Septītajā dienā pēc trokšņainās rīta rotaļas ar delfīniem Sniegpārsliņu vairs nesūtīja atpakaļ baseinā.
— Mēs esam darījuši visu, kas vien bija mūsu spēkos, — teica profesors. — Tagad es laidīšu viņu vaļā.
— Vai tas nav riskanti? — iebilda doktors Keits.
— Taisnību sakot, ir, bet agri vai vēlu mums tas būs jādara. Ja mēs viņu neizlaidīsim, mēs nekad neuzzināsim kondicionēšanas rezultātus.
— Un ja nu Sniegpārsliņa paķer uzkodai pāris delfīnu, ko tad?
— Pārējie to mums nekavējoties paziņos. Tad mēs iziesim jūrā un viņu atkal noķersim. Atrast nebūs grūti, jo radioraidītājs paliks piestiprināts viņai pie galvas.
Pie «Lidojošās zivs» stūres stāvošais Stefens Nauru, kurš bija klausījies šajā sarunā, palūkojās atpakaļ pār plecu un uzdeva jautājumu, kas jau tā satrauca visus:
— Pat tad, ja jums izdosies pārvērst Sniegpārsliņu par veģetārieti, ko jūs iesāksiet ar pārējiem šo zvēru miljoniem?
— Mums jābūt pacietīgiem, Stīv, — atbildēja profesors. — Pagaidām es tikai vācu informāciju, un varbūt no tās nebūs nekāda labuma ne cilvēkiem, ne delfīniem. Bet es esmu pārliecināts par vienu — visa pļāpīgā delfīnu pasaule zina par šo eksperimentu un sapratīs, ka mēs viņu labā darām visu iespējamo. Te nu jūsu zvejniekiem rodas izdevība noslēgt darījumu.
— Hm-m, par to es neesmu padomājis.
— Lai nu kā, ja ar Sniegpārsliņu mans nodoms izdosies, manuprāt, katrā rajonā būs nepieciešams kondicionēt tikai dažus zoben- vaļus un tikai mātītes. Tās tad arī izskaidros saviem dzīvesbiedriem un pēcnācējiem, ka par katru aprītu delfīnu jāsamaksā ar briesmīgām galvassāpēm.
Stīvu tas tomēr nepārliecināja. Ja viņš saprastu, cik spēcīga un nepārvarama ir smadzeņu elektrostimulācija, varbūt tas atstātu uz viņu lielāku iespaidu.
— Es tomēr nedomāju, ka viens veģetārietis spētu piespiest laboties veselu kanibālu cilti, — viņš atteica.
— Iespējams, ka jums taisnība, — profesors atbildēja. — Tieši to es vēlos uzzināt.
Pat tad, ja šis darbs ir veicams, varbūt to vispār nav vērts sākt. Un, ja to ir vērts darīt, tas var prasīt vairākus cilvēka mūžus. Bet jābūt optimistam — atcerieties divdesmitā gadsimta vēsturi.
— Kuru tās daļu? — jautāja Stīvs. — Tā ir tik gara.
— To daļu, kam tiešām ir nozīme. Pirms piecdesmit gadiem ļoti daudzi negribēja ticēt, ka visas tautas var dzīvot mierā. Mēs zinām, ka viņi maldījās; ja tā nebūtu, mēs ar jums tagad neatrastos šeit. Tā ka neuztveriet manu plānu tik pesimistiski.
Pēkšņi Stīvs iesmējās.
— Kas te tik jocīgs? — vaicāja profesors.
— Man tikai ienāca prātā, — teica Stīvs, — ka nu jau trīsdesmit gadu nav bijis iemesla piešķirt Nobeja miera prēmiju. Ja jūsu plānu realizēs dzīvē, jums ir izredzes.
18. NODAĻA
Kamēr profesors Kezens eksperimentēja un sapņoja, virs Klusā okeāna pulcējās spēki, kam nerūpēja ne cilvēku, ne delfīnu cerības vai bailes. Miks un Džonijs bija vieni no pirmajiem to varenības lieciniekiem. Tas notika uz rifa kādā bezmēness naktī.
Zēni kā parasti medīja langustus un retas
gliemežnīcas. Šoreiz Mikam bija līdzi jauna palīgierīce — ūdensdroša laterna, nedaudz lielāka par parasto. Kad Miks to iededza, laterna izstaroja vāju zilu blāzmu.
Bet tā izstaroja arī cilvēka acij nemanāmo ultravioleto gaismu. Kad gaisma krita uz koraļļiem un gliemežnīcām, likās, tās aizdegas un mirdz tumsā zilā, zeltainā un zaļā gaismā. Neredzamie stari bija kā burvju nūjiņa, kas atklāj citkārt apslēptus un parastajā gaismā neredzamus priekšmetus. Piemēram, kad kāds molusks slēpjoties ierakās smiltīs, ultravioletie stari atklāja tā atstāto valnīti, un Miks, līdz ar to ieguva par vienu medījumu vairāk.
Zem ūdens efekts bija pārsteidzošs. Kad zēni ienira koraļļu ezeriņos netālu no rifa malas, vājā zilā gaisma iesniedzās tumsā neticami dziļi. Viņi saredzēja desmitiem jardu attālumā mirdzam koraļļus līdzīgi zvaigznēm vai miglājiem kosmosa dzīlēs. Dabiskā jūras luminiscence, lai cik tā skaista un iespaidīga, nespēja sacensties ar šo gaismu.
Aizrāvušies ar jauno rotaļlietu, Miks un Džonijs palika zem ūdens ilgāk, nekā bija domājuši. Kad zēni gatavojās iet mājup, viņi ievēroja, ka laiks ir mainījies.
Līdz šim nakts bija bijusi mierīga un klusa, vienīgi viļņi čaloja, slinki veldamies pret rifu. Bet tagad stundas laikā vējš bija pieņēmies un pūta spēcīgiem brāzieniem, arī jūras balsī skanēji niknāki, noteiktāki toņi.
Rāpdamies laukā no ezeriņa, Džonijs pirmais pamanīja kaut ko neparastu. Aiz rifa nenosakāmā attālumā pār ūdeņiem lēni slīdēja bāla gaisma. Sākumā viņš nodomāja, ka tas ir kuģis, bet tad ievēroja, ka plankums ir pārāk neskaidrs un bezveidīgs, tas drīzāk atgādināja mirdzošu miglu.
— Mik, — viņš satraukti čukstēja, — kas tad tas, lūk, tur jūrā?
Mika atbilde bija nenoteikta. Viņš pārsteigumā klusi iesvilpās un pievirzījās tuvāk draugam, it kā meklētu aizsardzību.
Gandrīz neticēdami savām acīm, zēni vēroja, kā migla sabiezē, kļūst gaišāka, iegūst asākas kontūras un ceļas arvien augstāk un augstāk debesīs. Dažās minūtēs no vājā spīduma tumsā bija izveidojies ugunīgs stabs, kas pārvietojās pa jūras virsmu.
Abus zēnus pārņēma māņticīgas šausmas, bailes no nezināmā, no kurām cilvēce nekad netiks vaļā, jo Visuma noslēpumi ir bezgalīgi. Pa viņu galvām šaudījās visdažādākie izskaidrojumi un fantastiskas teorijas. Tad Miks iesmējās — atviegloti, kaut gan mazliet trīsošā balsī.
— Es zinu, kas tas ir, — viņš teica. — Tas ir tikai ūdens virpulis. Es esmu to redzējis jau agrāk, bet naktī — nekad.
Tāpat kā daudzām citām mīklām, ari šai atminējums bija vienkāršs — tikko tas kļuvis zināms. Brīnums tomēr palika, un zēni kā apburti skatījās uz savērpto ūdens stabu, kas iesūca sevī un svieda pret debesīm mirdzošo jūras sīkbūtņu miljardus. Droši vien tas atradās vairākas jūdzes tālu, jo Džonijs nedzirdēja rēkoņu, tarn drāžoties pār viļņiem. Pēc kāda laika ūdens stabs pazuda kontinenta virzienā.
Kad zēni atjēdzās no pārsteiguma, ūdens bija pacēlies līdz ceļiem, jo tuvojās paisums.
— Ja nepasteigsimies, būs jāpeld, — Miks teica. Brizdams uz salas pusi, viņš domīgi piemetināja:
— Man šī lieta nepatīk. Tā ir slikta laika pazīme. Varu likt desmit pret vienu, ka pie mums drīz vien stingri pūtīs.
Otrā rītā viņi redzēja, ka tas bijis taisnība. Pat tad, ja cilvēks neko nezināja par meteoroloģiju, aina uz televizora ekrāna bija šausminoša. Visu Klusā okeāna rietumu daļu klāja mākoņu gubas vairāku tūkstošu jūdžu diametrā. Attēlā, ko no kosmosa pārraidīja meteoroloģisko pavadoņu kameras, mākoņi izskatījās pilnīgi nekustīgi. Bet tam par iemeslu bija tikai mākoņu milzīgie izmēri. Ja vēroja uzmanīgi, pēc dažām minūtēm varēja pamanīt, ka spirālveida mākoņu joslas ātri virzās pāri zemeslodei. Vēji, kas tās dzina, sasniedza simt piecdesmit jūdžu lielu ātrumu stundā, jo šīs paaudzes laikā šis bija spēcīgākais viesulis, kāds vien uzbrucis Kvinslen- das piekrastei.