula. Taču acis raugās gudri un mirdz tāpat kā Marijai Kresei.
Nepatīk veikals? Varbūt viņam tikai tā liekas? Viņš vēl ir zēns, viņa gados nedrīkst prātot, kas patīk un kas ne. Varbūt viņš gluži vienkārši ir mazliet noguris? Bet viņš pats, tēvs, taču ir vēl vairāk noguris, un viņam taču neviens nepalīdz, viņš aiz rūpēm ir nosirmojis…
— Ko tad tu gribi? — tēvs noprasīja.
— Mācīties, — atbildēja Batists.
Tajā brīdi kāds ar spieķi viegli pieklauvēja pie durvīm — un krēslainajā istabā ienāca Luijs Krese.
— Redz, — tēvs teica, norādīdams uz krokoto apkaklīti, — viņš, vai zināt, negrib palīdzēt man veikalā, bet vēlas mācīties.
Vectēvs ierunājās pieglaudīgi un rāmi. Viņš teica, ka gan jau viss būšot labi. Ja nu jauneklis tā skumstot, tad, protams, kaut kas esot jādara.
— Bet ko tad lai dara? — tēvs jautāja.
— Nu, tik tiešām jāļauj zēnam mācīties! — vectēvs līksmi izsaucās.
— Bet, piedodiet, viņš taču jau mācījās draudzes skolā!
— Kas gan ir draudzes skola! — vectēvs atteica. — Zēnam ir milzu dotības …
— Zan Batist, izej laukā, man jāparunājas ar vectētiņu.
Zans Batists izgāja. Starp Kresi un Poklēnu notika gaužām nopietna saruna.
Es to neatstāstīšu. Vienīgi izsaukšos: lai gaiša piemiņa Luijam Kresem!
5. noda|a PAR AUGSTU SLAVU DIEVAM
Slavenā Klermonas kolēģija Parīzē, vēlākais Luija Lielā licejs, patiesi nemaz neatgādināja draudzes skolu. Kolēģija atradās varenā Jēzus Ordeņa brāļu pārziņā, un ordeņa tēvi jezuīti darbu tajā bija ievirzījuši, var teikt, patiešām lieliski — «par augstu slavu dievam» —, tāpat kā visu, ko viņi darīja.
Kolēģijā, ko vadīja rektors tēvs Zakobs Dinē, mācījās ap divi tūkstoši zēnu un jaunekļu, muižnieki un bur- žuā, no kuriem trīs simti dzīvoja internātā, bet pārējie nāca no mājām. Jēzus Ordeņa vadībā mācījās Francijas zieds.
Svētie tēvi profesori lasīja klermoniešiem vēstures, antīkās literatūras, juridisko zinātņu, ķīmijas un fizikas, teoloģijas un filozofijas kursus un mācīja grieķu valodu. Par latīņu valodu nemaz nav ko runāt: Klermonas licejisti ne vien nemitīgi lasīja un studēja latīņu autorus, bet pārtraukuma stundās starp mācībām viņiem vajadzēja sarunāties latīņu valodā. Saprotiet paši, ka tādos apstākļos bija iespējams iemācīties šo cilvēcei tik nozīmīgo valodu.
īpašs laiks bija ierādīts deju stundām. Citā laikā dzirdēja šķindam floretes: franču jaunekļi mācījās rīkoties ar ieročiem, lai kaujaš laukā spētu aizstāvēt Francijas karaļa godu, bet divkaujās — paši savējo. Svinīgajos aktos Klermonas internāta iemītnieki izrādīja seno romiešu autoru lugas, visvairāk Publiju Terenciju un Se- neku.
Lūk, kādā mācību iestādē Luijs Krese nodeva savu mazdēlu. Poklēnarn, vecākajam, nepavisam nevajadzēja sūdzēties, ka viņa dēls, nākošais karaļa kambarsulainis, būtu nonācis sliktā sabiedrībā. Klermonas audzēkņu sarakstos bija milzums dižciltīgu vārdu, labākās muižnieku dzimtas savus dēlus sūtīja Klermonas licejā. Tajā laikā, kad Poklēns apguva zinību kursu kā eksterns, Klermonas kolēģijā mācījās trīs prinči; viens no tiem bija pats Armāns de Burbons, princis de Kontī, īstenais brālis kādam citam Burbonam — Luijam Kondē, Ange- nas hercogam, ko vēlāk iedēvēja par Lielo. Citiem vārdiem sakot, Poklēns mācījās kopā ar cilvēku, kura dzīslās ritēja karaļu asinis. Jau no tā vien var spriest, ka mācības Klermonas kolēģijā notika augstā līmenī.
Jāpiebilst, ka zilo asiņu pārstāvji bija nošķirti no bagāto buržuā dēliem, pie kuriem piederēja arī Zans Batists. Prinči un marķīzi dzīvoja liceja pansijā, viņiem bija pašiem savi kalpotāji, īpaši skolotāji, īpašas mācību stundas un atsevišķas zāles.
Bez tam jāpiezīmē, ka princis Kontī, kam vēlāk būs ievērojama loma mana nemierīgā varoņa dēkās, bija septiņus gadus jaunāks par Zanu Batistu, nonāca kolēģijā vēl gluži mazs un, protams, nekad nesastapās ar mūsu varoni.
Un tā nu Poklēns, jaunākais, sāka studēt Pļauta, Te- rencija un Lukrēcija darbus. Viņš izaudzēja matus līdz pleciem, kā to prasīja noteikumi, un trina savas platās bikses uz klases sola, dzīdams galvā latīņu valodu. Tapešu veikals pagaisa miglā. Mūsu varoni uzņēma sevī cita pasaule.