Delfīnu salas iedzīvotāji neatgāja no televizoru ekrāniem. Katru stundu pārraidīja skaitļošanas mašīnu pārbaudītas laika ziņas par viesuļa attīstības gaitu, bet pa visu dienu maz kas mainījās. Meteoroloģija tagad jau bija precīza zinātne — sinoptiķi spēja droši pareģot, kas notiks, tomēr pagaidām nespēja ietekmēt dabas parādību norisi.
Sala jau bija pieredzējusi daudzas vētras, tādēļ ļaudis gan bija satraukti, bet ne nobijušies. Par laimi viesuļa kulminācijas punkts bija paredzams bēguma laikā, tā ka salai nedraudēja appludināšana, kā tas bija gadījies citur Klusajā okeānā.
Visu dienu Džonijs palīdzēja veikt drošības pasākumus. Nedrīkstēja atstāt nenostiprinātu neko, ko vētra varētu aiznest, logus vajadzēja aizsist ar dēļiem un laivas izvilkt pēc iespējas tālāk krastā. «Lidojošo zivi» nostiprināja ar četriem smagiem enkuriem un, lai būtu pavisam drošs, ka tā nekustēsies, piesēja ar virvēm pie pandanusu pudura. Tomēr vairums zvejnieku sevišķi neuztraucās par saviem kuģiem, jo osta atradās salas aizvēja pusē un viņi cerēja, ka mežs vājinās vētras spēku.
Diena bija karsta un nomācoša, bez mazākās vēja pūsmiņas. Nebija lielas vajadzības skatīties attēlu uz televizora ekrāna un klausīties ātro laika ziņu straumi no austrumiem, lai saprastu, ka Daba gatavo vienu no savām grandiozajām izrādēm. Pat vairāk — kaut gan debesis biia skaidras, bez viena mākoņa, vētra jau bija izsūtījusi pa priekšu savus vēstnešus. Cauru dienu pret ārējo rifu sitās milzīgi viļņi, un sala drebēja no to grūdieniem.
Iestājoties tumsai, debesis joprojām bija skaidras un zvaigznes likās neparasti spožas. Džonijs stāvēja pie Nauru ģimenes betona un alumīnija bungalo, pirms iekšā iešanas vēl pēdējo reizi lūkodamies debesīs. Pēkšņi viņš izdzirdēja jaunu skaņu, kas pārspēja pat viļņu pērkonīgo rēkoņu. Tādu zēns vēl nebija dzirdējis: izklausījās, it kā sāpēs vaidētu kāds milzīgs dzīvnieks, un šī skaņa pat karstajā, tveicīgajā vakarā lika viņa asinīm sastingt dzīslās.
Beidzot Džonijs austrumu pusē ieraudzīja kaut ko tādu, no kā viņam dūša pavisam saplaka. Pret debesīm cēlās melna, pilnīgi necaurredzama tumsas siena, kas auga acīm redzot. Nu viņš bija dzirdējis un redzējis vētras sākumu un vairs nevilcinājās.
— Es pašlaik gribēju iet tevi meklēt, — sacīja Miks, kad Džonijs ar atvieglojumu bija aizvēris aiz sevis durvis. Tie bija pēdējie vārdi, ko viņš dzirdēja daudzu stundu laikā.
Dažas sekundes vēlāk visa māja nodrebēja. Tad atskanēja troksnis, kas, neskatoties uz neticamo skaļumu, Džonijam likās apbrīnojami pazīstams. Uz brīdi tas aiznesa zēnu atpakaļ, pašā piedzīvojumu sākumā: viņš atcerējās «Svētās Annas» gaisa strūklu pērkonīgo dārdoņu, viņam kāpjot augšā pa lidojošā kuģa sānu kāpnēm. No tā viņu šķīra puspasaules un, likās, vesela mūžība.
Vētras rēkoņā vairs nebija iespējams sarunāties. Tomēr, lai cik neticami tas būtu, troksnis vēl pieauga, jo pār māju nogruva tādi ūdens plūdi, kādus Džonijs nekad nebūtu varējis iedomāties. Bezkrāsainais vārds «lietus» nekādi nespēja aprakstīt šo parādību. Spriežot pēc dārdoņas, kas spiedās cauri jumtam un sienām, cilvēks ārpusē būtu momentā noslīcis šajās krītošā ūdens masās, ja vien tās jau iepriekš nebūtu to nospiedušas.
Mika ģimene tomēr uzņēma to visu gluži mierīgi. Jaunākie bērni pat bija sapulcējušies ap televizoru un skatījās pārraidi, lai gan sadzirdēt nevarēja ne vārda. Misis Nauru mierīgi adīja: šo reto mākslu viņa bija apguvusi jaunībā, un Džoniju tā, gluži dabiski, pārsteidza, jo viņš nekad nebija redzējis kādu adām. Bet pašlaik zēns bija pārāk satraukts, lai sekotu sarežģītajām adatu kustībām un vērotu vilnas burvīgo pārvēršanos zeķē vai svīterī.
Viņš mēģināja pēc trokšņa noteikt, kas notiek ārpusē. Kokus katrā ziņā rāva ārā ar saknēm, laivas svaidīja, un varbūt vētra pat postīja ēkas! Taču vēja auri un apdullinošā, nebeidzamā ūdens dārdoņa nomāca visas citas skaņas. Pie durvīm varētu pat šaut ar lielgabalu, un neviens to nedzirdētu.
Džonijs lūdzoši pavērās Mikā: viņam bija nepieciešams mierinošs mājiens, ka viss norisinās tā, kā tam jābūt, ka drīz tas būs cauri un atkal viss būs labi. Miks tikai paraustīja plecus un ar žestiem attēloja, ka uzliek uz sejas masku un elpo caur akvalangu, bet Džonijam šajā situācijā tas nepavisam nelikās jocīgi.
Džonijs pūlējās stādīties priekša, kas notiek ar pārējiem saliniekiem, bet viss, izņemot šo istabu un tās iemītniekus, likās nereāls. Šķita, ka viņi vienīgie eksistē pasaulē un vētra uzbrūk tieši viņiem. Tā laikam bija juties Noass ar savu ģimeni plūdu laika, vienīgie visā pasaulē dzīvi palikušie.
Džonijs nekad nebija domājis, ka vētra uz sauszemes varētu viņu nobiedēt, — galu galā tas taču bija «tikai» vējš un lietus. Bet šī dēmoniskā trakošana ap nestipro cietoksni, kurā zēns bija patvēries, pārspēja visu, ko viņš bija pieredzējis un spēja iztēloties. Ja viņam teiktu, ka vētra tūlīt iesviedis visu salu jūrā, viņš tam arī būtu noticējis.
Pēkšņi, pārspējot pat vētras rēkoņu, atskanēja varens brikšķis — nevarēja pateikt, vai tas ir tepat blakus vai tālu no šejienes. Tajā pašā brīdī nodzisa gaisma.
Sī pilnīgā tumsa pašā vētras kulminācijas brīdī bija šausmīgākais, ko Džonijs jebkad bija piedzīvojis. Kamēr vien viņš bija redzējis blakus savus draugus, lai gan nevarēja ar tiem sarunāties, viņš bija juties samērā drošs. Tagad zēns bija viens aurojošajā naktī, bezspēcīgs drausmīgo dabas spēku priekšā, par kuru eksistenci viņam agrāk nebija ne jausmas.
Par laimi tumsa ilga tikai dažas sekundes. Misters Nauru Jau bija sagatavojies ļaunākajam un turēja gatavībā elektrisko laternu. Kad viņš to iededza un Džonijs redzēja, ka nekas nav mainījies, viņam kļuva kauns par savām bailēm.
Dzīve turpinās pat vētras laikā. Tagad, kad vairs nevarēja skatīties televīzijas pārraidi, mazie ķērās pie rotaļlietām vai bilžu grāmatām. Misis Nauru mierīgi adīja tālāk, bet viņas vīrs sāka urbties biezajā Vispasaules pārtikas organizācijas pārskatā par Austrālijas zvejniecību ar daudzām tabulām, statistiskiem datiem un kartēm. Miks kārtoja uz dēlīša dambretes kauliņus, un, lai gan Džonijs nejuta sevišķu vēlēšanos spēlēt, viņš saprata, ka tā ir vienīgā prātīgā izeja.
Nakts vilkās mokoši ilgi. Dažreiz vētra uz brīdi pierima un vēja auri pieklusa tiktāl, ka varēja sadzirdēt cilvēka balsi, kaut gan joprojām bija jākliedz. Neviens tomēr nepūlējās to darīt, jo nebija jau arī ko teikt, un drīz vien troksnis atguva sākotnējo stiprumu.
Ap pusnakti misis Nauru piecēlās, izgāja virtuvē un pēc dažām minūtēm atgriezās ar lielu karstas kafijas krūzi, pusduci alvas krūzīšu un cepumu bļodu. Džonijs nodomāja, ka šī droši vien ir pēdējā maltīte viņa mūžā. Tomēr cepumi viņam garšoja, un paēdis viņš turpināja zaudēt Mikam partiju pēc partijas.
Vētra sāka pierimt tikai ap četriem rītā, nepilnas divas stundas pirms ausmas. Tās spēks pamazām kļuva vājāks, līdz pārgāja parastā stipruma vētrā. Vienlaikus mitējās arī lietus, un ļaudīm vairs nešķita, it kā viņi dzīvotu zem ūdenskrituma. Ap pieciem māju šad tad vēl satricināja atsevišķi grūdieni, tikpat spēcīgi kā iepriekš, bet tie bija mirstošā viesuļa pēdējie krampji. Kad pār cietušo salu uzlēca saule, drīkstēja jau iziet ārā.
Džonijs paredzēja nelaimi, un viņš nebija vīlies. Abi ar Miku rāpdamies pāri desmitiem kritušu koku, kas aizsprostoja kādreiz pazīstamās taciņas, viņi satika citus saliniekus klīstam apkārt kā sabombardētas pilsētas apmulsušus iedzīvotājus. Daudzi bija ievainoti — pārsietām galvām vai saitēs pakārtām rokām, tomēr visumā jaudīm bija palīdzējusi labā sagatavotība un pa daļai arī laime, jo nopietnu nelaimes gadījumu nebija.