— Tas var ieiet vēsturē, — viņš sacīja, — kā cilvēka pirmā apspriede ar citiem dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Esmu pārliecināts, ka tā nebūs pēdējā, jo tas, ko mēs pašreiz darām, var palīdzēt veidot nākotni — kā kosmosā, tā arī uz Zemes. Es zinu, daži no jums uzskata, ka es pārspīlēju delfīnu prāta spējas. Tagad jūs varat spriest paši. Viņi uzmeklēja mūs, lai lūgtu aizsardzību pret saviem nežēlīgākajiem ienaidniekiem. Faktiski ir tikai divas dzīvnieku sugas, kas uzbrūk delfīniem. Viena no tām, bez šaubām, ir haizivs, bet tā nopietni neapdraud pieaugušu delfīnu baru — viņi to var nogalināt ar sitieniem pa žaunām. Haizivs ir tik dumja, cik dumja vien var būt zivs, un delfīni pret to nejūt neko citu kā nicinājumu un naidu.
Cita lieta ir otrs to ienaidnieks, jo vairāk tādēļ, ka tas ir delfīnu radinieks, — zobenva- lis Orcinus Orca. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka tas ir gigantisks delfīns, kas kļuvis par kanibālu. Tā garums sasniedz trīsdesmit pēdu, un ir atrasti eksemplāri, kuru vēderā uzietas pat līdz divdesmit delfīnu atliekas. Padomājiet tikai, kas tā par ēstgribu, kuras apmierināšanai nepieciešami uzreiz divdesmit delfīni! Tāpēc nav brīnums, ka viņi lūdz mums palīdzību. Viņi zina, ka mūsu rīcībā ir līdzekļi, kādu viņiem nav. Pierādījums tam ir mūsu kuģi, kas jau gadu simtiem ilgi vago jūras. Varbūt viņu sensenā draudzīgā attiek
sme pret mums ir bijis mēģinājums nodibināt sakarus, lūgt palīdzību viņu nepārtrauktajā cīņā, un tikai tagad mēs esam sasnieguši tādu attīstības pakāpi, ka varam viņus saprast. Ja tā tiešām ir, tad es kaunos par sevi un par visu cilvēci.
— Acumirkli, profesor, " — viņu pārtrauca indiešu fiziologs doktors Saha. — Tas viss ir ļoti interesanti, bet vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka esat pareizi iztulkojis? Neapvainojieties, bet mēs visi pazīstam jūsu pieķeršanos delfīniem. Arī mēs tiem simpatizējam. Vai esat pārliecināts, ka neesat neko no sevis pielicis klāt?
Dažs labs varbūt, to dzirdot, būtu apvainojies, kaut gan doktors Saha centās runāt cik vien iespējams taktiski. Tomēr profesors Kezens atbildēja pietiekami laipni:
— Šaubu nav — varat pavaicāt doktoram Keitam.
— Pareizi, — doktors Keits apstiprināja. — Es gan neprotu iztulkot delfjnu valodu tik labi kā profesors, bet šoreiz varu likt uz spēles savu reputāciju.
— Katrā ziņā, — turpināja profesors Kezens, — manas uzstāšanās nākamais punkts pierādīs, ka es nebūt neesmu akli nostājies delfīnu pusē, lai kā es tos mīlētu. Es neesmu zoologs, tomēr šo to zinu par līdzsvaru dabā. Pat ja mēs spētu palīdzēt delfīniem, vai būtu pareizi to darīt? Doktor Hirš, ko jūs par to domājat?
Teiavivas zooloģiskā dārza direktors uzreiz neatbildēja: viņš bija mazliet miegains, jo Izraēlā vēl nebija uzaususi diena.
— Jūs esat iegrūdis mums karstu kartupeli, — viņš norūca. — Šaubos, vai esat padomājis par sekām. Dabā visiem dzīvniekiem ir ienaidnieki — plēsēji, un, ja tā nebūtu, tas viņiem pašiem nāktu par sliktu. Pavērosim, piemēram, Āfriku, kur līdzās dzīvo lauvas un antilopes. Pieņemsim, ka jūs apšautu visus lauvas. Kas no tā iznāktu? Varu pateikt — antilopes savairotos tādā skaitā, ka iznīcinātu visu augu valsti un galu galā nobeigtos badā. Lai antilopes par to domā, ko grib, lauvas tām ir ļoti noderīgi. Tie nejauj antilopēm iztērēt pārtikas krājumus un uztur to skaitu normālā līmenī, iznīcinot vājākos īpatņus. Tā rīkojas daba — pēc mūsu domām cietsirdīgi, tomēr efektīvi.
— Sajā gadījumā nedrīkst vilkt paralēles, — iebilda profesors Kezens. — Mums ir darīšana nevis ar vienkāršiem savvaļas dzīvniekiem, bet ar saprātīgiem radījumiem. Tā nav tauta cilvēku izpratnē, tomēr tauta. Drīzāk tos varētu salīdzināt ar mierīgiem zemkopjiem, ko pastāvīgi terorizē cilvēkēdāji. Vai jūs teiksiet, ka cilvēkēdāji nes zemkopjiem labumu, mēģināsiet tos pāraudzināt?
Hiršs iesmējās.
— Nav slikti teikts, kaut gan nevaru iedomāties, kā jūs iesakāt pāraudzināt zobenvaļus.
— Pagaidiet, — iejaucās doktors Abdal- lahs. — Jūs spriežat par jautājumiem, kas
neietilpst manā kompetencē. Sakiet, lūdzu, — cik saprātīgi ir zobenvaļi? Ja tie nav tikpat gudri kā delfīni, analoģijai ar cilvēkiem nav nekāda pamata un par morāles problēmām te nevar būt runas.
— Viņi ir pietiekami saprātīgi, — skumji atbildēja profesors Kezens. — Nedaudzie pētījumi rāda, ka tie ir vismaz tikpat gudri kā pārējie delfīni.
— Jūs varbūt zināt pazīstamo stāstu par zobenvaļiem, kas mēģinājuši notvert Antarktikas pētniekus? — vaicāja doktors Hiršs. Tā kā pārējie to nebija dzirdējuši, viņš turpināja:
— Tas notika sen, pagajuša gadsimta sakumā, kad uz Dienvidpolu devās viena no pirmajām ekspedīcijām, liekas, Skota vadībā. Pētnieku grupa stāvēja uz ledus gabala malas, vērojot dažus zobenvajus, kuri peldēja turpat netālu. Viņiem ne prātā nenāca, ka draud, briesmas, — līdz pēkšņi ledus viņiem zem kājām sāka plaisāt. Dzīvnieki taranēja to no apakšas, un pētnieki tikko bija paspējuši atlēkt drošā vietā, kad ledus ielūza. Jāpiebilst, ka tā biezums sasniedza trīs pēdas.
— Tātad, ja vien rastos izdevība, tie sāktu rīt cilvēkus, — kāds teica. — Balsoju pret viņiem.
— Pastāv hipotēze, ka viņi noturējuši kažokādās ģērbušos pētniekus par pingvīniem, bet es jau nu neņemtos to pārbaudīt. Lai nu kā, diezgan skaidri zināms, ka tie vairākas reizes uzbrukuši pērļu zvejniekiem.
Uz bridi iestājās klusums, visi pārdomāja dzirdēto. Tad doktors Saha atsāka sarunu.
— Acīm redzot, lai pieņemtu lēmumu, jāsavāc vairāk faktu. Jāsaķer pāris zobenvaļu un tie pamatīgi jāizpēta. Kā tu domā, Nikolaj, vai jums izdosies nodibināt ar tiem kontaktu, tāpat kā ar delfīniem?
— Droši vien, bet tas var ilgt gadiem.
— Mēs novirzāmies no temata, — nepacietīgi sacīja doktors Hiršs. — Mums jānolemj, kas būtu jādara, nevis kā to izdarīt. Baidos, ka pastāv vēl viens svarīgs arguments, kas runā par labu zobenvaļiem un par sliktu mūsu draugiem delfīniem.
— Es zinu, kāds, — teica profesors Kezens, — bet turpiniet vien.
— Ievērojamu procentu mūsu uzturā sastāda zivis — apmēram simt miljonu tonnu gadā. Delfīni ir mūsu tiešie konkurenti — ko tie aprij, tas mums ir zudis. Jūs sakāt, ka risinās karš starp zobenvajiem un delfīniem, bet tāds pats karastāvoklis ir arī starp zvejniekiem un delfīniem, kas saplēš tīklus un izzog lomus. Sājā karā zobenvali ir mūsu sabiedrotie. Ja tie neregulētu delfīnu skaita pieaugumu, loti iespējams, ka mums nebūtu zivju.
Savādi — šie iebildumi nebūt nesatrieca profesoru. Gluži otrādi, viņš pat likās apmierināts.
— Paldies, Mordekaj, tu man ļoti palīdzēji. Tu, protams, zini, ka delfīni ne vienreiz vien palīdzējuši zvejniekiem, iedzīdami tīklos zivju barus, un pēc tam dalījusi lomu ar cilvēkiem? Tā tas notika arī ar Kvinslendas iedzimtajiem pirms divsimt gadiem.
— Jā, zinu gan. Vai tu vēlies atjaunot šo paražu?
— Starp citu, jā. Paldies, kungi, esmu jums ļoti pateicīgs. Tikko būšu veicis dažus eksperimentus, es to paziņošu visai Komitejai un mēs sasauksim pilnsapulci.
— Jūs varējāt dot vismaz kādu mājienu par saviem plāniem, ja jau esat mūs tik agri uzmodinājis.
— Vēl ne, — ja jūs neiebilstat, — jo man vispirms jānoskaidro, kuras no manām idejām ir pilnīgi trakas un kuras vienkārši negudras. Dodiet man pāris nedēļu, un pa to laiku jūs varat apjautāties, vai kādam nav zobenvalis, kuru es varētu aizņemties, — vislabāk tāds, kas aprij ne vairāk par tūkstoš mārciņām dienā.