Tas bija smalks darbs, kas virzījās uz priekšu ļoti lēni un prasīja milzu pacietību un prasmi. Saha stundām ilgi sēdēja pie sava instrumentu pane|a, vērodams, kā Sniegpārsliņa nirst, gozējas saulē, slinki peld pa baseinu vai pieņem no Mika zivis. Tai pie galvas piestiprinātais radioraidītājs visu laiku raidīja viņas smadzeņu impulsus līdzīgi Zemes pavadonim orbītā. Zondu uztvertie impulsi tika ierakstīti lentē, tā ka doktors Saha varē|'a sekot elektriskās ierosmes ainai,' kas atbilda katrai atsevišķai darbībai.
Beidzot viņš sāka rīkoties. Ja līdz šim viņš bija uztvēris impulsus no Sniegpārsliņas smadzenēm, tad tagad sāka ievadīt tajās strāvu.
Rezultāts bija reizē pārsteidzošs un savā ziņā pārdabisks — tas vairāk atgādināja maģiju nekā zinātni. Pagriežot slēdzi vai nospiežot pogu, doktors Saha lika lielajam dzīvniekam pagriezties pa labi vai pa kreisi, mest apjus vai veidot astoņniekus, nekustīgi sastingt baseina vidū vai darīt vēl ko citu. Džo- niia mēģinājumi kontrolēt Suzijas un Sput- ņika rīcību ar komunikatoru, kas reiz likās tik iespaidīgi, tagad šķita gandrīz bērnišķīgi.
Tomēr Džoniiarn te nebija ko iebilst — Suzija un Sputņiks bija viņa draugi, un viņš tiem labāk lāva izvēlēties. Ja tie negribēja paklausīt, kā tas šad tad gadījās, — tā bija viņu darīšana. Turpretī Sniegpārsliņai nebija izvēles: viņas smadzenēs ieplūstošā elektriskā strāva pārvērta to par dzīvu robotu, kam nav savas gribas un kam jāklausa doktora Sahas pavēlēm.
Jo vairāk Džonijs par to domāja, jo ne- omulīgāk jutās. Vai tiešāņi arī viņam var pielietot tādu pašu kontroles sistēmu? Apjautājies viņš uzzināja, ka laboratorijās tas tiešām vairākas reizes darīts. Zinātnei bija radies jauns ierocis, un, ja vien tas kalpoja nevis labajam, bet ļaunajam, tas bija ne mazāk bīstams par atomenerģiju.
Nebija šaubu, ka profesors Kezens nodomājis to izmantot labos nolūkos — vismaz par labu delfīniem, — bet kā viņš to izdarīs, Džonijam nebija ne jausmas. Viņš netika gudrs arī tad, kad eksperimenta nākamajā stadijā uz salu atveda apbrīnojamu priekšmetu — mehānisku delfīna modeli dabiskā lielumā, kuru darbināja elektromotori.
Pirms divdesmit gadiem to bija uzbūvējis kāds Jūras kara flotes pētniecības laboratorijas zinātnieks, kurš nekādi nebija varējis saprast, kā delfīni spēj tik ātri peldēt. Pēc viņa aprēķiniem bija iznācis, ka delfīnu muskuli spēj attīstīt ātrumu, kas tikai nedaudz pārsniedz desmit jūdzes stundā, bet īstenībā viņi bež pūlēm attīsta divreiz vairāk.
Tā nu zinātnieks bija uzbūvējis delfīna modeli un vēroja, kā tas, apgādāts ar mērinstrumentiem, peld augšup un lejup. Viņa plāni cieta neveiksmi, bet modelis bija būvēts tik lieliski un darbojās tik nevainojami, ka nevienam necēlās roka to iznīcināt, pat tad, kad pats konstruktors riebumā no tā novērsās. Laiku pa laikam laboratorijas darbinieki ap- slaucīja modeli un nodemonstrēja skatītājiem, un tā par to bija izdzirdējis arī profesors. Lai gan tas nebija plaši pazīstams, par to runāja daudz.
Modelis piemuļķotu jebkuru cilvēku, bet, kad to desmitiem sajūsminātu skatītāju klātbūtnē ielaida baseinā pie Sniegpārsliņas, rezultāts bija pilnīgi negaidīts. Dzīvnieks pameta uz mehānisko rotaļlietu vienu vienīgu nicīgu skatienu un vairs nelikās par to zinis.
— Tieši no tā es baidījos, — ne sevišķi vīlies, noteica profesors. Tāpat kā visi zinātnieki, viņš jau sen bija sapratis, ka lielākā daja eksperimentu parasti ir neveiksmīgi, un nekautrējās kļūdīties pat skatītāju klātbūtnē. (Galu galā arī lielais Darvins reiz stundām ilgi bija pūtis sakņu dārzā tauri, lai redzētu, vai skaņa ietekmē augu augšanu.) — Viņa droši vien izdzirdēja elektromotora troksni un saprata, ka tas ir tikai māns. Izvēles vairs nav — mums būs jāizmanto pievilināšanai īstie delfīni.
— Vai jūs taisāties meklēt brīvprātīgos? — doktors Saha jokojot ievaicājās.
Joks tomēr neizraisīja gaidītās sekas. Profesors Kezens rūpīgi apdomāja priekšlikumu un piekrītoš-i pamāja.
— Tieši to es arī darīšu, — viņš atbildēja.
17. NODAĻA
— Salā valda uzskats, — teica Miks, — ka profesors ir galīgi sajucis prātā.
— Tu taču zini, ka tās ir blēņas, — Džonijs asi atteica, ar visu sirdi aizstāvot savu mīluli. — Ko tad viņš izdarījis?
— Viņš sadomājis izmantot šo smadzeņu viļņu ierīci Sniegpārsliņas barošanas kontro: lei. Viņš man liek to barot ar vienu zivju sugu, bet doktors Saha viņai to neļauj ēst. Un Sniegpārsliņa pati arī to nevēlas, pēc tam kad viņš tai devis vairākus triecienus. Viņš to sauc par «kondicionēšanu». Pašlaik baseinā peld četras piecas lielas līdakas, bet viņa uz tām pat neskatās. Tomēr citas zivis tā ēd tāpat kā agrāk.
— Un kādēļ tu domā, ka profesors ir sajucis prātā?
— Tas taču ir skaidrs, ko viņš grib darīt. Ja viņš var atturēt Sniegpārsliņu no līdaku ēšanas, tad viņš, protams, var tai neļaut arī rīt delfīnus. Kāds no tā labums? Zobenvaļu ir miljoni, un viņš taču nevar tos visus kondi- cionēt!
— Lai ko profesors darītu, — Džonijs tiepīgi noteica, — tam ir savs iemesls. Gan tu redzēsi.
— Tomēr es vēlētos, lai viņi liek Sniegpārsliņu mierā. Baidos, ka tas sabojās viņas raksturu. - ;
«Tas nu gan ir dīvaini teikts par zobenvaļi,» nodomāja Džonijs.
— Nedomāju, ka tam būtu sevišķa nozīme, — viņš sacīja.
Miks diezgan kautrīgi pasmaidīja un pamī- ņājās uz vietas.
— Vai apsoli, ka nevienam neteiksi? — viņš vaicāja.
— Protams.'
— Redzi, es esmu vairākas reizes peldējis kopā ar Sniegpārsliņu. Tas ir daudz aizrau- jošāk nekā ar taviem mazaiiem kurkulēniem.
Džonijs blenza viņā tik ārkārtīgi pārsteigts, ka palaida gar ausīm Suzijai un Sput- ņikam adresēto apvainojumu.
— Un tu vēl saki, ka profesors sajucis prātā! — Džonijs atguvies iesaucās. — Vai tikai tu mani nemuļķo? — viņš aizdomīgi piebilda. Nu jau viņš bija iemācījies atšķirt Mika jokus no nopietnības, bet šoreiz draugs likās runāiam patiesību.
Miks paraustīja plecus.
— Ja netici, atnāc uz baseinu. O, es saprotu, tas izklausās neprātīgi, bet patiesībā nav ko baidīties. Viss sākās gluži nejauši: reiz, barodams Sniegpārsliņu, es biju neuzmanīgs, paslīdēju uz baseina malas un iekritu ūdenī.
— Fjū! — Džonijs pārsteigts iesvilpās. — Varu saderēt, ka tu domāji, ka tev pienākusi pēdēiā stundiņa!
— Protams! Kad izniru virsousē, tieši man pretī rēgoiās Sniegpārsliņas rīkle. — Viņš uz brīdi apklusa, — Zini, tomēr nav tiesa, ka
šādos brīžos cilvēks atceras visu savu dzīvi. Es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par šiem zobiem — vai viņa mani norīs veselu vai pārkodīs uz pusēm.
— Un tālāk? — Džonijs, aizturējis elpu, vaicāja.
— Uz pusēm viņa mani* nepārkoda, tikai maigi piegrūda ar purnu, it kā teikdama: «Būsim draugi!» No tās reizes mēs arī sadraudzējāmies. Ja es kaut vienu dienu nepeldu ar Sniegpārsliņu, viņa uztraucas. Bet tas ne vienmēr ir iespējams, jo, ja kāds mani ieraudzīs, tas kļūs zināms profesoram, — un tad visam beigas.
Miks iesmējās, vērojot Džonija sejas izteiksmi, kurā satraukums mijās ar nosodījumu.
— Tas taču ir daudz drošāk par lauvu dresēšanu. un cilvēki ar to nodarbojas jau gadiem. Bez tam man šī lieta loti patīk. Varbūt es kādreiz nodarbošos pat ar lielajiem vājiem, piemēram, ar zilajiem, kuri sver simt piecdesmit tonnu.
— Nu, tie vismaz tevi nevarēs aprīt, — teica Džonijs, kurš pēc ierašanās salā bija jau daudz ko uzzinājis par vaļiem. — To rīkles ir pārāk mazas, un tie pārtiek tikai no kreve-