10. NODAĻA
Džonijs sāka vingrināties niršanā piestātnes malā, starp noenkurotajiem zvejas kuģiem. Ūdens te bija kristāldzidrs un tikai četras piecas pēdas dziļš, tā ka viņš pilnīgi droši varēja pieļaut visas savas iesācēja kļūdas, līdz iemācījās lietot pleznas un masku.
Miks nebija nekāds labais skolotājs. Peldēt un nirt viņš bija pratis visu mūžu un vairs neatcerējās savas pirmās grūtības. Viņam likās neticami, ka kāds nevarētu viegli nonirt līdz jūras dibenam un mierīgi pavadīt tur divas trīs minūtes. Tādēļ arī viņš gandrīz zaudēja pacietību, kad viņa skolnieks nevarēja ienirt dziļāk par dažām collām un gulēja uz ūdens kā korķis, vicinādams kājas pa gaisu.
Tomēr drīz Džonijs saprata, kā jārīkojas. Viņš iemācījās neieclpot pirms ieniršanas: ieelpojot viņš kļuva līdzīgs balonam ar tādu peldspēju, ka gluži vienkārši negrima. Tālāk — viņš atklāja, ka, ja izsviež kājas no ūdens, to svars, zaudējis ūdens atbalstu, liek viņam tūlīt grimt lejup. Pēc tam, atrazdamies jau zem ūdens, viņš varēja kustināt pleznas un pārvietoties jebkurā virzienā.
Pēc dažu stundu treniņa sākotnējā neveiklība pazuda. Viņš atklāja, kāda bauda ir traukties lejup un slīdēt pa bezsvara pasauli kā kosmonautam orbītā. Džonijs iemācījās mest cilpas un griezties ūdenī, kā arī nekustīgi karāties jebkurā dziļumā. Bet zēns vēl nevarēja uzturēties zem ūdens pat ne uz pusi tik ilgi kā Miks — tāpat kā katrai lietai, ko ir vērts apgūt, arī tam bija vajadzīgs laiks un neatlaidīgi treniņi.
Džonijs zināja, ka laika viņam tagad pietiks. Profesors Kezens, lai gan bija diezgan mīkstsirdīgs, vajadzības gadījumos prata būt stingrs, un to viņš bija pieredzējis. Profesors lika lietā savu autoritāti, tika izpildītas anketas, un beidzot Džoniju ieskaitīja salas štatos. Viņa krustmāte tam piekrita no visas sirds un ar prieku izsūtīja tās nedaudzās lietas, kurām viņa acīs bija kaut kāda vērtība. Tagad, kad Džonijs atradās otrā pasaules malā un varēja objektīvi pārdomāt bijušo, viņam ienāca prātā, ka arī pats ne vienmēr rīkojies pareizi. Vai viņš kādreiz bija papūlējies iejusties ģimenē, kas bija viņu uzņēmusi? Viņš taču zināja, ka krustmātei pēc vīra nāves nav viegli. Paaudzies viņš droši vien saprastu krustmāti labāk, un viņi varbūt pat kļūtu draugi. Bet, lai kā būtu, viņš tomēr ne mirkli nenožēloja, ka aizbēdzis.
Likās, ka viņa dzīvē atvērusies jauna nodala, kam nav nekāda sakara ar iepriekšējo. Džonijs saprata, ka līdz šim ir vienkārši eksistējis, nevis dzīvojis. Tik agri zaudējis mīļotos cilvēkus, viņš kļuva aizdomīgs un noslēdzās sevī. Bet tagad viņš strauji pārvērtās, jo salas sirsnīgajā sabiedrībā viņa noslēgtība drīz vien izzuda.
Zvejnieki bija draudzīgi, cēlsirdīgi un darbā sevišķi nenopūlējās. Tas arī nebija vajadzīgs šeit, kur nepazina ziemas un kur pietika izbraukt jūrā, lai sagādātu pārtiku. Gandrīz ik vakarus ļaudis pulcējās krastā, lai padejotu, noskatītos kinofilmu vai kopā pavakariņotu. Ja kādreiz lija, kā tas šad tad gadījās, — nokrišņu daudzums stundā šeit sasniedza pāris collu, — ļaudis sēdēja pie televizora. Pateicoties sakaru pavadoņiem, Delfīnu salu no jebkuras zemeslodes pilsētas šķīra par pusse- kundi mazāks laika sprīdis. Salinieki varēja noskatīties visu, ko piedāvāja pārējā pasaule, kaut gan bija tik ļoti nošķirti no tās. Viņi baudīja visas civilizācijas priekšrocības un cieta tikai no nedaudziem tās trūkumiem.
Protams, Džonija dzīve nesastāvēja no izpriecām vien. Tāpat kā kuram katram citam par divdesmit gadiem jaunākam (bet dažreiz arī vecākam) saliniekam, viņam bija ik dienas dažas stundas jāpavada skolā.
Profesors Kezens izglītībai veltīja lielu vērību, un salā bija divpadsmit skolotāju — divi cilvēki un desmit elektronu mašīnas. Tā bija parastā attiecība, jo apmācošo mašīnu izgudrošana divdesmitā gadsimta vidū mācību sistēmu beidzot bija nostādījusi uz zinātniskiem pamatiem.
Mašīnas bija savienotas ar OSKARU — milzīgu kibernētisku skaitļošanas mašīnu, kas profesoram tulkoja, pārzināja lielāko dalu salas saimniecības un grāmatvedības un, ja vajadzēja, piedalījās šaha čempionātos. Neilgi pēc Džonija ierašanās OSKARS zēnu rūpīgi noeksaminēja, lai noteiktu viņa izglītības pakāpi, tad sagatavoja attiecīgas lentes ar ierakstiem un iespieda viņam paredzēto nodarbību programmu. Tagad Džonijs katru dienu vismaz trīs stundas pavadīja pie elektronu skolotāja klaviatūras, gūstot arvien jaunas zināšanas un rakstot atbildes uz jautājumiem, kuri uzliesmoja uz ekrāna. Kaut gan nodarbību laiku zēns varēja izvēlēties pats, tomēr viņš bija pietiekami prātīgs, lai tās neizlaistu. Ja tas kādreiz gadījās, OSKARS tūlīt ziņoja profesoram vai — vēl jaunāk — doktoram Keitam.
Pašreiz abus zinātniekus nodarbināja daudz svarīgākas problēmas. Pēc divdesmit četru stundu spraiga darba profesors Kezens bija pārtulkojis Einara atnesto ziņojumu, un tas viņu bija nostādījis dilemmas priekšā. Profesors bija miermīlīgs cilvēks. Ja gribēja viņu raksturot ar vienu vārdu, tad vispiemērotākais bija «labsirdīgs». Un tagad sev par lielu sarūgtinājumu viņam bija jānostājas vienā no karojošām pusēm.
Viņš cieši raudzījās paziņojumā, ko OSKARS tikko bija iespiedis, it kā cerēdams, ka tas izgaisīs. Bet viņš varēja vainot tikai pats sevi — galu galā viņš taču bija tas, kurš bija sūtījis pēc tā.
— Nu, profesor, — jautāja doktors Keits, kas noguris un neskuvies bija pārliecies pār kontrolaparātu, — ko tagad iesāksim?
— Nav ne jausmas, — atteica profesors Kezens, kas līdzīgi daudziem talantīgiem zinātniekiem un loti nedaudziem neapdāvinātiem zinātniekiem nekad neslēpa, ka nokļuvis strupceļā. — Ko jūs iesakāt?
— Domāju, ka tagad ir īstā reize apspriesties ar Konsultatīvo komiteju. Kādēļ gan nelūgt padomu dažiem tās locekļiem?
— Ideja nav slikta, — noteica profesors. — Paskatīsimies, ar ko varam šajā stundā nodibināt sakarus.
Viņš izņēma no atvilktnes uzvārdu sarakstu un sāka vilkt ar pirkstu pa stabiņiem.
— Amerikāņus nedrīkst traucēt — viņi visi gul. Tas pats attiecas uz vairumu eiropiešu. Palūkosimies, kas mums atliek … Saha Deli, Hiršs Telavivā, Abdallahs …
— Pilnīgi pietiek! — pārtrauca doktors Keits. — Es nekad neesmu redzējis, ka konference paveiktu ko derīgu, ja tajā piedalās vairāk par pieciem cilvēkiem.
— Pareizi. Mēģināsim izsaukt šos.
Pēc ceturtdaļstundas pieci cilvēki, atrazdamies dažādās zemeslodes tnalās, sarunājās, it kā sēdētu vienā telpā. Profesors Kezens nebija pieprasījis televīzijas sakarus, kaut gan nepieciešamības gadījumā varēja tos nodibināt. Lai apmainītos viedokļiem, pilnīgi pietika ar skaņu.
— Kungi, — viņš iesāka, pēc tam kad visi bija sasveicinājušies, — mums radusies problēma. Drīz vien tā būs jānodod izskatīšanai visai Komitejai, varbūt pat augstāk. Bet vispirms es gribētu dzirdēt jūsu domas neoficiāli.
— Ha! — atbildēja slavenais Pakistānas bioķīmiķis doktors Hasims Abdallahs no savas laboratorijas Karači. — Jūs esat lūdzis mani «izteikt savas domas neoficiāli» vismaz reizes desmit, bet es neatceros gadījumu, kad jūs tās būtu ņēmis vērā.
— Šoreiz būs citādi, — sacīja profesors. Svinīguma pieskaņa viņa balsī liecināja, ka šī nav parasta diskusija.
Viņš īsumā pārstāstīja notikumus, kas bija atveduši Džoniju uz salu. Viņa klausītāji to jau zināja, jo vēsts par šo brīnumaino izglābšanos bija aplidojusi pasauli. Pēc tam profesors aprakstīja tālāko — «Lidojošās zivs» braucienu un Einara sarunas ar dziļūdens delfīniem.