Tēvs apvaicājās, ko viņa mantinieks domā darīt tālāk. Zans Batists atbildēja, ka gribot papildināties jurisprudencē. Tad, cik man zināms, Zans Batists apmetās uz dzīvi šķirti no tēva — un pilsētā izplatījās valodas, ka Poklēna vecākais dēls vai nu jau esot advokāts, vai arī gatavojoties par tādu kļūt.
Ārkārtīgi pārsteigts justos katrs, kam ienāktu prātā pasekot, kā jaunais Poklēns gatavojas advokāta darbam. Neviens gan nebūs dzirdējis, ka advokātus apmācītu Jaunā Tilta šarlatāni! Atstājis tiesību zinātņu grāmatas savā dzīvoklī, Zans Batists, tēvam nezinot, ieradās kādā no šarlatānu trupām un sāka lūgt, lai viņu pieņem, vienalga, kādai lomai, kaut vai par izsaucēju, kurš aicina tautu uz izrādi. Lūk, tādas bija nodarbības tiesību zinātnēs!
Zana Batista ienaidnieki, bet tādu viņam bija atliku likām, vēlāk ļauni smējās, stāstīdami, ka mans varonis esot tirdzniecības kvartālā uz ielas ākstījies kā netīrs kumēdiņu rādītājs un pūlim par uzjautrinājumu rijis pūķi. Vai viņš rija vai nerija, skaidri pateikt nevaru, taču zinu, ka šai laikā viņš sāka alkatīgi apgūt traģēdiju un pamazām uzstāties diletantu izrādēs.
Korneija lasīšana, kas naktīs iekvēlināja mana varoņa smadzenes, neaizmirstamā izjūta, uzstājoties uz ielas, smarža, kas raksturīga smacīgajai maskai, kuru
neviens, kas to reiz uzlicis, vairs nekad nenoņem, —• tas viss beidzot saindēja neveiksmīgo juristu, un kādu rītu, nodzēsis sveces pēc «Sida» lasīšanas, Zans Batists nolēma, ka pienācis laiks pārsteigt pasauli.
Un patiesi — pasauli viņš pārsteidza, turklāt par šī pārsteiguma pirmo upuri kļuva daudzkārt likteņa piemeklētais Poklēns, vecākais.
7. nodaļa SPOŽA KOPA
Notikumiem bagātā 1643. gada janvāra pašās pirmajās dienās Zans Batists ieradās pie tēva un paziņoja, ka visi plāni par viņa ieskaitīšanu advokātu korporācijā ir tīrie murgi, ka ne par kādu notāru viņš nekļūs, par zinātnieku tapt nedomā un vismazāk vēlas kaut ko zināt par tapešu veikalu. Viņš ies turp, kurp viņu jau kopš' bērnības vilina aicinājums, proti, kļūs par aktieri.
Mana spalva atsakās attēlot to, kas tad norisinājās mājā.
Kad tēvs bija mazliet atjēdzies, viņš tomēr centās dēlu atrunāt un pateica viņam visu, ko tēva pienākums lika sacīt. Ka aktiera amats ir visu nicināts amats. Ka svētā baznīca padzen aktierus no savas paspārnes. Ka tādu darbu var strādāt vienīgi ubags vai klaidonis.
Tēvs draudēja, tēvs lūdzās.
— Ej, es tevi lūdzu, ej un apdomā, un tikai tad nāc pie manis!
Taču dēls noteikti atsacījās jel ko apdomāt.
Tad tēvs aizsteidzās pie garīdznieka un ar asarām acīs lūdzās, lai tas nāk atrunāt Žanu Batistu.
Priesteris izpildīja cienījamā draudzes locekļa lūgumu un mēģināja neprāti atrunāt, taču pārrunu rezultāti bija tik negaidīti, ka to dīvaini pat stāstīt. Parīzieši noteikti apgalvoja, ka pēc divu stundu ilgas sarunas ar galvu zaudējušo Zanu Batistu, jaunāko, dieva kalps novilcis savu melno sutanu un kopā ar Žanu Batistu pierakstījies tajā pašā trupā, kurā bija gribējis iestāties Zans Batists.
Atklāti sakot, tas viss liekas maz vien ticams. Cik varu atcerēties, neviens garīdznieks teātrī nav iestājies,"
toties kāds Zoržs Pinels patiešām ar Poklēnu, vecāko, izspēlēja gaužām ērmotu joku.
Šis Zoržs Pinels, Poklēna, vecākā, lūgts, kādu laiku nodarbojās ar Zanu Batistu, mācīdams viņam tirdzniecības rēķinus. Bez tam Pinelu ar Poklēnu saistīja naudas darījumi, kuru būtība bija tāda, ka Pinels palaikam aizņēmās no Poklēna naudu.
Izmisumā, nezinādams, ko iesākt, Poklēns, vecākais, devās arī pie Pinela un lūdza viņam atrunāt savu kādreizējo skolnieku. Piekāpīgais Pinels tiešām aprunājās ar Zanu Batistu, bet pēc tam atnāca pie Poklēna, vecākā, pastāstīt šīs sarunas rezultātus. Pēc Pinela vārdiem, izrādījās, ka Zans Batists esot viņu pilnīgi pārliecinājis un ka viņš, Pinels, uz visiem laikiem pametot rēķinu nodarbības un kopā ar Zanu Batistu ejot uz skatuvi.
— Lai trīskārt nolādēts šis nekrietnelis Pinels, kuram es pie tam vēl esmu aizdevis simt četrdesmit livru! — nelaimīgais tēvs izsaucās, kad Pinels bija aizgājis, un atkal ataicināja dēlu.
Bija sestais janvāris, tēva dzīvē visai ievērojama diena.
— Kā tad ir, vai tu paliec pie sava? — Poklēns noprasīja. »
— Jā, mans lēmums paliek negrozāms, — atbildēja dēls, kura dzīslās, acīm redzot, tecēja Krešu, nevis Poklēnu asinis.
— Ņem vērā, — tēvs sacīja, — ka es tev atņemu karaļa kambarsulaiņa titulu, dod to man atpakaļ. Es nožēloju, ka paklausīju negudrajam vectēvam un devu tev izglītību.
Neprātīgais Zans Batists, kurš neko nenožēloja, atbildēja, ka no titula viņš labprāt atsakoties un viņam nekas nebūšot pretī, ja tēvs nodošot titulu tam dēlam, kuram viņš to novēlot.
Tēvs pieprasīja rakstisku atteikšanos, un Zans Batists, ne brīdi nevilcinādamies, parakstīja šo atteikšanos, kurai, kā vēlāk izrādījās, nebija nekādas vērtības un nekādas lomas.
Tad sāka sadalīt mantu. No mātes mantojuma Zanam Batistam pienācās ap pieci tūkstoši livru. Tēvs kaulējās kā tirgū. Viņš negribēja pieļaut, ka zelts aizplūstu ceļojošo komediantu caurajos makos. Un viņam bija trīskārt taisnība. Vārdu sakot, viņš izsniedza dēlam sešsimt trīsdesmit livrus, un ar šo naudu dēls atstāja tēva mājas.
Žans Batists devās taisnā ceļā uz Karaļa laukumu pie kādas ģimenes, kas bija bezgala mīļa viņa sirdij. Tā bija Bežāru ģimene.
Zozefs Bežārs, viņu dēvēja arī par Belvila kungu, sīks Ūdeņu un mežu galvenās pārvaldes ierēdnītis, dzīvoja Parīzē kopā ar savu sievu, dzimušu Mariju Ervē, un viņam bija četri bērni.
Ģimene bija apbrīnojama tajā ziņā, ka visi tās locekļi, sākot ar pašu Belvila kungu, kvēloja kaislībā uz teātri. Meita Madlēna, kuru mēs jau pazīstam, bija brīnišķīga profesionāla aktrise. Vecākais dēls Žozefs un pēc vecuma aiz Madlēnas nākošā deviņpadsmitgadīgā meita Zenevjeva ne tikai spēlēja līdzi amatieru izrādēs, bet arī sapņoja par teātra dibināšanu. Pats jaunākais dēls Luī, protams, tiecās līdzi vecākajiem bērniem uz teātri un pagaidām vēl nebija tur nonācis vienīgi savas mazgadības dēļ — viņam bija ap trīspadsmit gadu. Be- žārs-Belvils pret bērnu nodarbībām izturējās visai labvēlīgi, jo arī pats izmēģināja spēkus teātrī, bet mātei, kas mīlēja savus bērnus, nebija nekādu iebildumu pret viņu aizraušanos.
Grūti būtu sameklēt Zanam Batistam piemērotāku sabiedrību.
Taču ne jau tikai mīlestība uz teātri vien Poklēnu saistīja pie Bežāriem. Nav ne mazāko šaubu, ka Madlēna un Poklēns jau mīlēja viens otru un bija tuvās attiecībās.
Te jāpiezīmē, ka Bežāru ģimene atradās ceļojumos ārpus Parīzes kopš 1641. gada beigām un atgriezās Parīzē apmēram ap to pašu laiku, kad mūsu varonis, tātad ap 1643. gada sākumu.