Tad mani ataicināja pie sevis pats viņa augstība premjerministrs. Viņš iedeva man papīra lapu. Šī lapa, uz kuras astoņu provinču dziednieki bija uzzīmējuši šo ļoti īpatnējo degunu, bija apstiprināta ar valsts zīmogu.
«Ej,» sacīja viņa augstība premjerministrs, «meklē rokā šo degunu, jo imperatora stāvoklis ir ļoti nopietns! Un, lai kur tu atrastu cilvēku ar tādu degunu sejā, tūdaļ griez to degunu nost un, ko kājas nes, steidz uz pili, jo imperatoram jātop veselam. Ej un nenāc atpakaļ, kamēr tavi meklējumi nav vainagojušies panākumiem!»
Un tā es devos ceļā, — teica I Cin Ho. — Esmu izvandījis mūsu valsts visattālākos nostūrus, esmu izstaigājis astoņus lielos ceļus, pārmeklējis astoņas provinces un izbraukājis jūras, kas apskalo astoņas piekrastes. Un tagad es esmu te.
I Cin Ho ar plašu žestu izvilka aiz jostas aizbāzto papīru un, pēc ilgas čaukstināšanas atritinājis to vaļā, piebāza Pak Cun Canam pie sejas. Uz papīra lapas bija uzzīmēts deguns.
Pak Cun Cans skatījās uz to ar izvalbītām acīm.
— Man nekad nav gadījies redzēt tādu degunu, — viņš iesāka.
— Uz tā ir kārpa, — sacīja I Cin Ho.
— Man nekad nav gadījies… — atkal iesāka Pak Cun Cans.
— Atved šurp savu tēvu! — I Cin Ho viņu bargi pārtrauca.
— Mans vecais un augsti godājamais tētiņš guļ, — Pan Cun Cans atbildēja.
— Kālab tu izliecies? — jautāja ī Cin Ho. — Tu labi zini, ka tas ir tava tēva deguns. Atved tēvu šurp, lai varu nogriezt degunu un iet projām. Pasteidzies, citādi nosūdzēšu tevi.
— Esi žēlīgs! — Pak Cun Cans ievaimanājās, nokriz- dams uz ceļiem. — Tas nav iespējams! Tas nav iespējams! Negriez manam tēvam nost degunu! Viņš nevarēs aiziet kapā bez deguna. Ļaudis viņu izsmies un aprunās, un visas viņa dienas un naktis būs ciešanu pilnas. Ak, apdomājies jel! Ziņo, ka, apkārt braukādams, tu neesi redzējis tādu degunu. Tev taču arī ir tēvs!
Pak Cun Cans apskāva I Cin Ho ceļus, un viņa asaras bira uz atnācēja sandalēm.
— Mana sirds atmaigst, redzot tavas asaras, — teica I Cin Ho. — Arī es izjūtu dēla godbijību un cieņu pret tēvu. Bet… — Viņš apklusa un tad, it kā skaļi domādams, piemetināja: — Tā ir manas galvas cena.
— Cik tad maksā tava galva? — smalkā, klusā balsī vaicāja Pak Cun Cans.
— Tā nav'nekāda ievērojamā galva, — atteica I Cin Ho. — Aplam neievērojama galva, bet tāda nu reiz ir mana muļķība, un es uzskatu, ka mana galva ir vismaz desmit tūkstošus monētu saišķu vērta.
— Lai būtu tā, — sacīja Pak Cun Cans, pieceldamies kājās.
— Man būs vajadzīgi zirgi, lai aizvestu naudu, — teica I Cin Ho, — un vīri, kas to apsargātu, jo man taču būs jābrauc pāri kalniem. Visa zeme mud no laupītājiem.
— Visa zeme mud no laupītājiem, — skumīgi piekrita Pak Cun Cans. — Bet lai notiek pēc tava prāta, ja jau mana vecā un augsti godājamā tētiņa deguns paliek tam paredzētajā vietā.
— Nestāsti par šo gadījumu nevienam, — I Cin Ho piekodināja, — citādi kāds imperatoram vēl uzticīgāks kalps nekā es tiks atsūtīts uz šejieni, lai nogriež tavam tēvam degunu.
Un tā I Cin Ho ar pacilātu sirdi un bezbēdīgu dziesmu devās ceļā pāri kalniem, ieklausīdamies, kā šķind ar naudu apkrauto poniju zvaniņi.
Nekas liels vairs nav piebilstams. I Cin Ho dzīve ar katru gadu gāja uz augšu. Ar viņa palīdzību cietumsargs lika visu Cosenas cietumu pārrauga amatā; valdnieks galu galā aizbrauca uz Svēto pilsētu un kļuva par imperatora premjerministru, bet I Cin Ho kļuva par imperatora pudeles brāli un sēdēja ar viņu pie viena galda līdz savas jautrās, pārtikušās dzīves beigām. Turpretī Pak Čun Canu pārņēma melanholija, un ikreiz, uzlūkojot savu veco un augsti godājamo tētiņu, viņš skumji pašūpoja galvu un viņa acīs iemirdzējās asaras.