Luiljē bija prātīgs vīrs un griezās pie profesora ar lūgumu — nolasīt viņa dēlam Sapeļam zinātņu kursus privātā kārtā. Un, tā kā Luiljē bija ne vien saprātīgs, bet arī plaša vēriena cilvēks, tad viņš Sapeļam atļāva sapulcināt veselu grupu jauniešu, kuri tad kopā ar viņu klausījās Hasendi lekcijas.
Sajā grupā ietilpa: Sapels, mūsu Zans Batists, bez tam kāds Bernjē, jauns cilvēks ar lielu slieksmi uz dabaszinātnēm, vēlāk slavens Austrumu apceļotājs, kurš Parīzē tika iesaukts par Lielo Mogolu, un, beidzot, kāda šajā pulciņā gluži oriģināla persona. Sis pēdējais bija vecāks par pārējiem, nebija klermonietis, bet nesen karā ievainots gvardes virsnieks, dzērājs, duelants, asprātis, donžuāns un diezgan talantīgs iesācējs dramaturģijā. Vēl mācīdamies retorikas klasē Bovē pilsētas koledžā, viņš bija sacerējis interesantu lugu «Apmuļķotais pedants», kurā notēloja koledžas direktoru Zanu Granžē. Gvardu sauca Sirano de Beržeraks.
Un tā nu visa šī kompānija, sasēdusies greznajā Luiljē istabā, kāri klausījās Pjēra Hasendi dedzīgās runas. Lūk, kurš noslīpēja manu varoni! Šis provansietis ar kaislību izvagoto seju! No viņa 2ans Batists saņēma mantojumā Epikūra triumfējošo filozofiju un milzumu nopietnu zināšanu dabaszinībās. Vaska sveču burvīgajā gaismā Hasendi pamodināja viņā mīlestību pret skaidriem un precīziem spriedumiem, naidu pret sholastiķu, cieņu pret eksperimentu un nicināšanu pret liekulību un ārišķību.
Un pienāca diena, kad lekcijas gan Klermonas koledžā, gan pie Hasendi bija beigušās. Mans varonis bija kļuvis par pieaugušu cilvēku.
— Papūlies aizbraukt uz Orleānu, — Poklēns, vecākais, teica Klermonas koledžu beigušajam dēlam, — un nokārtot eksāmenu juridiskajā fakultātē. Iegūsti zinātnisko grādu. Esi tik labs un neizkrīti, jo tavai skološanai izšķiests krietni daudz naudas.
Žans Batists devās uz Orleānu, lai iegūtu jurista diplomu. Skaidri nezinu, vai viņš Orleānā uzturējās ilgu laiku un tieši kad tas bija. Acīm redzot, tas būs bijis 1641. gada pašā sākumā.
Viens no neskaitāmajiem ienaidniekiem, kuri neieredzēja manu varoni, daudzus gadus vēlāk apgalvoja, ka Orleānā katrs ēzelis varējis iegūt zinātnisko grādu, ja vien šim ēzelim turējusies nauda. Tā tomēr nav taisnība. Ēzelis-grāda neiegūs,,un mans varonis arī ne mazākajā mērā nelīdzinājās ēzelim.
Tiesa gan, daži jauni dzīvespriecīgi puiši, kas bija braukuši uz Orleānu kārtot eksāmenus, gvelza, ka esot ieradušies universitātē vakarā, pamodinājuši profesorus, tie žāvādamies uzmaukuši virs notaukotajām naktsmi- cēm savas zinātnieku cepures un turpat uz vietas šos noeksaminējuši un piešķīruši grādu. Tomēr iespējams gan, ka puiši melsa niekus.
Lai kāda kārtība valdīja Orleānā, tomēr ir noteikti zināms, ka 2ans Batists tiesību licenciāta grādu ieguva.
Un nu zēna ar krokoto apkaklīti vairs nav, nav arī sholasta ar gariem matiem. Manā priekšā stāv jauns vīrietis. Viņa galvu sedz gaišas parūkas mākslīgās sprogas.
Es kāri aplūkoju šo cilvēku.
Viņš ir vidēja auguma, pakumps, ar iekritušām krūtīm. Melnīgsnējā sejā ar lieliem vaigu kauliem acis iegūlušas tālu viena no otras, zods smails, bet deguns v plats un plakans. Vārdu sakot, viņš ir gaužām neglīts. Taču viņa acis ir ievērības cienīgas. Es tajās lasu dīvainu, mūžam nedziestošu dzēlīgu smīnu un tajā pašā laikā tādu kā mūžīgu izbrīnu par apkārtējo pasauli. Šajās acīs pavīd kaut kas baudkārs, šķietami sievišķīgs, bet pašos dziļumos atspoguļojas apslēpts sagurums. Nudien, šajā divdesmitgadīgajā jauneklī slēpjas kāds tārps un jau tagad viņu grauž.
Šis cilvēks stostās un runādams nepareizi elpo.
Es nomanu, viņš ir ātras dabas. Viņam mēdz krasi mainīties noskaņojums. Šis jaunais cilvēks viegli pār- sviežas no jautrības uz smagām pārdomām. Viņš saskata cilvēkos smieklīgo un labprāt par to pazobojas.
Palaikam viņš kļūst nepiesardzīgi atklāts. Citkārt atkal cenšas būt noslēgts un viltīgs. Brītiņu viņš ir neprātīgi drosmīgs, taču spēj tūdaļ būt nenoteikts un bailīgs. Ak, ticiet man, ar šādām īpašībām viņam būs grūts mūžs un viņš iemantos daudz ienaidnieku!
Taču lai viņš dodas dzīvē!
6. nodaļa MAZ TICAMI PIEDZĪVOJUMI
Mūsu aprakstītais laika posms Francijā bija īsti vētrains. Dzīve likās klusa vienīgi Klermonas koledžā vai tēva veikalā.
Franciju bija satricinājuši ārējie kari un iekšējās jukas, un tas turpinājās jau daudzus gadus. Pašā 1642. gada sākumā karalis Luijs XIII un visvarenais Francijas faktiskais valdnieks kardināls un hercogs Ar- māns Rišeljē devās uz dienvidiem pie karaspēka, lai atņemtu spāniešiem Rusijonas provinci.
Karaļa tapsētāji (viņi bija vairāki) izpildīja dienestu valdnieka namā pa kārtai, pie kam Poklēna, vecākā, reize iekrita pavasara mēnešos: aprīlī, maijā un jūnijā. Tā kā 1642. gadā komerciāli darījumi Poklēnu, vecāko, . aizkavēja Parīzē, viņš nolēma darbā uz karaļa mītni savā vietā sūtīt vecāko dēlu. Poklēns, bez šaubām, prātoja Žanu Batistu pieradināt pie galma dzīves.
Dēls uzklausīja tēva pavēli un agrā pavasarī devās uz valsts dienvidiem. Bet tur mans varonis tūliņ nozuda noslēpumainā tumsā, un neviens nezina, kas īsti dienvidos ar viņu notika. Tomēr izplatījās baumas, it kā Žans Batists esot iejaukts kādā dīvainā dēkā.
Kardinālu Rišeljē, kam bija neierobežota vara pār neapdāvināto vāja rakstura karali Luiju XIII, neieredzēja loti daudzi franču aristokrātijas pārstāvji.
1642. gadā tika noorganizēta sazvērestība pret kardinālu Rišeljē, un par šīs sazvērestības vadoni kļuva jaunais marķīzs Senmarss. Pieredzējušais politiķis Rišeljē šo sazvērestību atklāja. Kaut gan Senmarss baudīja karaļa labvēlību, bija nolemts marķīzu arestēt, apvainojot valsts nodevībā — sakaros ar Spāniju.
Stāsta, ka naktī no divpadsmitā uz trīspadsmito jūniju kādā no dienvidu pilsētām Senmarsam pienācis klāt nepazīstams jauns cilvēks un iespiedis kavalierim rokā zīmīti. Nošķīries -no pārējiem galminiekiem, Senmarss drebošā lāpas gaismā izlasījis īso vēstulīti un steidzies meklēt glābiņu. Zīmītē bijis rakstīts: «Jūsu dzīvība briesmās.» Paraksta neesot bijis.
Šo zīmīti esot uzrakstījis un nodevis jaunais galma kambarsulainis Poklēns, cēlsirdīgi vēlēdamies glābt Sen- marsu no drošas nāves. Taču šis brīdinājums Senmarsa bojā eju tikai novilcināja. Viņš veltīgi meklēja patvērumu. Nelīdzēja slēpšanās savas mīļākās Siuzaka kundzes gultā. Senmarsu sagūstīja jau nākošajā dienā un drīz vien sodīja ar nāvi. Un pēc simt astoņdesmit četriem gadiem rakstnieks Alfrēds de Viņī padarīja nemirstīgu viņa piemiņu romānā, bet piecdesmit vienu gadu pēc de Viņī slavenais «Fausta» komponists Guno — operā.
Daži tomēr apgalvo, ka atgadījuma ar zīmīti nemaz neesot bijis, ka Senmarsa lietā Žanam Batistam neesot bijis nekādas lomas, viņš esot klusi un rūpīgi pildījis savus karaļa sulaiņa pienākumus, nejaukdamies tur, kur viņam jaukties neklājas. Tādā gadījumā tomēr paliek mazliet neskaidrs, kurš un kādā nolūkā izdomājis šo notikumu ar zīmīti.
Jūnija beigās karalis uzturējās Monfrenē dažu ljē attālumā no Nimas, un te nu atgadījās otra dēka, kurai, kā lasītājs redzēs, mūsu varoņa dzīvē būs daudz lielāka nozīme nekā notikumam ar nelaimīgo Senmarsu. Tieši Monfrenē, kur atradās dziedinoši avoti, karaļa kambarsulainim pašlaik beidzās vai arī jau bija beidzies šī gada dienesta laiks — un viņš sastapās ar savu paziņu Madlēnu Bežāru, no kuras kādu laiku bija šķirts. Aktrise braukāja apkārt, spēlēdama kādā ceļojošā trupā. Nav droši zināms, kad kambarsulainis atstāja karaļa svītu. Taču vienu gan var apgalvot, ka tūliņ pēc dienesta beigām, proti, 1642. gadā jūlijā, viņš Parīzē nav atgriezies, bet kādu laiku ceļojis pa dienvidiem un, kā apliecina cilvēki, kas par viņu interesējās, uzturējies aizdomīgi tuvu Bežāra kundzei. Lai būtu kā būdams, taču 1642. gada rudenī Poklēns atgriezās galvaspilsētā un ziņoja tēvam, ka savu dienestu izpildījis.