Sprādzējot delfīnam apkārt siksnas, zēns laida gar ausīm jokus un padomus, kas nāca no pūļa. Suzija uzticējās Džonijam un nemaz nepretojās, būdama pārliecināta, ka viņš tai nenodarīs neko Jaunu. Tā bija savāda, jauna rotaJa, un viņa ilgojās ātrāk iepazīties ar tās noteikumiem.
Iejūgs aptvēra delfīna vārpstveida ķermeņa priekšdaļu, un Džonijs domāja, ka peldspu- ras un astes spura neļaus tam noslīdēt. Viņš nostiprināja siksnas ļoti rūpīgi, lai neaizsegtu elpošanas atveri galvas pakaļdaļā. Caur to delfīni elpo, izniruši virspusē, un tā automātiski noslēdzas, tiem ienirstot.
Džonijs piesēja iejūgam neilona auklas un spēcīgi parāva tās. Likās, ka nekas nav izkustējies. Tad zēns piestiprināja auklu otrus galus Mika akvaplānam un uzrāpās uz tā.
Kad Suzija vilka viņu projām no krasta, pūlī atskanēja ironiski izsaucieni. Nevajadzēja dot nekādas pavēles: dzīvnieks, kā parasti, ātri aptvēra, ko Džonijs vēlas.
Pēc simt jardiem zēns nospieda komunikatora taustiņu PA KREISI. Suzija reaģēja precīzi un nekavējoties. Viņš nospieda taustiņu PA LABI, un delfīns atkal paklausīja. Akvaplāns jau tā virzījās ātrāk, nekā viņš varētu papeldēt, bet Suzija neizrādīja nekādu redzamu piepūli.
Viņi uzņēma virzienu uz atklātu jūru. Džonijs nomurmināja: «Es viņiem parādīšu!» un deva signālu ĀTRI. Akvaplāns palēcās un drāzās pa viļņiem, Suzijai uzņemot ātrumu. Džonijs nedaudz pavirzījās atpakaļ, un tagad akvaplāns šāvās uz priekšu, kā nākas, nearot ar priekšgalu ūdeni. Džonijs bija ļoti satraukts un lepns uz sevi. Interesanti, cik ātri viņš peldēja? Vispār Suzija spēja attīstīt trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā, bet tagad, pat velkot akvaplānu un ņemot vērā, ka iejūgs zināmā mērā traucē, tās ātrums droši vien sasniedza piecpadsmit vai divdesmit jūdžu. Tas nebija maz, ja gulēja vienā līmenī ar ūdeni un šļakatas sitās sejā.
Pēkšņi kaut kas noplīkšķēja, akvaplāns rāvās uz vienu pusi, Džonijs aizlidoja uz otru. Sprauslādams izniris virspusē, viņš pārliecinājās, ka nekas nav salauzts, — Suzija tikai bija izsprāgusi no iejūga kā aizbāznis no pudeles.
Nu ko, pirmajā mēģinājumā šādas tehniskas grūtības, protams, varēja sagaidīt. Lai gan līdz krastam bija jāpeld tālu un tur jau gaidīja daudz ļaužu, lai pasmietos par viņu, Džonijs jutās apmierināts. Viņš bija apguvis jaunu paņēmienu, kā pārvietoties pa jūru, un tas dos viņam iespēju daudz vieglāk apceļot rifu. Bez tam viņš bija atklājis jaunu sporta veidu, kas reiz kļūs par patīkamu izklaidēšanos kā cilvēkiem, tā arī delfīniem.
15. nodaĻa
Profesors Kezens bija iepriecināts, dzirdot par Džonija izgudrojumu, jo tas pilnīgi saskanēja ar viņa paša plāniem. Lai gan tie vēl bija visai neskaidri, tomēr jau sāka ietērpties arvien noteiktākā formā, un profesors cerēja, ka vēl pēc dažām nedēļām varēs doties uz Konsultatīvo komiteju ar pamatīgu darbu tās locekļiem.
Profesors nebija pieskaitāms tiem zinātniekiem — sevišķi tas sakāms par matemātiķiem, — kuri jūtas vīlušies, ja atklājas viņu darba praktiskā vērtība. Lai gan viņš ar lielāko prieku visu savu atlikušo mūžu būtu veltījis delfīnu valodas studēšanai, necenšoties pielietot savas zināšanas, tomēr viņš saprata, ka pienācis laiks tās izmantot praksē. Uz to viņu bija pamudinājuši paši delfīni.
Profesoram joprojām nebija ne jausmas, ko varētu darīt vai kas būtu jādara zobenvaļu lietā. Viņš saprata, ka, ja jau delfīni sagaida no cilvēkiem palīdzību, tad tiem būs jāpierāda, ka viņi savukārt var kaut ko dot pretī.
Jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados doktors Džons Lilijs, pirmais zinātnieks, kurš mēģināja nodibināt sakarus ar delfīniem, bija ieteicis, kā tie varētu sadarboties ar cilvēkiem. Delfīni varētu glābt kuģu katastrofās cietušos, kā tas jau bija noticis ar Džoniju, un neizmērojami daudz palīdzēt cilvēkam bagātināt zināšanas par okeānu. Viņi droši vien pazīst radījumus, ko cilvēks nekad nav redzējis, un varbūt pat varētu atminēt joprojām neatrisināto Lielās Jūras Čūskas noslēpumu. Ja delfīni palīdzētu zvejniekiem plašākos mērogos, nekā tas bijis līdz šim, tiem varētu būt liela loma sešu miljardu Zemes iedzīvotāju paēdināšanā.
To visu bija vērts pētīt, un profesoram Ke- zenam bez tam arī pašam bija dažas jaunas idejas. Pasaules okeānos nav tādu bojā gājušu kuģu, ko delfīni nevarētu atrast un izpētīt, protams, ja vien tie neguļ dziļāk par tūkstoš pēdām, kas ir maksimālais delfīnu niršanas dziļums. Pat tad, ja kuģis avarējis pirms vairākiem gadsimtiem un pārklājies ar dūņām un koraļļiem, viņi tomēr to atrastu. Delfīniem ir apbrīnojami attīstīta oža jeb, pareizāk sakot, garša, un tie var ūdenī pamanīt visniecīgākās metāla, eļļas vai koka pēdas. Delfīnu izlūki, ostīdami jūras dibenu kā pēdu dzinēji suņi, var izdarīt veselu apvērsumu jūras arheoloģijā. Profesors Kezens aizdomājās pat tik tālu, ka iztēlojās dresētus delfīnus pēc smakas meklējam zeltu …
Reiz, kad profesors bija gatavs pārbaudīt kādu no savām teorijām dzīvē, «Lidojošā zivs» devās uz ziemeļiem, un uz tās no jauna ierīkotās tvertnēs ceļoja Einars, Pegija, Suzija un Sputņiks. Kuģis veda arī daudz speciālas aparatūras, bet Džonijam par lielu sarūgtinājumu viņu neņēma līdzi. OSKARS bija aizliedzis.
— Ļoti žēl, Džonij, — profesors teica, drūmi vērdamies iespiestajā kartītē, ko bija izsviedusi skaitļošanas mašīna. — Bioloģijā tev ir pieci, ķīmijā — pieci ar mīnusu, fizikā — četri ar plusu, bet angļu valodā, matemātikā un vēsturē — tikai četri «r mīnusu. Tas tiešām nav labi. Cik daudz laika tev katru dienu aizņem niršana?
— Vakar es vispār neizgāju ārā, — Džonijs izvairīgi atbildēja.
— Par to es nebrīnos, jo vakar nepārtraukti lija. Es runāju par vidēju dienu.
— O, tikai pāris stundu.
— No rīta un pēcpusdienā, protams. Redzi, OSKARS tev izstrādājis jaunu nodarbību sarakstu. Tā lielāko daļu sastāda priekšmeti, kuros tu atpaliec. Baidos, ka stāvoklis vēl pasliktināsies, ja tu brauksi mums līdzi. Mēs būsim projām divas nedēļas, bet tu nedrīksti vairs zaudēt laiku.
Tā arī palika. Strīdēties nebija nozīmes, ja arī Džonijs būtu uzdrošinājies, jo viņš saprata, ka profesoram taisnība. Savā ziņā koraļļu sala nebija no labākajām vietām, lai mācītos.
Pagāja divas garas nedēļas, iekāms «Lidojošā zivs» atgriezās, pabijusi vairākās kontinenta ostās. Kuģis bija aizbraucis līdz pašai Kuktaunai, kur 1770. gadā bija piestājis slavenais kapteinis Kuks, lai pielāpītu savu bojāto «Centību».
Laiku pa laikam pa radio pienāca ziņas par ekspedīcijas panākumiem, bet visos sīkumos to Džonijam atgriezies pastāstīja Miks. Tas, ka Miks aizbraucis, nāca tikai par labu Džonija mācībām, jo nebija neviena, kas viņu vilinātu projām no skolotājiem un apmācošajām mašīnām. Šajās divās nedēļās viņš bija ievērojami progresējis, un profesors bija ļoti apmierināts.
Pirmais, ko Miks Džonijam parādīja, bija matēti balts, ovāls akmentiņš apmēram zirņa lielumā.
— Kas tas ir? — Džonijs vaicāja bez mazākā entuziasma.
— Tu nezini? — brīnījās Miks. — Tā ir pērle. Pie tam gluži laba.
Džonijs joprojām nesaskatīja Mika atradumā nekā sevišķa, bet viņš negribēja aizvainot draugu un izrādīt savu nezināšanu.
— Kur tu to atradi? — viņš jautāja.
— Ne jau es — to atrada Pegija Marlina ieplakā astoņdesmit asu dziļumā. Tur nav bijis neviens nirējs — tas ir pārāk bīstami, pat ar moderno aparatūru. Reiz pēc tam, kad tēvocis Henrijs seklā ūdenī parādīja delfīniem, kādas izskatās sudrablūpu gliemežnīcas, Pegija, Suzija un Einars izvilka pāris centneru. Profesors saka, ka tās segšot visus ceļojuma izdevumus.