— Paņem pleznas un masku, — viņš sacīja. — Satiksimies pie baseina.
— Vai varu ņemt līdzi arī Miku? — apvaicājās Džonijs.
— Protams, ja vien viņš būs mierīgs un netraucēs.
Komunikators ieinteresēja Miku, bet viņš likās neapmierināts, ka tas bija nodots Džonija rīcībā.
— Nesaprotu, kādēļ viņš uzticējis izmēģinājumu tieši tev, — viņš teica.
— Tas taču skaidrs, — Džonijs pašapmierināti atteica. — Delfīni mani mīl.
— Tādā gadījumā viņi nebūt nav tik gudri, kā profesors uzskata, — Miks atcirta.
Citā reizē tas izraisītu strīdu: līdz kautiņam viņi nekad nenonāca, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Miks bija gandrīz divreiz smagāks un vairāk nekā divreiz stiprāks par Džoniju.
Tā nu sakrita — un tas nepavisam nebija dīvaini, — ka profesors Kezens un doktors Keits, smagi apkrāvušies ar dažādu aparatūru, ejot uz baseinu, risināja to pašu tematu.
— Sputņika izturēšanās pret Džoniju, — teica profesors, — saskan ar literatūrā minētajiem gadījumiem. Ja savvaļas delfīns sadraudzējas ar cilvēku, tad gandrīz vienmēr tas izvēlas bērnu.
— Un Džonijs ir savam vecumam tik mazs, — piebilda doktors Keits. — Manuprāt, viņi dod priekšroku bērniem tādēļ, ka pieaugušie ir lieli un, iespējams, slēpj sevī briesmas, bet bērns ir apmēram tikpat liels, cik jauns delfīns.
— Pilnīgi pareizi, — noteica profesors. — Delfīni, kas iedraudzējas ar peldētājiem jūrmalas kūrortos, droši vien ir mātītes, kuras zaudējušas mazuļus, un cilvēka bērns, šķiet, zināmā mērā tos aizstāj.
— Lūk, tur jau nāk mūsu delfīnu zēns, — sacīja doktors Keits. — Izskatās ļoti apmierināts.
— Toties par Miku to nevar teikt. Baidos, ka esmu viņu sarūgtinājis. Bet ko lai dara, Sputņiks noteikti baidās no viņa. Reiz es viņam atļāvu ienirt baseinā, un tad pat Suzija izrādīja nepatiku. Jūs varat ņemt viņu pie sevis, lai palīdz uzņemt kinolenti.
Brīdi vēlāk zēni bija klāt, un profesors Kezens viņus vēlreiz noinstruēja.
— Tā kā jūs pie baseina ievērotu pilnīgu klusumu, — viņš teica. — Jebkāda sarunāšanās var izjaukt eksperimentu. Doktors Keits ar Miku uzstādīs kinokameru austrumu pusē, tā, lai saule spīdētu no aizmugures. Es aiziešu otrā malā, bet tu, Džonij, pa to laiku ieiesi ūdenī un aizpeldēsi līdz vidum. Droši vien Suzija un Sputņiks tev sekos, bet, lai notiktu kas notikdams, paliec tur, kamēr es tev došu zīmi peldēt uz kādu citu vietu. Skajdrs?
— Jā, ser, — atbildēja Džonijs, juzdamies ļoti lepns uz sevi.
Profesors bija paņēmis līdzi daudz lielu, baltu kartīšu ar tiem pašiem vārdiem, kas bija iegravēti uz komunikatora taustiņiem.
— Es pacelšu šīs kartītes citu pēc citas, — viņš sacīja, — bet tu katru reizi nospied attiecīgo taustiņu un pārliecinies, ka tiešām esi nospiedis īsto. Ja es pacelšu divas kartītes
uzreiz, vispirms nospied augšējai, tūlīt pēc tam — apakšējai atbilstošo taustiņu. Saprati?
Džonijs pamāja ar galvu.
— Pašās beigās izmēģināsim kaut ko iedarbīgāku. Vispirms dosim signālu BRIESMAS! pēc tam, ar pāris sekunžu intervālu, — PALĪGĀ!. To darot, tev jāķepurojas, it kā tu slīktu, un tad lēni jāgrimst. Atkārto, ko es tev teicu.
Tikko Džonijs bija beidzis, klāt bija arī stiepļu žogs, kas ietvēra baseinu. Sarunas tika izbeigtas, tomēr troksnis turpinājās, jo Suzija un Sputņiks saņēma viņus ar skaļiem pīkstieniem un šļakstiem.
Profesors Kezens pasniedza Suzijai parasto gardumu, bet Sputņiks turējās nostāk un neļāvās iekārdināties. Tad Džonijs ieslīdēj-a ūdenī un lēni peldēja uz baseina centru.
Abi delfīni sekoja, turēdamies apmēram divdesmit pēdu atstatumā. Palūkojies atpakaļ, turot galvu zem ūdens, zēns pirmo reizi varēja īsti novērtēt grāciju, ar kādu, astes spuru dzīti, lokās to elastīgie ķermeņi.
Džonijs turējās baseina vidū, ar vienu aci skatīdamies uz profesoru, ar otru — uz delfīniem, un gaidīja, kad pacelsies kartītes. Pirmā bija ar uzrakstu DRAUGS.
Nebija šaubu, ka delfīni to dzirdējuši, jo viņi kļuva ārkārtīgi satraukti. Pat Džonija ausij komunikatora dūkoņa likās pietiekami skaidra, kaut gan viņš zināja, ka dzird tikai zemfrekvences toņus, bet ne ultraskaņas, kuras tieši dod iespēju delfīniem saprast signālu nozīmi.
Profesors atkal pacēla kartīti ar uzrakstu DRAUGS, un Džonijs atkal nospieda taustiņu. Šoreiz zēnam par prieku abi delfīni papeldēja uz viņa pusi, apstājās apmēram piecas pēdas no zēna un palika tur, lūkodamies viņā ar savām tumšajām, gudrajām acīm. Džonijam radās iespaids, ka viņi jau uzminējuši eksperimenta nolūku un gaida nākamo signālu.
Tas bija PA KREISI, bet rezultāts bija pilnīgi negaidīts. Suzija tūlīt apsviedās pa kreisi, bet Sputņiks pagriezās pa labi, un profesors Kezens sāka sevi lamāt par idiotu visās četrpadsmit valodās, kuras viņš pārvaldīja. Tikai tagad viņam iešāvās prātā, ka, dodot komandu, jāzina, vai to nav iespējams iztulkot dažādi. Sputņiks bija pieņēmis, ka Džonijs domājis savu kreiso pusi, bet vairāk egocentriskā Suzija — ka viņas kreiso pusi.
Nākamais signāls — LEJUP — neskaidrības neradīja. Centīgi strādājot ar peldspu- rām, delfīni nonira līdz baseina dibenam un palika, pacietīgi gaidot, līdz Džonijs deva signālu AUGŠUP. «Interesanti,» zēns nodomāja, «cik ilgi viņi tur paliktu, ja es nenospiestu taustiņu?»
Acīm redzot Suzijai un Sputņikam ļoti patika šī jaunā, aizraujošā rotaļa. Delfīni ir visdraiskulīgākie no visiem dzīvniekiem, un, ja arī tiem neko neiemāca, tie paši izgudro sev dažādas izpriecas.
Un droši vien Suzija un Sputņiks saprata, ka tas ir nevis vienkārši joks, bet gan pirmsākums savienībai, kas nestu labumu abu veidu dzīvajām būtnēm.
Profesors pacēla pirmo kartīšu pāri — UZ PRIEKŠU un ĀTRI. Džonijs nospieda vienu taustiņu, pēc tam otru. Otrais signāls vēl nebija beidzis dūkt, kad abi delfīni jau drāzās pāri baseinam. Vēl joprojām nesamazinot ātrumu, tie pagriezās, paklausīdami komandām PA KREISI un PA LABI (šoreiz viņu virzienos), samazināja ātrumu pēc signāla LĒNI un apstājās, kad Džonijs nospieda taustiņu ar uzrakstu STOP.
Profesors vai prātu zaudēja aiz prieka, un pat nesatricināmi mierīgais doktors Keits, vērodams šo ainu, smaidīja pār visu seju, bet Miks lēkāja gar baseinu gluži kā kāds no viņa senčiem, izpildot cilts rituāla deju. Pēkšņi iestājās svinīgs klusums — pacēlās kartīte ar uzrakstu BRIESMAS!.
«Kā tagad rīkosies Suzija un Sputņiks?» domāļ'a Džonijs, nospiezdams taustiņu.
Delfīni pasmējās par viņu. Dzīvnieki zināja, ka tā ir rotaļa, un nelāvās piemuļķoties. Dzīvnieku reakcija bija daudz straujāka nekā cilvēkam, viņi pazina katru baseina collu, un, ja tiešām draudētu briesmas, viņi tās būtu pamanījuši daudz agrāk, nekā cilvēka gausais saprāts spētu tos brīdināt.
Te profesors Kezens pieļāva nelielu taktisku kļūdu, likdams Džonijam atsaukt iepriekšējo signālu ar jaunu — BRIESMU NAV.
Abus delfīnus acumirklī pārņēma traks, panikai līdzīgs satraukums. Viņi drāzās pa baseinu, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens gandrīz sešas pēdas, un joņoja garām Džonijam tik ātri un tik tuvu, ka viņš baidījās, ka tie nejauši viņu taranēs. Šī izrāde ilga vairākas minūtes. Pēc tam Suzija izbāza galvu no ūdens un, pagriezusies pret profesoru, izgrūda kaut ko nelaipnu. Tikai tagad skatītāji saprata, ka delfīni par viņiem uzjautrinājušies.
Atlika pārbaudīt vēl vienu signālu. Vai delfīni to noturēs par joku vai uzņems nopietni? Profesors Kezens pavēcināja kartīti PALĪGĀ!. Džonijs nospieda taustiņu un grima dibenā, izteiksmīgi laizdams burbuļus.