Zivis laistījās visās varavīksnes krāsās, svītras un apļi uz to ķermeņiem mijās ar punktiem, it kā tās būtu izraibinājis neprātīgs mākslinieks. Pat visraibākie tauriņi nebija daudzkrāsaināki un iespaidīgāki par zivīm, kas nedzirdami kustējās starp koraļļiem.
Ezeriņā bija arī daudz citu dzīvu būtņu. Miks norādīja Džonijam uz diviem gariem taustekļiem, kas rēgojās ārā no nelielas alas. Tie nemierīgi kustējās šurpu turpu, it kā pētītu apkārtējo pasauli.
— Raibais langusts, — sacīja Miks. — Varbūt atpakaļceļā mēs kādu noķersim. Tie ir ļoti garšīgi, ja tos cep veselus, pieliekot pavairāk sviesta.
Nākamajās dažās minūtēs Miks bija Džonijam parādījis ap divdesmit dažādu radījumu — vairākas sugas ļoti skaistu gliemežnīcu, piecstarainās jūras zvaigznes, kas lēni rāpoja pa jūras dibenu, meklējot laupījumu, vēžus vientuļniekus, kas slēpās gliemežnīcās, kur bija iekārtojušies kā mājās, un beidzot kaut ko līdzīgu milzīgam gliemim, kas izšļāca veselu mākoni purpurkrāsas tintes, kad Miks piebikstīja tam ar kāju.
Džonijs šeit pirmo reizi ieraudzīja arī as- toņkāji. Tas bija mazulis, dažu collu diametrā, un kautrīgi paslēpās ēnā, kur tikai Mika trenētā acs spēja to ieraudzīt. Kad Miks to izbaidīja ārā, astoņkājis graciozi aizslīdēja pār koraļļiem, mainot krāsu no tumši pelēkas uz bāli sārtu. Sev par lielu brīnumu Džonijs nosprieda, ka šis ir jauks, mazs radījums, lai gan zināja, ka tā nedomātu, sastopot tiešām lielu eksemplāru.
Zēns būtu varējis nostāvēt tā visu dienu, pētot šo mazo ezeriņu, bet Miks mudināja doties tālāk. Viņi turpināja ceļu, ieturot virzienu uz tālumā redzamo jūru un izvairoties no vietām, kur koraļļi bija pārāk trausli, lai izturētu viņu svaru.
Reiz Miks apstājās, lai paceltu plankumainu gliemežnīcu, kam bija egles čiekura lielums un forma.
— Paskaties, — viņš teica, rādīdams gliemežnīcu Džonijam.
Miniatūram sirpim līdzīgs melns, smails āķis veltīgi snaikstījās no viena gliemežnīcas gala uz viņa pusi.
— Indīgs, — teica Miks. — Ja tas tev iedzels, tu smagi saslimsi un vari pat nomirt.
Viņš nolika gliemežnīcu atpakaļ uz klintīm, kamēr Džonijs domīgi nolūkojās tai pakaļ. Tāda skaista, no izskata nevainīga būtne — un tomēr nes nāvi! Šo mācību viņš atcerējās ilgi.
Zēns uzzināja, ka uz rifa nekas nedraud, ja patur prātā divus likumus. Pirmais — skaties, kur sper soli, otrs — nekad neko neaiztiec, iekāms neesi pārliecinājies, ka tas ir nekaitīgs.
Beidzot viņi bija sasnieguši rifu un apstājās, vērdamies uz mierīgi viļņojošo jūru. Bēgums vēl nebija beidzies, un ūdens tecēja lejup no atsegtajiem koraļļiem pa simtiem sīku kanāliņu, ko tas bija izgrauzis dzīvajās klintīs. Tādējādi bija radušies lieli, dziļi, ar jūru savienoti ezeri, kuros peldēja daudz lielākas zivis par tām, ko Džonijs bija redzējis līdz šim.
— Aiziet, — teica Miks, uzlikdams masku. Viņš gandrīz bez trokšņa ienira tuvākajā ezeriņā, pat neatskatīdamies, vai Džonijs viņam seko.
Džonijs brīdi vilcinājās, tad, nevēlēdamies izrādīt mazdūšību, uzmanīgi sāka laisties lejup pa trauslajiem koraļļiem. Tikko maska bija ūdenī, zēns aizmirsa visas bailes. Zemūdens pasaule, kurā viņš bija lūkojies no augšas, likās vēl brīnišķīgāka tagad, kad viņš peldēja, skatīdamies uz leju. Džonijs pats jutās kā zivs milzīgā akvārijā. Caur maskas stiklu viss bija redzams apbrīnojami skaidri.
Zēns lēniņām sekoja Mikam gar izliektajām sienām, starp koraļļu klintīm, kas atkāpās, jo vairāk viņi tuvojās jūrai. Sākumā ūdens bija tikai divas trīs pēdas dziļš, tad, pilnīgi negaidot, pamats zem kājām izzuda, un, iekāms zēns paspēja kaut ko apjēgt, viņš jau atradās divdesmit pēdu dziļumā. Lielais, plakanais rifs palika aiz muguras. Džonijs bija sasniedzis atklātu jūru.
Pirmajā acumirklī viņu tiešām sagrāba bailes. Viņš pārstāja peldēt un brīdi uzkavējās, atskatīdamies atpakaļ, lai pārliecinātos, ka drošā vieta ir tikai pāris jardu aizmugurē. Tad Džonijs vēlreiz palūkojās uz priekšu — uz priekšu un lejup.
Bija neiespējami noteikt, cik dziļi sniedzas skatiens, — simt pēdas vismaz. Viņa priekšā ija gara, stāva nogāze, un tā veda valstībā, as nepavisam nelīdzinājās spilgti apgaismotajiem ezeriem ar bagātīgo krāsu rotaļu, kurus viņš tikko bija atstājis. No saulē dzirkstošās pasaules viņš ielūkojās tumši zilā, noslēpumainā krēslā. Tālu lejā šajā tumsā it kā svinīgā dejā kustējās kaut kādi lieli ķermeņi.
— Kas tie tādi? — Džonijs vaicāja biedram.
— Jūras asaru paveids, — atbildēja Miks. — Skaties!
Džonijam par izbīli viņš paslīdēja zem ūdens un šāvās lejup kā bulta, tikpat graciozi un ātri kā jebkura zivs. Tuvojoties šīm kustīgajām ēnām, viņš kļuva mazāks un mazāks, turpretī tās savukārt likās augam. Miks apstājās apmēram piecdesmit pēdu dziļ uma, tieši virs ēnām, un izstiepa roku, grasīdamies pieskarties vienai no milzīgajām zivīm, bet tā pasita ar asti un izvairījās.
Likās, ka Miks nesteidzas atgriezties virspusē, bet Džonijam, vērojot šo izrādi, vismaz reizes desmit aizrāvās elpa. Beidzot vienīgajam skatītājam par lielu atvieglojumu Miks sāka lēni peldēt augšup, mādams ardievas asariem.
— Cik lielas bija šīs zivis? — jautāja Džonijs, kad biedrs bija izniris un atvilcis elpu.
— Ko nu, tikai kādas astoņdesmit vai simt mārciņas. Ziemeļos — tur tie gan ir lieli. Mans vectēvs pie Kernsas reiz noķēris uz āķa astoņsimt mārciņas smagu eksemplāru.
— Bet tu taču viņam netici, — pasmīnēdams teica Džonijs.
— Ticēju, — smaidot atbildēja Miks. — Toreiz viņš to bija nofotografējis un parādīja uzņēmumu.
Peldot atpakaļ uz rifa malu, Džonijs vēlreiz palūkojās zilajā dzelmē ar koraļļu klintīm, izvelvētajām terasēm un milzīgajām ēnām, kas lēni peldēja starp tām. Šī pasaule bija tikpat sveša kā kāda cita planēta, lai gan atradās tepat uz dzimtās Zemes. Tā viesa Džonija sirdī ziņkārību un bailes tieši tādēļ, ka bija tik ļoti savāda.
Bija tikai viena iespēja atbrīvoties no šīm izjūtām — agri vai vēlu viņš sekos Mikam lejup pa zilo, noslēpumaino nogāzi.
9. NODAĻA
— Jums taisnība, profesor, — sacīja doktors Keits, — kaut gan lai mani velns parauj, ja es zinu, kā jūs to esat noteicis. Mūsu
hidrofonu darbības zonā tiešām nav neviena lielāka delfīnu bara.
— Tādā gadījumā mēs tos pameklēsim ar «Lidojošo zivi».
— Bet kur? Tad taču mums jāpārmeklē desmit tūkstoš kvadrātjūdžu liela teritorija.
— Šim nolūkam ir izlūkpavadoņi, — atbildēja profesors Kezens. — Izsauciet Vumeras kontrolstaciju un palūdziet nofotografēt platību piecdesmit jūdžu rādiusā visapkārt salai. Un lai viņi to izdara cik iespējams drīz pēc rītausmas. Vienam pavadonim rīt no rīta tieši jālido šeit pāri.
— Bet kādēļ tieši pēc rītausmas? — jautāja Keits. — Ā, saprotu, garās ēnas dos iespēju vieglāk tos pamanīt.
— Protams. Pārmeklēt tādu teritoriju nav joka lieta, un, ja mēs ar to nodarbosimies pārāk ilgi, delfīni var pazust nezin kur.
Džonijs uzzināja par šo plānu drīz pēc brokastīm, kad viņu iesauca iekšā palīdzēt izlūkošanā. Likās, ka profesors Kezens nokodis lielāku kumosu, nekā spēj sagremot, — salas fotouztvērējs bija pieņēmis divdesmit piecus atsevišķus fotouzņēmumus, no kuriem katrs aptvēra kvadrātu ar divdesmit jūdžu garu malu un attēloja milzumu detaļu. Tie bija uzņemti no meteoroloģiskā pavadoņa, kas riņķoja tikai piecsimt jūdžu augstumā, apmēram stundu pēc rītausmas. Tā kā nebija mākoņu, uzņēmumi bija teicamas kvalitātes. Spēcīgas teleskopiskās kameras bija samazinājušas augstumu līdz piecām jūdzēm.