— Acīm redzot, liktenis tā lēmis, — Poklēns, vecākais, aizmigdams murmināja, — ko lai dara, atstāšu veikalu otrajam dēlam. Bet šis varbūt kļūs par advokātu vai notāru, vai par vēl ko citu.
Interesanti zināt, vai zēniskā aizraušanās ar teātri sholastā Batistā jau izplēnējusi? Ak vai, ne mazākā mērā! Brīvajās stundās, izrāvies no latīņu valodas žņaugiem, viņš, tāpat kā agrāk, devās uz Jauno Tiltu un teātriem, taču nu vairs nevis vectēva pavadībā, bet kopā ar dažiem Klermonas biedriem. Un savos kolēģijas gados Batists pamatīgi iepazinās gan ar Purva, gan arī Burgundas Viesnīcas repertuāru. Viņš noskatījās Pjēra Korneija lugas — «Atraitne», «Karaļa laukums», «Galma galerija», kā arī viņa slaveno «Sidu», kas autoram sagādāja skaļu slavu un spalvas brāļu skaudību.
Taču ar to vēl nebija diezgan. Kad mācības licejā gāja uz beigām, Žans Batists iemanījās iekļūt ne vien teātra parterā vai ložā, bet arī aiz kulisēm, un tieši tur viņam gadījās iepazīšanās, kas bija viena no svarīgākajām viņa dzīvē. Jauneklis iepazinās ar kādu sievieti. Viņu sauca Madlēna Bežāra, un viņa bija aktrise, pie tam kādu laiku bija spēlējusi Purva teātrī. Madlēna bija sarkanmate, prata brīnišķīgi izturēties un pēc sava aicinājuma bija aktrise ar īstu, lielu talantu. Dedzīgā Rotrū dramaturģijas cienītāja Madlēna bija gudra, ar smalku gaumi, bez tam — un tas, protams, jāuzskata par lielu retumu — labi pārzināja literatūru un pati rakstīja dzejas. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka apburošā Parīzes aktrise pilnīgi savaldzināja Klermonas audzēkni, kurs bija četrus gadus jaunāks par viņu. Interesanti atzīmēt, ka Madlēna savukārt nebija vienaldzīga pret Zanu Batistu.
Tātad mācības kolēģijā turpinājās piecus gadus, noslēdzoties ar filozofijas studijām, kas — varētu sacīt — bija augstākā virsotne. Visus šos piecus gadus Zans Batists cītīgi mācījās, atlicinādams laiku teātrim.
Vai mans varonis šai kolēģijā kļuva par izglītotu cilvēku? Esmu pārliecināts, ka nevienā mācību iestādē nav iespējams kļūt par izglītotu cilvēku. Taču jebkurā labi nostādītā mācību iestādē var kļūt par disciplinētu cilvēku un apgūt iemaņas, kas noderēs nākotnē, kad cii- vēks ārpus mācību iestādes sienam sāks sevi izglītot pats.
Jā gan, Klermonas kolēģijā Žanu Batistu pieradināja pie disciplīnas, iemācīja cienīt zinātnes un parādīja ceļu uz tām. Koledžu beidzot, un tas notika 1639. gadā, jaunekļa galvā nebija nekas daudz labāks par draudzes skolas mistrojumu. Viņa prāts, Mefistofeļa vārdiem runājot, bija iespīlēts spāniešu zābakos.
Mācīdamies licejā, Poklēns iedraudzējās ar kādu Ša- pelu, svarīga finansu ierēdņa un ārkārtīgi bagāta cilvēka Luiljē ārlaulības dēlu, un sāka apciemot viņu mājās. Tajā gadā, kad mūsu klermonieši beidza kolēģiju, Luiljē mājā uzradās un kā dārgs viesis apmetās kāds lielisks cilvēks. Viņu sauca Pjērs Hasendi.
Provansietis profesors Hasendi bija ieguvis nopietnu izglītību. Viņam bija tik daudz zināšanu, ka to pietiktu desmit cilvēkiem. Profesors Hasendi bija retorikas pasniedzējs, teicams vēsturnieks, ar plašām zināšanām filozofijā, fizikā un matemātikā. Viņa zināšanu apjoms, kaut vai matemātikas nozarē, bija tik plašs, ka viņam, piemēram, piedāvāja katedru Karaliskajā kolēģijā. Taču, atgādinu vēlreiz, Pjērs Hasendi nebija matemātiķis vien.
Būdams cilvēks ar asu un nemierīgu prātu, Hasendi savas studijas bija sācis ar paša slavenākā senatnes filozofa peripatētiķa Aristoteļa studēšanu un, dziļi apguvis viņa mācību, tikpat dziļi sāka to nīst. Pēc tam, iepazinis dižo ķeceri poli Nikolaju Koperniku, kurš savā mācībā visai pasaulei pasludināja, ka senie filozofi maldījušies, uzskatīdami, ka Zeme ir nekustīgs Visuma centrs, Pjērs Hasendi no visas sirds iemīlēja Koperniku.
Hasendi bija savaldzinājis izcilais domātājs Džordano Bruno, kuru 1600. gadā sadedzināja sārtā par viņa apgalvojumu, ka Visums ir Bezgalīgs un tajā ir daudz pasauļu.
Hasendi no visas sirds aizstāvēja ģeniālo fiziķi Gali- leju, kuru piespieda uzlikt roku uz Evaņģēlija un atteikties no savas pārliecības, ka Zeme griežas.
Visi, kas uzdrošinājās uzbrukt Aristoteļa vai arī vēlāko sholastu filozofiskajai mācībai, Hasendi personā atrada visuzticamāko domu biedru. Viņš lieliski pazina francūža Pjēra de Larama mācību, kurš uzbruka Aristoteļa mācībai un tika nogalināts Bērtuļa naktī. Viņš labi saprata spānieti Huanu Luisu Vivesu, kurš grāva sho- lastisko filozofiju, kā arī angli Frensisu Bekonu, Veru- lamas baronu, kurš savu darbu «Lielā atdzimšana» uzrakstīja pret Aristoteli. Visus jau nav iespējams uzskaitīt!
Pec dabas profesors Hasendi bija jaunu ceļu meklētājs, dievināja domu skaidrību un vienkāršību, bezgalīgi ticēja pieredzei un augstu vērtēja eksperimentus.
Tā visa pamatu pamats bija viņa paša filozofiskā mācība. Šo mācību Hasendi bija pārņēmis no tās pašas sirmās senatnes filozofa Epikūra, kurš dzīvoja gadus trīssimt pirms mūsu ēras.
Ja filozofam Epikūram jautātu:
«Kā tad skan jūsu mācības formulējums?» — jādomā, filozofs būtu atbildējis šādi:
«Pēc kā tiecas katra dzīva būtne? Katra dzīva būtne tiecas pēc baudas. Kāpēc? Tāpēc, ka bauda ir augstākais labums. Tādēļ dzīvojiet saprātīgi — tiecieties pēc pastāvīgas baudas!»
Pjēram Hasendi šī Epikūra formula bija ļoti pa prātam, un laika gaitā viņš izveidoja pats savējo.
— Vienīgais, kas ir iedzimts cilvēkiem, — Hasendi saviem skolniekiem teica, plūkādams smailo zinātnieka bārdiņu, — tā ir mīlestība pašam pret sevi. Un katra cilvēka dzīves mērķis ir laime! No kādiem elementiem tad laime sastāv? — filozofs vaicāja, acīm zibot. — Tikai no diviem, kungi, tikai no diviem: no dvēseles miera un veselas, miesas. Kā saglabāt veselību, jums pateiks kurš katrs labs ārsts. Bet, kā iegūt dvēseles mieru, jums pateikšu es: nedariet, mani bērni, noziegumus, tad jums nebūs ne sirdsapziņas pārmetumu, ne nožēlu, bet cilvēku nelaimīgu padara vienīgi tie.
Epikūrietis Hasendi savu zinātnieka karjeru sāka, laizdams klajā plašu apcerējumu, kurā pierādīja Aristoteļa astronomijas un fizikas absolūto nelietderību un aizstāvēja manā stāstā reiz jau pieminētā Kopernika teoriju. Šis bezgala interesantais apcerējums tomēr palika nepabeigts. Ja profesoram pavaicātu, kādēļ tā noticis, man tā vien šķiet, ka viņš atbildētu tāpat, kā
Krizals, kadas nākošās Moljēra komēdijas varonis, atbildēja pārmērīgi mācītai sievietei Filamintai:
Kg? Mūsu miesa — mēsli?
Tas nu teikts par traku!
Nē, sirdi man bezgala miji
Ir mēsli šie, to gan es saku!
«Aristoteļa dēļ, cienītie kungi, es nevēlos sēdēt cietumā,» būtu teicis Hasendi.
Un patiešām, kad šos mēslus, jūsu miesu, ieliks cietumā, tad jājautā, kā gan tur klāsies jūsu filozofiskajam garam.
Vārdu sakot, Hasendi pie laika meta mieru, darbu par Aristoteli vairs nemēģināja pabeigt un nodevās citiem darbiem. Sis epikūrietis pārāk mīlēja dzīvi, bet Parīzes parlamenta 1624. gada lēmums vēl bija itin svaigs. Lieta tāda, ka visās tā laika zinību fakultātēs Aristotelis bija, ja tā var teikt, kanonizēts un parlamenta lēmumā gluži nepārprotami bija runa par nāves sodu katram, kurš uzdrošinātos uzbrukt Aristotelim un viņa sekotājiem.
Un tā nu, izvairījies no lielām nepatikšanām, apceļojis Beļģiju un Holandi, uzrakstījis virkni nozīmīgu darbu, Hasendi nonāca Parīzē pie sava senā paziņas Luiljē.