Stāvoklis bija bezcerīgs, bet Mērija Votsone bija drošsirdīga un atjautīga sieviete. Viņa nolēma bēgt no salas kopā ar zīdaini un kalpotāju nelielā dzelzs tvertnē, ko lietoja beche-de-mer vārīšanai, cerot, ka viņus uzņems kāds no kuģiem, kuri kursēja gar rifu.
Mērija apgādāja savu mazo, nestabilo kuģīti ar pārtiku un ūdeni un sāka irties projām no mājām. Kalpotājs bija smagi ievainots un gandrīz neko nevarēja palīdzēt, bez tam viņai nepārtraukti bija jārūpējas par četrus mēnešus veco dēlēnu. Tikai vienā ziņā viņai laimējās — bija pilnīgs bezvējš, citādi ceļojums nebūtu ildzis ne desmit minūtes.
Otrā dienā viņi izcēlās uz tuvākā rifa un palika tur divas dienas, cerēdami ieraudzīt kuģi. Tomēr neviens kuģis nerādījās, un tā ceļotāji atkal devās tālāk. Beidzot viņi sasniedza mazu saliņu četrdesmit divu jūdžu attālumā no ceļojuma sākuma punkta.
No šīs saliņas viņi ieraudzīja garāmbraucošu tvaikoni, bet neviens no turienes nepamanīja misis Votsoni izmisīgi vicinām lakatu, kurā viņa tina mazo.
Viņi bija iztērējuši visu dzeramā ūdens krājumu, bet uz salas tā nebija. Tomēr viņi nodzīvoja vēl četras dienas, lēni mirstot no slāpēm, cerēdami uz lietu, kas tā ari nenolija, un uz kuģi, kas tā arī neparādījās.
Trīs mēnešus vēlāk garāmbraucoša šonera kapteinis gluži nejauši nosūtīja vīrus krastā pameklēt ko ēdamu. Tā vietā viņi atrada ķīniešu pavāra līķi un biezoknī noslēpto dzelzs tvertni. Kamolā saritinājusies, tajā gulēja Mērija Votsone, joprojām turēdama rokās savu dēlēnu. Blakus gulēja astoņu dienu ilgā ceļojuma žurnāls, kurā bija aprakstīts viss līdz pat pēdējai dienai.
— Es to redzēju muzejā, — Miks ļoti svinīgi teica. — Tajā ir kāds pusducis no piezīmju grāmatiņas izplēstu lapu. Vēl tagad lielāko daļu var salasīt, un es nekad neaizmirsīšu pēdējo ierakstu. Tas ir pavisam īss: «Ūdens nav — esam pusdzīvi no slāpēm.»
Abi zēni ilgi klusēja. Tad Džonijs palūkojās uz salauzto karoti, ko viņš joprojām turēja rokā. Tas, protams, ir muļķīgi, bet viņš noliks to atpakaļ — vienkārši aiz cieņas pret Mērijas Votsones drošsirdību. Viņš tagad saprata Mika un viņa tautiešu attieksmi pret varonīgās sievietes piemiņu. Tas arī izskaidroja faktu, ka mēness naktīs ar daudz bagātāku fantāziju apveltītajiem saliniekiem likās, ka viņi redz jaunu sievieti dzelzs tvertnē iramies jūrā …
Tad Džonijam iešāvās prātā cita, daudz satraucošāka doma. Viņš pagriezās pret Miku, nezinādams, kā savu jautājumu ietērpt vārdos. Bet tas arī nebija vajadzīgs, jo Miks pats atbildēja.
— Man šī lieta ļoti nepatīk, — viņš teica, — kaut gan tas noticis tik sen. Redzi, es skaidri zinu, ka mana vectēva vectēvs palīdzējis apēst otru ķinieti.
14. NODAĻA
Tagad Džonijs un Miks mēdza katru dienu peldēt baseinā kopā ar abiem delfīniem, mēģinot noteikt, cik tālu sniedzas to saprāts un gatavība sadarboties ar cilvēkiem. Dzīvnieki pamazām pierada pie Mika un paklausīja pavēlēm, ko viņš noraidīja ar komunikatoru, bet to attieksme pret viņu joprojām nebija kļuvusi draudzīga. Dažreiz delfīni pat mēģināja Miku nobiedēt, mezdamies uz viņu ar atviez- tiem zobiem un pēdējā brīdī pagriezdamies sāņus. Ar Džoniju viņi neko tādu neatļāvās, lai gan bieži vien knibināja viņa pleznas vai arī maigi berzās gar viņu, gaidīdami, ka viņš tos savukārt pakutinās vai noglāstīs.
Sis aizspriedums Miku uztrauca, viņš nekādi nesaprata, kādēļ gan Suzija un Sputņiks dod priekšroku tādam, kā viņš sprieda, «bāl- sejainam pundurim» kā Džonijs. Bet delfīniem, tāpat kā cilvēkiem, ir savas emocijas, un par gaumi nestrīdas. Mikam paveicās vēlāk, un tas notika tādā veidā, kādu neviens nepavisam nebija gaidījis.
Par spīti domstarpībām un strīdiem abi zēni bija cieši sadraudzējušies un gandrīz vienmēr turējās kopā. Miks bija kļuvis Džonijam par pirmo īsto draugu. Tam bija savi iemesli, lai gan Džonijs pats to neapzinājās. Tik agri zaudējis savus vecākus, zēns bija baidījies no jauna kādam pieķerties, bet tagad, kad viņš bija sarāvis saites ar pagātni, tai gandrīz vairs nebija varas pār viņu.
Bez tam Miks tiešām bija apbrīnas vērts. Līdzīgi lielajam vairumam salinieku viņš bija teicami attīstīts fiziski; tas bija mantots no senčiem, kurus bija rūdījusi nepārtrauktā cīņa ar jūru. Miks bija veikls, gudrs un piesātināts zināšanām par tādām lietām, par kurām Džonijs nekad nebija dzirdējis. Mika trūkumi bija nenozīmīgi — nepacietība un tieksme uz pārspīlējumiem un rupjiem jokiem, kas, starp citu, bieži viņam pašam sagādāja nepatikšanas.
Pret Džoniju viņš izturējās aizbildnieciski, gandrīz tēvišķīgi, kā spēcīgāks pret vājāku. Varbūt sirsnīgais salinieku zēns, kuram bija četri brāļi, trīs māsas un desmitiem krustmāšu, tēvoču, brālēnu, māsīcu, brāļadēlu un māsasmeitu, sajuta šī no otras pasaules malas atbēgušā bāreņa iekšējo vientulību.
Kopš Džonijs bija apguvis niršanas tehnikas pamatus, viņš neatlaidīgi uzmācās Mikam ar lūgumu paņemt viņu līdzi aiz rifa, kur viņš varētu izmēģināt savas jaunās iemaņas dziļā ūdenī un starp lielām zivīm. Bet Miks nesteidzās. Lai gan viņš bija nepacietīgs sīkumos, svarīgās lietās tomēr rīkojas ar apdomu. Viņš zināja, ka niršana mazā, drošā baseinā vai tuvu pie piestātnes nepavisam nav tas pats, kas peldēšana atklātā jūrā. Tur varēja atgadīties daudz kas: spēcīgas straumes, negaidītas vētras, haizivju uzbrukumi — jūra bija pilna pārsteigumu pat vispieredzē- jušākajam nirējam. Tā bija nežēlīga pret tiem, kuri kļūdījās, un otru izdevību sagādāja reti.
Džonijam izdevība radās pavisam negaidīti. Par to bija jāpateicas Suzijai un Sputņi- kam. Profesors Kezens bija nolēmis, ka ir laiks atbrīvot delfīnus, lai tie paši pelna sev iztiku. Viņš nekad neturēja dzīvnieku pāri ilgāk par gadu, jo uzskatīja, ka tas ir netaisnīgi. Tie bija sabiedriski radījumi, kam nepieciešami sakari ar sev līdzīgiem. Vairums viņa audzēkņu, palaisti brīvībā, palika turpat salas tuvumā, un tos varēja katrā laikā pasaukt pa zemūdens skaļruņiem. Profesors bija pilnīgi pārliecināts, ka Suzija un Sputņiks rīkosies tāpat.
īstenībā notika citādi — delfīni vienkārši atsacījās atstāt baseinu. Kad atvērās slūžas, tie papeldēja kādu gabalu pa kanālu uz jūras pusi, tad kā bultas metās atpakaļ, it kā baidīdamies, ka slūžas aizvērsies un viņi paliks ārpusē.
— Es zinu, kas par lietu, — nicīgi sacīja Miks. — Viņi ir tā pieraduši, ka mēs tos barojam, ka kļuvuši pārāk slinki, lai paši ķertu zivis.
Pa daļai tā bija patiesība, bet tas vēl nebija viss izskaidrojums. Kad profesors Kezens lika Džonijam peldēt pa kanālu uz jūru, delfīni viņam sekoja. Zēnam pat nevajadzēja lietot komunikatoru.
Baseinā vairs neviens rfepeldēja, jo profesors Kezens bija paredzējis to izmantot citiem mērķiem, ko pārējie pat nenojauta. Katru rītu tūlīt pēc nodarbībām skol a Miks un Džonijs satika abus delfīnus un devās ārā uz rifu. Parasti viņi ņēma līdzi Mika akvaplānu, ko izmantoja par peldošu bāzi, uz kuras viņi varēja novietot savas lietas un noķertās zivis.
Džonijs uzzināja šausmīgu stāstu par to, kā Miks sēdējis uz šī paša akvaplāna un apkārt līkumojusi tīģerhaizivs, cenzdamās nokost gabalu no trīsdesmit mārciņu smagās barakudas, kuru viņš bija nodūris un vieglprātīgi atstājis Šūpojamies ūdenī.
— Ja gribi ilgi nodzīvot Lielajā Barjeru rifā, — viņš noteica, — tikko esi nodūris zivi, tūlīt velc to ārā. Austrālijas haizivis ir nelietīgākās pasaulē — tās katru gadu iznīcina trīs četrus nirējus.