11. NODAĻA
Džonija pirmā nakts ekskursija uz rifu bija piedzīvojums, ko viņš atcerējās visu mūžu. Bija bēgums, mēnesi neredzēja, un skaidrajās debesīs spoži mirdzēja zvaigznes, kad viņi abi ar Miku atstāja pludmali, apbruņojušies ar ūdensdrošām laternām, harpūnām, maskām, cimdiem un maisiem, kurus zēni cerēja piepildīt ar langustiem. Daudzi rifa iemītnieki atstāja slēptuves tikai pēc tumsas iestāšanās, un Miks sevišķi vēlējās atrast kādu retu un skaistu gliemežnīcu, kuras nekad nebija redzamas dienā. Viņš labi pelnīja, pārdodams tās kontinenta kolekcionāriem, tiesa gan, pilnīgi nelegāli, jo salas faunu sargāja Kvins- lendas zvejniecības likums.
Zem zēnu kājām brakšķēja atsegtie koralli, viņu laternas izsvieda gaismas kūlīšus, kuri likās Joti mazi, salīdzinot ar necaurredzamo tumsu, kas klāja rifu. Nakts bija tik melna, ka pēc simt jardiem sala jau izzuda skatienam; par laimi vienā no radiomastiem brīdinoši mirgoja sarkana signāluguns, kas noderēja viņiem par bāku. Ja tās nebūtu, zēni nespētu orientēties un bezcerīgi apmaldītos. Pat pēc zvaigznēm nevarēja droši vadīties, jo ceļš uz rifa malu bija tik tāls, ka tās pa to laiku jau bija stipri novirzījušās sāņus.
Lai nu kā, bet, virzoties pa trauslo, ēnaino kora|lu pasauli, Džonijam vajadzēja koncentrēt tik daudz uzmanības, ka viņam nemaz nebija laika skatīties uz zvaigznēm. Reiz,kad zēns tomēr pacēla acis, viņš ieraudzīja kaut ko tik dīvainu, ka brīdi spēja tikai pārsteigumā blenzt uz to.
Rietumu pusē no apvāršņa augšup slējās milzīga gaismas piramīda; tās virsotne atradās gandrīz tieši virs Džonija. Tā bija nespodra, tomēr pietiekami skaidra, un to varēja noturēt par tālas pilsētas uguņu atblāzmu. Taču šajā virzienā vismaz simt jūdžu attālumā nebija nevienas pilsētas — tikai jūra.
— Kas tad tas? — Džonijs beidzot jautāja.
Miks, kurš bija aizgājis kādu gabalu uz
priekšu, kamēr Džonijs lūkojās debesīs, uzreiz nesaprata, kas biedru apmulsinājis.
— Ā, — viņš novilka, — to var redzēt gandrīz katru nakti, kad nav mēness. Man liekas, ka tas ir kaut kas tur augšā, kosmosā. Vai tad tavā zemē tas nav saredzams?
— Es nekad neesmu to ievērojis, bet mums arī nav tik skaidru nakšu kā šī.
Tā abi zēni, uz brīdi izdzēsuši laternas, stāvēja un skatījās uz brīnumaino debesu parādību, ko redzējuši tikai nedaudzi, kopš pasauli nomāc pilsētu ugunis un dūmi, aizklājot gleznaino debesu ainavu. Tā bija zodiakālā gaisma, par kuru astronomi lauzīja galvas gadsimtiem ilgi, līdz atklāja, ka tas ir milzīgs putekļu oreols ap sauli.
Neilgi pēc tam Miks noķēra savu pirmo langustu. Tas rāpoja pa sekla ezeriņa dibenu, un elektriskā gaisma nabadziņu tā apstulbināja, ka tas nemaz nespēja pretoties. Lan- gusts nokļuva Mika maisā, un drīz tam pievienojās citi. Džonijs sprieda, ka tāds medību veids nav sportisks, bet tas viņu nebūt netraucēja vēlāk ar baudu langustus notiesāt.
Pa rifu klejoja arī daudzi citi mednieki, un laternu gaisma atklāja tūkstošiem nelielu krabju. Parasti, Džonijam un Mikam tuvojoties, tie steigšus glābās bēgot, bet dažreiz palika uz vietas un draudīgi kustināja spīles, lai aizbaidītu abus tuvojošos briesmoņus. Džonijs nesaprata, vai tie izrāda drošsirdību vai vienkārši ir muļķi.
Pa koraļļu virsmu pārvietojās arī daudzkrāsainās kauri un konusveida gliemežnīcas. Bija grūti iedomāties, ka vēl sīkākiem rifa iemītniekiem pat šie gausie moluski ir briesmīgi plēsoņas. Visa apbrīnojamā un jaukā pasaule zem Džonija kājām bija kaujas lauks; katru brīdi šajā klusumā, kas ietvēra zēnu, notika neskaitāmas slepkavības un uzbrukumi no slēpņiem.
Zēni tuvojās rifa malai un brida pa dažas collas dziļu ūdeni. Tas viss fosforescēja, tā ka ik uz soļa viņiem zem kājām pajuka zvaigznītes. Pat stāvot uz vietas, no niecīgākās kustības pa ūdens virsmu aizņirbēja dzirkstis. Bet, kad ūdeni apgaismoja ar laternām, tas izrādījās pilnīgi tukšs. Luminiscējošās būtnes bija vai nu pārāk sīkas, vai pārāk caurspīdīgas, lai tās varētu saredzēt.
Ūdens kļuva dziļāks, un priekšā tumsā Džonijs sadzirdēja viļņu rēkoņu un dunoņu, tiem sitoties pret rifu. Zēns virzījās uz priekšu lēni un uzmanīgi, jo, lai gan bija šeit staigājis katru dienu reizes desmit, šaurajos laternu gaismas staru kūļos šīs vietas tomēr likās pilnīgi svešas un savādas. Bez tam viņš zināja, ka kuru katru brīdi var ievelties kādā dziļā ezerā vai pārplūdušā ieplakā.
Tomēr Džonijs bija pārsteigts, kad koraļļi zem viņa kājām pēkšņi izzuda un viņš atradās tumša, noslēpumaina ezera pašā malā. Laternas stars šķita iespiežamies tumsā tikai pāris collu; lai gan ūdens bija kristālskaidrs, gaisma dzelmē ātri izgaisa.
— Šeit noteikti jābūt langustiem, — teica Miks. Viņš gandrīz bez trokšņa ienira ezerā, pamezdams Džoniju rifa dunošajā tumsā, ap pusjūdzi no krasta.
Sekot nebija nekādas vajadzības: viņš, ja vēlējās, varēja pagaidīt, kamēr Miks būs beidzis. Ezers likās nemīlīgs un ļaunu vēstošs, un nebija grūti iztēloties tā dzīlēs slēpjamies visdažādākos briesmoņus.
«Bet tas taču ir smieklīgi!» Džonijs sev teica. Viņš droši vien jau bija niris šai pašā ezerā un ticies ar tā iemītniekiem. Tie noteikti daudz vairāk izbītos no viņa nekā viņš no tiem.
Zēns rūpīgi pārbaudīja laternu un iegremdēja to, lai pārliecinātos, vai tā deg arī zem ūdens. Tad viņš noregulēja masku, vairākas reizes dziļi ievilka elpu un sekoja Mikam.
Tagad, kad viņš kopā ar laternu atradās zem ūdens, tās gaisma likās neparasti spilgta. Tomēr tā izrāva no tumsas tikai niecīgu dalu koraļļu virsmas un smilšu pamata; ārpus šaurā gaismas konusa bija tikai melna, noslēpumaina un draudīga tumsa. Šajās pirmajās nakts zemūdens ceļojuma sekundēs Džonijs nebija tālu no panikas. Viņš izjuta gandrīz nepārvaramu vēlēšanos atskatīties pār plecu, lai redzētu, vai kāds neseko..
Brīdi vēlāk zēns tomēr saņēma sevi rokās. Mika meklējošais gaismas stars, kas mirgoja caur zemūdens tumsu tikai dažu jardu atstatumā, atgādināja Džonijam, ka viņš nav viens. Zēns sāka izklaidēties, ielūkodamies alās un zem klints izciļņiem un sastapdamies aci pret aci ar izbiedētām zivīm. Reiz viņš ieraudzīja skaistu murēnu, kas draudoši sakustējās uz viņa pusi no paslēptuves klintī, izlocīdama ūdenī savu čūskas ķermeni. Džonijs nebūt nevēlējās iepazīties ar tās asajiem zobiem, bet viņš zināja, ka murēnas nekad neuzbrūk pirmās, ja vien tās neaiztiek, — un viņa nodoms nebija šajā ceļojumā iegūt ienaidniekus.
Ezers bija pilns savādu skaņu un savādu būtņu. Katru reizi, kad Miks ar harpūnu iesita pa klinti, Džonijs dzirdēja to atbalsojamies daudz skaidrāk nekā ārpusē, gaisā. Viņš arī sadzirdēja — un dažreiz pat juta' — viļņu dobjo dunoņu pret rifa malu tikai dažu jardu attālumā.
Pēkšņi zēns izdzirdēja jaunu skaņu — izklausījās, ka birtu smalki krusas graudiņi. Skaņa bija vāja, bet loti skaidra, šķita, tā ir tepat blakus. Tai pašā brīdī viņš ievēroja, ka laternas gaisma kļūst miglaina.
Miljoniem mikroskopisku būtņu, no kurām vairums nebija lielākas par smilšu graudiņu, gaismas pievilktas, metās pret laternas stiklu kā naktstauriņi uz sveci. Drīz to skaits tā pieauga, ka gaismas stars vairs nespēja izlauzties tām cauri; tās, kurām nepietika vietas pie laternas, sizdamās pret zēna kailo ķermeni, durstīja miesu. Sīkās būtnes kustējās tik ātri, ka Džonijs nevarēja atšķirt to formas. Šķita, ka dažas no tām līdzinās niecīgām garnelēm, apmēram" rīsa graudiņa lielumā.
Džonijs zināja, ka tie ir lielākie un aktīvākie planktona pārstāvji, no kuriem pārtiek gandrīz visas jūras zivis. Viņš bija spiests izslēgt gaismu, kamēr tie izklīda un viņš vairs nedzirdēja un nejuta šīs ķermeņu miria- des. Gaidot, kamēr šī dzīvā migla attālinās, zēnam iešāvās prātā, vai tikai gaisma nav pievilinājusi arī kādus lielākus radījumus, piemēram, haizivis. Viņš bija gatavs tikties ar tām dienā, bet pēc saulrieta — tas bija pavisam kas cits. .