Kad beidzot Miks sāka lēni peldēt augšup, Džonijs iepriecināts sekoja. Zēns tomēr jutās apmierināts ar šo piedzīvojumu — viņš bija iepazinis vēl vienu no jūras sejām. Zem ūdens nakts pārveidoja pasauli tāpat kā virs ūdens. Jūru nepazīst neviens, kas pēta to tikai saules gaismā.
Tiešām, dienas gaismu pazina tikai neliela daļa okeāna. Lielākoties tā bija tumsas valstība, jo saules stari jau dažu simtu pēdu dziļumā tika pilnīgi absorbēti. Bezdibenī nekad neiespīdēja gaisma, to deva spokainie lu- miniscējošie radījumi, kas apdzīvoja šo valstību bez saules un gadalaikiem.
— Ko tu noķēri? — Džonijs vaicāja Mikam, kad viņi bija izrāpušies no ezera.
— Sešus langustus, divas tīģerkauri un spirālveida gliemežnīcu, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. Nav slikts guvums, lai gan tur vēl bija liels langusts, kuram es netiku klāt. Tas slēpās alā, un ārā bija redzami tikai taustekļi.
Zēni sāka iet mājup pa dzīvo koraļļu plato, izmantodami radiomasta signāluguni par bāku. Šī spilgtā, sarkanā zvaigzne likās atrodamies jūdzēm tālu tumsā, un Džonijs satraukts juta, ka ūdens, pa kuru viņš- brien, pa to laiku, kamēr viņi pētījuši ezeriņu, kļuvis dziļāks. Bija sācies paisums, un būtu ļoti nepatīkami iestrēgt šeit, tik tālu no sauszemes, kad ūdens applūdina sēkli.
Bet tas nedraudēja, jo Miks bija ekskursiju rūpīgi izplānojis. Viņš to bija noorganizējis arī, lai pārbaudītu savu jauno draugu, un Džonijs šo pārbaudījumu bija spīdoši izturējis.
Ir cilvēki, kuriem nervi neparko neļautu ienirt ūdenī naktī, kad saredzams tikai šaurais laternas stara ovāls un aklajā tumsā var iztēloties nezin ko. Džonijam, tāpat kā jebkuram iesācējam, protams, arī bija bailes, bet viņš bija pratis tikt ar tām galā.
Drīz viņš būs pietiekami sagatavots, lai atstātu šos drošos, slēgtos ezeriņus un pa īstam ienirtu no rifa malas mūžam mainīgajos, pārsteigumu pilnajos atklātā okeāna ūdeņos.
12. NODAĻA
Pēc divām nedēļām salinieki pieredzēja, kā pirmie profesora nodomi tiek īstenoti dzīvē. Protams, izplatījās arī dažādas baumas, jo, tiklīdz kļuva zināmas delfīnu lūguma detaļas, katram radās savs ieskats par to, kas īsti būtu darāms.
Pētniecības stacijas zinātnieki, kā jau bija sagaidāms, dedzīgi nostājās delfīnu pusē. Viņu viedokli rezumēja doktors Keits, piezīmēdams:
— Pat tad, ja zobenvaļi izrādītos saprātīgāki par delfīniem, es atbalstītu pēdējos. Tie tomēr ir daudz jaukāki, un draugus taču neizvēlas intelekta dēl.
To dzirdot, Džonijs bija ļoti pārsteigts, jo viņš joprojām nevarēja pierast pie doktora Kleita augstprātīgās, aizbildnieciskās izturēšanās un pie sevis salīdzināja to ar aukst- asiņu zivi, kam piemīt tikai nedaudz cilvēcisku jūtu. Bet laikam taču viņam bija arī labas īpašības, ja jau profesors Kezens bija viņu pieņēmis par savu palīgu. Kas attiecas uz profesoru, tad viss, ko viņš darīja, pēc Džonija domām, nepieļāva nekādu kritiku.
Zvejnieku domas dalījās. Arī viņiem patika delfīni, bet, no otras puses, viņi pamatoti uzskatīja tos par konkurentiem, jo paši taču visvairāk izjuta to, ko bija minējis doktors Hiršs. Delfīni ne vienreiz vien bija saplēsuši viņu tīklus un izlaupījuši lomus, tādējādi dodot iemeslu izteikties par sevi vārdiem, kas būtu ļoti sarūgtinājuši profesoru Kezenu, ja vien pēdējais dzirdētu, kā nosoda viņa draugus. Ja jau zObenvaļi neļāva delfīniem pārāk savairoties, tad atlika tikai novēlēt tiem labas sekmes!
Džonijs ar interesi klausījās šajās diskusijās, bet viņš jau bija pieņēmis lēmumu, ko nespētu vairs grozīt nekādi fakti. Ja reiz kāds izglābis tev dzīvību, tad ar to pietiek: lai ko runātu citi, tu nenostāsies pret viņu.
Tagad Džonijs jau bija kļuvis par prasmīgu nirēju, lai gan saprata, ka nekad nespēs līdzināties Mikam. Viņš bija iemācījies prasmīgi rīkoties ar elpojamo cauruli un spēja uzturēties zem ūdens tik ilgu laiku, par kādu vēl pirms dažam nedēļām nebija varējis pat sapņot. Lai gan veselīgā dzive svaiga gaisā darīja Džoniju lielāku un spēcīgāku, tas vēl nebija viss. Sākumā viņš nirstot bija nervozējis, bet tagad jutās zem ūdens tikpat labi kā uz sauszemes. Zēns bija iemācījies pārvietoties ūdenī veikli un bez pūlēm, un gaisa rezerves plaušās viņam tagad pietika daudz ilgākam laikam, nekā sākot apgūt niršanas mākslu. Ja vien Džonijs vēlējās, viņš varēja palikt ūdenī veselu minūti, nemaz sevi nenogurdinot.
Līdz šim viņš visu to darīja tikai joka pēc, vienkārši tādēļ, ka niršana pati par sevi bija apgūšanas vērta. Zēnam ne prātā nenāca, ka viņa aizraušanās drīz vien tiks praktiski izmantota.
Kādu pēcpusdienu profesors Kezens uzaicināja viņu pie sevis. Profesors izskatījās noguris, bet priecīgs, it kā viņš būtu cauru diennakti strādājis pie kādas problēmas, kuras atrisinājums vairs nav tālu.
— Džonij, — viņš teica, — man padomā kāds darbiņš, ar kuru tu, liekas, būsi apmierināts. Paskaties uz šo te. *
Profesors pabīdīja uz viņa pusi aparātu, kas atgādināja miniatūru aritmometru ar piecās rindās sakārtotiem divdesmit pieciem taustiņiem. Aparāta izmēri nepārsniedza trīs collas, tam bija izliekta porainas gumijas pamatne, un tas bija apgādāts ar siksniņām un sprādzēm. Acīm redzot aparāts bija paredzētsj nēsāšanai uz rokas, līdzīgi milzīgam rokas pulkstenim.
Daži taustiņi bija bez uzrakstiem, bet uz lielākās daļas no tiem lieliem, skaidriem burtiem bija iegravēti vārdi, uz katra taustiņa pa vienam. Pārlaidis acis nelielajai klaviatūrai, Džonijs pamazām sāka saprast, kam ierīce domāta.
Uz taustiņiem bija šādi vārdi: NE, JĀ, AUGŠUP, LEJUP, DRAUGS, PA LABI, PA KREISI, ĀTRI, LĒNI, STOP, UZ PRIEKŠU, SEKOT, SURP, BRIESMAS! un PALĪGĀ! Sie vārdi uz klaviatūras bija izvietoti loģiska kārtībā. Vārdi AUGŠUP un LEJUP atradās attiecīgi augšā un apakšā. PA KREISI un PA LABI — kreisajā un labajā pusē. Vārdi ar pretēju nozīmi, tādi kā JĀ un NĒ vai STOP un UZ PRIEKŠU, atradās cik iespējams tālu viens no otra, tā ka nevarēja kļūdīties, nospiežot nepareizu taustiņu. Taustiņiem ar uzrakstiem BRIESMAS! un PALĪGĀ! bija drošinātāji, kas bija jānobīda, lai varētu šos taustiņus nospiest.
— Tur iekšā ir daudz precīzas pusvadītāju elektronikas, — paskaidroja profesors, — un baterijas, kas paredzētas piecdesmit stundām. Nospiežot kādu no taustiņiem, tu izdzirdēsi tikai vāju dūcienu, toties delfīns sadzirdēs uz taustiņa iegravēto vārdu, tikai savā valodā — vismaz mēs ceram, ka tā būs. Tagad mēs vēlamies uzzināt, kas notiks tālāk. Kā redzu, tu brīnies par neaprakstītajiem taustiņiem. Tos mēs atstājām brīvus, līdz izlemsim, > kādi vārdi vēl nepieciešami. Tagad paņem šo ierīci — sauksim to par 1. komunikatoru — un peldi un nirsti kopā ar to, līdz tas būs kļuvis par tava ķermeņa neatņemamu sastāvdaļu. Taustiņu izvietojums uz klaviatūras tev jāapgūst tā, lai tu varētu ar tiem operēt pat ar aizvērtām acīm. Pēc tam atnāc atkal pie mums, un mēs ķersimies pie nākamā eksperimenta.
Džonijs bija tik satraukts, ka gandrīz visu nakti sēdēja, spiezdams taustiņus un iegaumēdams to izkārtojumu. Kad viņš tūlīt pēc brokastīm ieradās pie profesora, zināt- ļ nieks izskatījās apmierināts, bet ne pārsteigts.