k tēm un tamlīdzīgām sīkbūtnēm.
— Labi, bet ko tu teiksi par Mobijam Di- kam līdzīgu kašalotu? Tas var vienā paņēmienā aprīt trīsdesmit pēdu garu kalmāru.
Miks iekarsa arvien vairāk, un Džonijs pamazām sāka apjaust, ka te vainojama skaudība, sāncensības gars. Pat tagad delfīni tikai
pacieta Miku, bet nekad neizrādīja viņam tādu pieķeršanos kā Džonijam. Viņš bija apmierināts, ka Miks beidzot atradis draugu starp — vaļveidīgajiem, tomēr vēlējās, kaut tas būtu miermīlīgāks.
Viņam tā arī nekad neizdevās redzēt Miku un Sniegpārsliņu peldam kopā, jo profesors Kezens gatavoja nākamo eksperimentu. Viņš bija visas šīs dienas strādājis, montēdams lentes un sastādīdams garus teikumus delfīnu valodā; tornēr arī tagad viņš nebija gluži pārliecināts, vai varēs pateikt delfīniem tieši to, ko grib. Profesors cerēja, ka tajās vietās, kur tulkojums nebūs visai izdevies, talkā.nāks delfīnu saprāts.
Viņš bieži domāja — kā gan delfīni uzņem viņa runas, kuras viņš sastādīja no daudzu un dažādu avotu vārdiem. Katrs teikums, ko viņš pārraidīja ūdenī, droši vien skanēja tā, I it kā desmit vai vairāk delfīnu pēc kārtas iz- { runātu pāris vārdu katrs ar savu akcentu. I Tam noteikti jāmulsina viņa klausītāji, ku- 1 riem diez vai bija priekšstats par magneto- 1 fona ierakstu un skaņu montāžu. Viņu snēja I vispār atrast šajos trokšņos kādu jēgu tikai I lieeināia par viņu gudrību un pacietību.
«Lidojošajai zivij» atstājot piestātni, pro- fesors Kezens biia neparasti uztraukts.
— Vai saprotat, kā es jūtos? — viņš teica 9 doktoram Keitam, abiem stāvot uz priekšējā 1 klāja. — Tas ir tā, it kā es būtu ielūdzis vie- S šos savus draugus un uzlaidis tiem cilvēk- ļ ēdāju tīģeri.
— Tik briesmīgi jau nav, — iesmējās Keits. — Draugus jūs esat godīgi brīdinājis, un tīģera rīcību jūs taču kontrolējat.
— Es ceru, — atbildēja profesors.
Kuģa skaļrunis paziņoja:.
«Pašlaik atveras slūžas. Viņa sevišķi nesteidzas atstāt baseinu.»
Profesors Kezens pacēla tālskati un palūkojās atpakaļ uz salu.
— Es negribētu, ka Saha to komandētu, kamēr nav nepieciešams, — viņš teica. — Ā, tur jau viņa nāk.
Sniegpārsliņa lēni peldēja pa kanālu uz jūru. Izpeldējusi atklātā jūrā, viņa izskatījās galīgi apmulsusi un vairākas reizes apgriezās kā orientēšanās spēju zaudējusi. Tā vienmēr reaģē dzīvnieks — vai arī cilvēks, — kas ilgu laiku pavadījis nebrīvē un tad palaists plašajā pasaulē.
— Pasauciet viņu, — profesors sacīja. Odenī atskanēja delfīnu signāls ŠURP. Pat tad, ja šī frāze Sniegpārsliņas valodā skanēja citādi, viņa to saprata. Viņa piepeldēja pie «Lidojošās zivs» un devās tai līdzi arvien tālāk no salas, dziļajos ūdeņos aiz rifa.
— Man vajadzīga telpa, lai manevrētu, — teica profesors Kezens. — Un es esmu pārliecināts, ka Einars un Pegija ar kompāniju to pienācīgi novērtēs, sevišķi, ja tiem nāksies bēgt.»
— Ja tie vispār ieradīsies. Iespējams, ka viņiem pietiks saprāta, lai nerādītos, — doktors Keits atbildēja ar šaubu pieskaņu balsī.
— To mēs pēc dažām minūtēm redzēsim. Izsaukuma signāls tika raidīts visu rītu, tā ka delfīniem vairāku jūdžu rādiusā to vajadzēja dzirdēt.
— Skatieties! — pēkšņi iesaucās doktors Keits, norādīdams uz rietumiem. Pusjūdzes attālumā paralēli kuģa kursam peldēja neliels delfīnu bars. — Tie ir jūsu brīvprātīgie, un neliekas, ka viņi taisītos nākt tuvāk.
— Tur jau ir tā lieta, — nomurmināja profesors. — Uziesim augšā pie Sahas.
Radioaparatūra, kas raidīja signālus uz Sniegpārsliņas galvai piestiprināto kastīti un uztvēra dzīvnieka smadzeņu impulsus, bija uzstādīta netālu no stūres. Tas padarīja «Lidojošās zivs» jau tā šauro tiltiņu ļoti neērtu, bet bija svarīgi, lai kapteinis Stefens Nauru un doktors Saha atrastos līdzās. Abi lieliski zināja, kas jādara, un profesors Kezens nedomāja iejaukties, izņemot, protams, ārkārtējas nepieciešamības gadījumu.
— Sniegpārsliņa tos ir pamanījusi, — čukstēja Keits.
Par to nebija šaubu. Sniegpārsliņas sākotnējā nenoteiktība bija pazudusi, un viņa kā ātrgaitas kuteris šāvās uz delfīnu pusi, atstājot aiz sevis putojošu sliedi.
Bars pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ izklīda. Profesors sajuta sirdī rūgtu vainas apziņu — ko gan par viņu domā delfīni, ja vien viņi šobrīd vispār spēj domāt par ko citu, izņemot Sniegpārsliņu?
Vairs tikai trīsdesmit pēdu šķīra viņu no spīdīga, trekna delfīna, kad viņa pēkšņi uzlidoja gaisā, ar blīkšķi iegāzās atpakaļ ūdenī un palika guļot, purinādama galvu gluži kā cilvēks.
— Divi volti, centrālais sodīšanas rajons, — teica doktors Saha, noņemot pirkstu no pogas. — Redzēsim, vai viņa mēģinās vēlreiz.
Delfīni, kurus, bez šaubām, arī bija pārsteidzis un dziļi iespaidojis redzētais, atkal bija sapulcējušies barā pāris simt jardu tālāk. Arī viņi nekustīgi gulēja uz ūdens, modri vērojot savu senseno ienaidnieku.
Sniegpārsliņa pamazām atjēdzās no saņemtā trieciena un sāka atkal kustēties. Tagad viņa peldēja ļoti lēni un pat nepagriezās pret delfīniem. Novērotāji tikai vēlāk sāka saprast viņas taktiku.
Viņa peldēja pa lielu apli, kura centrā atradās nekustīgie delfīni. Tikai vērīgs skatītājs pamanītu, ka aplis pamazām sašaurinās.
— Grib apvest mūs ap stūri, vai ne? — profesors Kezens jūsmīgi sacīja. — Piepeldēs, cik tuvu vien varēs, izlikdamās, ka delfīni viņu neinteresē, un tad pēkšņi metīsies tiem virsū.
Dzīvnieks tieši tā arī rīkojās. Tas, ka delfīni tik ilgi palika uz vietas, spilgti pierādīja viņu uzticību draugiem — cilvēkiem un lieku reizi apliecināja viņu apbrīnojami ātro aptveršanas spēju. Delfīnam reti kad vajadzēja atkārtot divreiz vienu un to pašu.
Sasprindzinājums auga, kad Sniegpārsliņa tuvojās spirāles centram, kā veclaicīga gramofona adata arvien vairāk tuvojas asij. Kad līdz tuvākajam, drosmīgākajam delfīnam bija atlicis vairs tikai četrdesmit pēdu, viņa beidzot izšķīrās.
Zobenvalis spēj attīstīt neticamu ātrumu, bet doktors Saha bija sagatavojies un turēja pirkstu tikai collu virs pogas. Sniegpārsliņai nebija nekādu izredžu.
Viņa bija gudra — ne tik gudra kā tās iespējamie upuri, bet gandrīz tādā pašā līmenī. Viņa saprata, ka cietusi sakāvi. Atjēgusies no otra trieciena, Sniegpārsliņa pagrieza delfīniem muguru un sāka peldēt tieši pretējā virzienā. Doktora Sahas pirksts atkal sniedzās pie pults.
— Ei, ķo jūs gribat darīt? — jautāja «Lidojošās zivs» kapteinis, kurš notiekošo bija vērojis ar nepatiku. Tāpat kā viņa brāļadēls, Miks, arī viņš negribēja, ka Sniegpārsliņai dara pāri. — Vai tad viņa jūs neklausa?
— Es viņu nesodu — es apbalvoju, — paskaidroja doktors Saha. — Kamēr vien es spiežu šo pogu, Sniegpārsliņa jūtas apbrīnojami labi, jo strāva ar nedaudzu voltu spriegumu kairina tos smadzeņu centrus, kas rada baudas sajūtu.
— Liekas, vienai dienai pietiks, — teica profesors Kezens. — Lieciet viņai atgriezties baseinā — viņa ir nopelnījusi maltīti.
— Vai rīt būs tas pats, profesor? — jautāja ļ kapteinis, «Lidojošajai zivij» pagriežoties mājup-
— Jā, Stīv, katru dienu tas pats. Bet es būtu pārsteigts, ja mums tas būtu jāturpina ilgāk par nedēļu.
Taču jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka Sniegpārsliņa ir izmācīta. Nebija vairs jāsoda, pietika ar pāris mirkļiem elektriskās ekstāzes. Tikpat ātri delfīni aizmirsa savas bailes, un nedēļas beigās tie jau bija pilnīgi saraduši ar Sniegpārsliņu. Tie draudzīgi medīja ap rifu, dažreiz vajājot zivju baru kopīgi, reizēm meklējot barību patstāvīgi. Daži no jaunajiem delfīniem pat sāka ap Sniegpārsliņu savas rupjās rotaļas, bet tā neizrādīja ne sašutumu, ne nepārvaramu ēstgribu, ja arī delfīni kādreiz uzgrūdās viņai virsū.