Un tā nu 1643. gada janvārī Poklēns ar savu mantojuma naudu ieradās pie Bežāriem, un tad mājā pie Karaļa laukuma sāka kūsāt neparasts darbs. Pie Bežāriem steigšus pulcējās dažādi — no teātra viedokļa apšaubāmi jauni ļaudis, bet pēc tiem sāka ierasties jau apbružājušies un pieredzējuši profesionālie aktieri.
Pinels jutās kā zivs ūdenī un bohēmiešu vidū parādīja sevi visā spožumā. Varu apzvērēt, ka nevienam visā pasaulē nebūtu izdevies paveikt to, ko izdarīja Pinels. Viņš ieradās pie Poklēna, vecākā, un pamanījās izkaulēt no viņa vēl divsimt livru dēlam, par kuru viņš galma tapsētājam samelsa visneticamākās lietas. Stāsta, viņš esot rīkojies ar Poklēnu, vecāko, tāpat kā Skapēns ar Zerontu Moljēra komēdijā. Pilnīgi iespējams!
Pasākums nobrieda 1643. gada vasarā. Trīsdesmitajā jūnijā atraitnes Marijas Ervē mājā (Belvila kungs bija miris tā paša gada martā) Parīzes parlamenta advokāta Marešāla kunga klātbūtnē tika noslēgts svinīgs līgums. Akts vēstīja, ka desmit cilvēku grupa dibina jaunu teātri.
Redz, kur tika izlietoti gan sešsimt trīsdesmit, gan vēlākie divsimt livri! Bez tam naudu teātra dibināšanai deva Madlēna, kam piemita izcila prasme taupīt un kas bija paguvusi savās līdzšinējās aktrises gaitās iekrāt krietnu naudas summu. Mīlēdama savus bērnus, Marija Ervē sagrabināja pēdējos grašus un ieguldīja šajā uzņēmumā arī savu kapitālu. Pārējiem, cik noprotams, bija viena roka tukša, otrā — nekā, un uzņēmumā viņi varēja ieguldīt vienīgi savu enerģiju un talantu, bet Pinels — savu dzīves pieredzi.
Jauno teātri grupa bez liekas kautrības nosauca par Spožo Teātri, un visi, kas ietilpa grupā, saucās «Ģimenes Bērni», no kā var spriest, ka jauno mūzas kalpu starpā valdīja tāda pati saskaņa, kāda, pēc Aristoteļa domām, ir visas pasaules pamatā. Ģimenes Bērnu skaitā ietilpa šādi cilvēki: trīs Bežāri — Zozefs, Madlēna un Zenevjeva, divas jaunas meičas — Malengra un Desirlī, kāds Žermēns Klerens, jauns rakstvedis Bonanfāns, pieredzējis profesionāls aktieris Denī Bejs, jau pieminētais Zoržs Pinels un, beidzot, tas, kurš bija visas grupas aizrautīgais vadonis, proti, — mūsu Zans Batists Poklēns.
Starp citu, kopš Spožā Teātra dibināšanas brīža Zana Batista Poklēna vairs nebija, bet viņa vietā pasaulē nāca Zans Batists Moljērs. Kur radās šis jaunais uzvārds? Tas nav zināms. Daži apgalvo, ka Poklēns izmantojis teātra un mūziķu aprindās nereti sastopamu pseidonīmu, citi — ka Zans Batists nosaucis sevi par Moljēru pēc kāda vietas nosaukuma… Vēl citi zina teikt, ka viņš šo uzvārdu pārņēmis 110 kāda rakstnieka, kurš miris 1623. gadā … Vārdu sakot, viņš kļuva par Moljēru.
Padzirdējis to, tēvs tikai atmeta ar roku, bet Zoržs Pinels, lai nepaliktu pakaļ savam kvēlajam draugam, nosauca sevi par Zoržu Kutīru.
Jaunās trupas izveidošanās Parīzē radīja plašu atbalsi, un Burgundas Viesnīcas aktieri Ģimenes Bērnu grupu tūdaļ nosauca par skrandaiņu bandu.
Kopa nelikās zinis par šīm dzēlībām un sāka itin enerģiski rīkoties Moljēra un Beja vadībā, bet finansu jautājumus kārtoja Madlēna. Vispirms viņi devās pie kāda Galuā di Metaijē kunga, un tas izīrēja kopai savu līdz pēdējam nolaisto lapta spēles zāli, kas atradās pie Grāvjiem, netālu no Nelas torņa. Ar Galuā noslēdza līgumu, pēc kura viņš kopā ar galdnieku cunftes meistariem apņēmās zāli izremontēt un uzbūvēt tajā skatuvi.
Tika sameklēti četri muzikanti: Godārs, Tiss, Lefevrs un Gabirē; tiem piedāvāja katram pa divdesmit soliem dienā, un tad sākās mēģinājumi. Sagatavojuši vairākas lugas, Ģimenes Bērni, negribēdami zaudēt dārgo laiku, kamēr remontēs zāli, sasēdās pajūgos un devās uz Ru- ānas pilsētas gada tirgu spēlēt traģēdijas.
No Ruānas viņi rakstīja vēstules Galuā un mudināja to paātrināt remontu. Ruānā kādu laiku ar vidējiem panākumiem spēlējuši iecietīgajai tirgus publikai, viņi atgriezās Parīzē un noslēdza līgumu ar kādu Leonāru Obrī — apburoša rakstura cilvēku, kurš pēc nodarbošanās bija ielu bruģēšanas meistars, un šis cilvēks apņēmās teātra priekšā noklāt lielisku bruģi.
— Saprotiet paši, piebrauks taču karietes, Obrī kungs, — nemierīgi berzēdams rokas, runāja Moljēra kungs.
Viņa nemiers pārņēma arī Obrī kungu, un tas savu apņemšanos godam izpildīja: bruģis iznāca skaists un izturīgs.
Un beidzot, jaunā 1644. gada priekšvakarā, teātri atklāja ar traģēdiju.
Ir vienkārši briesmīgi stāstīt par to, kas notika tālāk. Neatceros, vai jel kādam citam teātrim pasaulē ir gadījusies tāda izgāšanās.
Pēc pirmajām izrādēm citu teātru aktieri priecīgi stāstīja, ka Spožajā Teātrī pie Nelas torņa grāvja bez aktieru vecākiem ar kontramarkām neesot nevienas dzīvas dvēseles. Un, ak vai, tas bija tuvu patiesībai! Visas Obrī kunga pūles bija veltas: pa viņa bruģi ne- piebrauca neviena pati kariete!
Sākās ar to, ka netālajā svētā Sulpīcija draudzē uzradās sprediķotājs, kurš tajā pašā laikā, kad notika izrādes, dedzīgi sludināja, ka velna nagos nonākšot ne tikai nolādētie komedianti, bet arī visi, kas iešot viņu komēdijas skatīties.
Naktīs Zanu Batistu Moljēru tirdīja neganta doma, ka būtu labi šim sprediķotājam gluži vienkārši apgriezt sprandu.
Te nu sprediķotājam par labu jāpiebilst, ka viņš gan neveiksmē laikam nemaz nebija vainojams. Vai tad sprediķotājs vainīgs, ja ārsts nespēja Zozefu Bežāru izārstēt no stostīšanās, bet Zozefs tēloja mīlētājus? Vai sprediķotājs vainīgs, ka stostījās pats Moljērs, kurš spēlēja traģiskās lomas?
Drēgnajā un drūmajā zālē neglītos skārda svečturos pilēdamas dega tauku sveces. Un četru vijoļu čīgās nepavisam neatgādināja liela orķestra dārdoņu. Lieliskie dramaturgi uz Nelas grāvi nenāca, bet, ja arī tie būtu atnākuši, tad jājautā — kā gan rakstvedis Bonanfāns spētu norunāt viņu skanīgos monologus?
Un ar katru dienu kļuva arvien ļaunāk un ļaunāk. Publika izturējās nekrietni un atļāvās nejaukus izlēcienus, piemēram, skaļu lamāšanos izrādes laikā …
Jā, trupā gan bija Madlēna, brīnišķīga aktrise, bet viņa taču viena nevarēja nospēlēt visu traģēdiju! Ak, Zana Batista Moljēra mīļā draudzene! Viņa darīja, ko spēja, lai glābtu Spožo Teātri. Kad Parīzē pēc aizraujošām dēkām un trimdas uzradās aktrises kādreizējais mīļākais grāfs de Modēns, Madlēna griezās pie viņa, un grāfs izgādāja Nelas neveiksminieku kopai tiesības saukties par Viņa karaliskās augstības Orleānas prinča Gastona trupu.
Viltīgais Zans Moljērs tūliņ atklāja sevī īsta teātra direktora spējas un, nekavējoties ataicinājis dejotājus, izrādīja prinča kavalieriem virkni baletu. Kavalieri palika pret šiem baletiem vienaldzīgi.
Tad neatlaidīgais Zans Batists kādu vakaru Madlē- nai paziņoja, ka pats svarīgākais esot repertuārs, un ataicināja uz trupu Nikolā Defontēnu, aktieri un dramaturgu.
— Mums vajadzīgs spīdošs repertuārs, — Moljērs viņam teica.
Defontēns apgalvoja, ka esot Moljēru sapratis, un apskaužami ātri cēla teātrim priekšā savas lugas. Viena no tām saucās «Persida jeb spožā Basas svīta», otra — «Svētais Aleksis jeb Spožā Olimpija», trešā — «Spožais komediants jeb Svētā 2enē moceklis». Taču Parīzes publika, acīm redzot, sprediķotā ja apmāta, nevēlējās skatīties ne spožo Olimpiju, ne spožo Basu.
Nelielu atvieglojumu sagādāja rakstnieka Tristana Lermita traģēdija «Konstantīna Lielā ģimenes posts», kurā Madlēna lieliski spēlēja Epiharisas lomu. Tomēr arī tas neturpinājās ilgi.
Kad izbeidzās Madlēnas ietaupījumi, Ģimenes Bērni ieradās pie Marijas Ervē, un viņa, pirmo reizi mūžā sākdama raudāt bērnu klātbūtnē, atdeva tiem pēdējo naudu.