Zēns nebija maldījies. Delfīns novērtēja radušos situāciju, atzina to par labu un piepeldēja pie Džonija. Vēl joprojām šaubīdamies, tas tomēr izbāza no ūdens purnu un atvēra rīkli, kas bija pilna sīkiem, kā adatas asiem zobiem. Džonijs izjuta lielu atvieglojumu, kad delfīns aprija savu atalgojumu, nenokoz- dams viņam pirkstus. Galu galā Sputņiks bija gaļas ēdājs, un Džonijs neuzdrošinātos kailām rokām barot jaunu lauvu.
Delfīnēns kavējās baseina malā, gaidīdams vēl kaut ko.
— Nē, Sputņik, — teica Džonijs, atcerēdamies, ko profesors bija sacījis Suzijai.
— Nē, Sputņik, drīz būs ēdienreize.
Delfīns atradās tikai dažas collas no viņa, un Džonijs pasniedzās, lai to noglāstītu. Kaut gan tas parāvās atpakaļ, tomēr projām nebēga un atļāva noglāstīt sev muguru. Zēns bija pārsteigts, ka dzīvnieka āda ir mīksta un elastīga kā gumija. Tā nepavisam neatgādināja zivs zvīņas. Cilvēks, kas kaut reizi noglāstījis delfīnu, nekad neaizmirsīs, ka tas ir siltasiņu zīdītājs.
Džonijs labprāt vēl būtu parotaļājies ar Sputņiku, taču profesors aicināja viņu pie sevis. Ejot projām, zinātnieks jokodamies teica:
— Esmu aizvainots savās labākajās jūtās! Sputņiks nekad nav laidis mani tuvumā, bet tev tas izdevās pirmajā reizē. Liekas, tu proti apieties ar delfīniem. Vai tu neesi kādreiz turējis pieradinātus dzīvniekus?
— Nē, ser, — atbildēja Džonijs. — Izņemot kurkulēnus, bet tas bija sen.
— Nu, — pasmaidījis teica profesors,
— domāju, ka tos mēs neskaitīsim.
Brītiņu vēlāk viņš sāka runāt ar zēnu pavisam citādā tonī, nopietni, kā ar līdzīgu, kaut gan tas bija par četrdesmit gadiem jaunāks.
— Es esmu zinātnieks, — viņš teica,
— bet tai pašā laikā es esmu arī māņticīgs krievu zemnieks. Kaut gan tas no loģikas viedokļa ir muļķīgi, man jāsāk domāt, ka pats liktenis atsūtījis tevi uz šejieni. Vispirms jau pati ierašanās atgādina sengrieķu mītu. Un tagad — Sputņiks ņem barību no tavām rokām. Protams, tā ir apstākļu sagadīšanās, nekas vairāk, bet saprātigs cilvēks arī to izmanto savā labā.
«Kas gan viņam padomā?» prātoja Džonijs.
Bet profesors vairāk neko neteica, līdz viņi bija atkal nonākuši pie Tehnikas korpusa ieejas. Tad viņš pēkšņi smaidot piezīmēja:
— Cik es saprotu, tu ne visai ilgojies atgriezties mājās.
Džonijam sirds salēcās.
— Tas tiesa, ser, — viņš dedzīgi teica. — Es gribu palikt šeit, cik ilgi vien iespējams. Es labprāt uzzinātu vairāk par jūsu delfīniem.
— Ne maniem, — profesors noteikti izlaboja. — Katrs delfīns ir patstāvīga būtne, personība, kas bauda lielāku brīvību, nekā mēs jebkad pieredzēsim uz zemes. Viņi nevienam nepieder un, domājams, arī nepiederēs. Es vēlos tiem palīdzēt ne tikai zinātnes dēļ, bet arī tāpēc, ka tas man sagādā prieku. Nekad neuzskati tos par dzīvniekiem — savā valodā viņi dēvējas par jūras tautu, un labāku nosaukumu arī neizdomāt.
Pirmo reizi Džonijs redzēja profesoru tik apgarotu, bet zēns saprata viņa izjūtas, jo pats taču bija jūras tautai pateicību parādā par savu dzīvību un cerēja kādreiz šo parādu nolīdzināt.
8. NODAĻA
Delfīnu salu kā milzīga karaļvalsts ietvēra rifs. Cilvēka mūžs būtu par īsu, lai izzinātu visus tā noslēpumus. Džonijs kaut ko tadu nebija redzējis pat sapņos — šeit mita milzums savādu un skaistu radījumu. Sauszemes lauki un meži, salīdzinot ar šīm vietām, šķita gandrīz vai izmiruši.
Paisuma laikā rifs atradās pilnīgi zem ūdens, neapplūda vienīgi šaurā balto smilšu josla ap salu. Bet dažās stundās notika neticama pārvērtība. Kaut gan paisuma un bēguma laikā ūdens līmeņa starpība bija tikai trīs pēdas, rifs bija tik plakans, ka ūdens atkāpās vairākas jūdzes. Dažās vietās jūra pat izzuda skatienam un koraļļu plato atsedzās līdž pašam apvārsnim.
Tādās reizēs varēja pētīt rifu, vajadzēja tikai izturīgu apavu pāri, platmali, kas aizsargātu no saules, un masku. Pats galvenais bija apavi: asie, trauslie koraļļi varēja radīt rētas, ko bija viegli inficēt, un tad pagāja nedēļas, līdz tās sadzija.
Kad Džonijs pirmo reizi devās uz rifu, viņa pavadonis bija Miks. Tā kā Džonijs nezināja, kas būs tālāk, viņam viss likās ārkārtīgi savāds, un viņš arī mazliet baidījās. Sākumā zēns ļoti uzmanījās — un tas arī bija pareizi. Rifu apdzīvoja sīkas, no izskata pavisam nevainīgas būtnes, kas viegli varēja viņu nogalināt, ja vien tiktu aizmirsta piesardzība.
Abi zēni devās taisni no pludmales uz salas rietumiem, kur atklātais rifs bija tikai pus- jūdzi plats. Vispirms viņi šķērsoja neinteresantu tuksnesīgu joslu, kur varēja redzēt vienīgi mirušus, salauztus koraļļus — sadrumstalotas atliekas, ko gadsimtu gaitā bija izmetušas krastā vētras. Faktiski visa sala bija veidota no šādām atliekām, kas laika ritumā pamazām bija pārklājušās vispirms ar plānu zemes kārtu, tad ar zāli un nezālēm un visbeidzot noaugušas ar kokiem.
Drīz mirušo koraļļu josla palika aiz muguras, un Džonijam likās, ka viņš iet pa dārzu ar dīvainiem pārakmeņotiem augiem. Te bija smalki krāsaina akmens zariņi un arī masī- vāki, gigantiskām sēnēm vai piepēm līdzīgi veidojumi, tik izturīgi, ka pa tiem varēja droši staigāt. Tomēr, neraugoties uz to izskatu, tie bija nevis augi, bet gan dzīvnieku valsts veidojumi. Noliecies aplūkot tos tuvāk, Džonijs ievēroja to virsmā tūkstošiem mikroskopisku caurumiņu. Katrs no tiem bija atsevišķa koraļļu polipa šūniņa. Tas bija miniatūrai jūras anemonei līdzīgs niecīgs radījums, un katra šūniņa bija būvēta no dzīvnieciņa izdalītā kaļķa. Kad polips nobeidzās, šūniņa palika, un nākamā paaudze būvējās tālāk uz tās. Tā gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta auga koraļļu rifs. Visu te redzamo plakano līdzenumu, kas spīdēja saulē, bija būvējuši par viņa nagu mazāki radījumi.
Un tā bija tikai niecīga daļa no milzīgā Lielā Barjeru rifa, kas stiepās vairāk nekā tūkstoš jūdžu gar Austrālijas piekrasti.- Tagad Džonijs saprata profesora Kezena piezīmi, ka rifs esot lielākā būve uz zemeslodes, ko vien uzcēlušas dzīvas būtnes.
Drīz zēns atklāja, ka zem viņa kājām mīt ne tikai koraļļi. Pilnīgi negaidot, dažas pēdas no viņa gaisā uzšāvās ūdens strūkla.
— Kas tas? — Džonijs pārsteigumā iepleta muti.
Miks iesmējās.
— Molusks, — viņš īsi noteica. — Izdzirdēja tavus soļus.
Dažas minūtes vēlāk Džonijam radās izdevība novērot, kā tas notiek. Molusks, apmēram pēdu diametrā, bija paslēpies koraļļos tik dziļi, ka ārā rēgojās tikai tā atvērtās lūpas. Līdz pusei no gliemežnīcas izlīdušais ķermenis atgādināja spilgtu samta gabalu, kas izrotāts ar skaistākajiem smaragdiem un safīriem. Kad Miks uzkāpa uz klints tam blakus, izbiedētais molusks momentā aizcirta lūpas, un ūdens strūkla gandrīz ķēra Džonija seju.
— Tas ir sīkums, — Miks nicīgi noteica. — Dziļumā ir lielāki eksemplāri, četras piecas pēdas diametrā. Mans vectēvs stāstīja, ka viņš reiz, nodarbodamies ar pērļu zveju uz kāda kuģa no Kuktaunas, redzējis divpadsmit pēdu resnu molusku. Bet viņš ir slavens ar saviem pārspīlējumiem, un es viņam neticu.
Džonijs neticēja, ka eksistē arī piecas pēdas resni moluski. Vēlāk viņš tomēr pārliecinājās, ka šoreiz Miks teicis vistīrāko patiesību. Nebija gudri uzskatīt par izdomājumu jebkuru stāstu par rifu un tā iemītniekiem.
Iztraucēto molusku apšauditi, viņi nogāja vēl simt jardus, līdz nonāca pie neliela ezeriņa klintī. Tā kā šeit nebija vēja, kas ņirbinātu ūdens virsmu, Džonijs varēja saredzēt zivis šaudāmies ūdenī tik skaidri, it kā tās karātos gaisā.