Vētra bija nodarījusi tiešām lielus materiālos zaudējumus. Elektropārvades līnijas bija pārrautas, bet tās varēja ātri atjaunot. Daudz nopietnāks bija fakts, ka sagrauta'elektrostacija. To bija sabojājis koks, kas bija nevis vienkārši uzkritis tai virsū, bet gan lidojis pa gaisu kādus simt jardus un tad ietriecies ēkā līdzīgi milzu nūjai. Katastrofā bija cietusi arī blakus esošā dīzeļiekārta.
Tomēr ļaunākais vēl bija priekšā. Naktī, par spīti visiem pareģojumiem, vējš bija mainījis virzienu un uzbrucis salai no parasti aizsargātā rietumu krasta. Puse zvejas kuģu bija nogrimuši, pārējie izmesti krastā un sadauzīti, tā ka derēja vairs vienīgi malkai. «Lidojošā zivs» gulēja uz sāniem pa pusei ūdenī. Kuģis vēl bija glābjams, bet, lai tas varētu atkal doties jūrā, bija jāpaiet nedēļām.
Tomēr par spīti šīm drupām un haosam neviens nelikās pārāk izmisis. Sākumā tas Džoniju pārsteidza, bet tad viņš pamazām sāka aptvert, ka vētras ir neatņemama dzīves sastāvdaļa uz Lielā Barjeru rifa. Katram, kas vien nolēmis te apmesties, bija jābūt gatavam par to maksāt. Bet, ja cilvēks ar to nebija mierā, izeja bija vienkārša — viņš katrā laikā varēja pārcelties uz citu vietu.
Profesors Kezens to pašu izteica citiem vārdiem, kad zēni viņu atrada aplūkojam sagāzto iežogojumu ap delfīnu baseinu.
— Šķiet, mēs zaudēsim apmēram pusgadu, — viņš sacīja, — bet mēs tiksim tam pāri. Iekārtu var katrā laikā apmainīt, bet cilvēki un to zināšanas nav aizvietojami. Un tieši to mēs esam saglabājuši.
— Kas noticis ar OSKARU? — apvaicājās Miks.
— Kamēr mums atkal nebūs elektroenerģijas, viņš ir miris, bet viņa atmiņas šūniņas ir neskartas.
«Tas nozīmē, ka kādu laiku stundu nebūs,» nodomāja Džonijs. «Galu galā no šīs vētras ir arī savs labums.»
Bet tā bija nodarījusi arī daudz vairāk ļaunuma, nekā jebkurš to spēja aptvert — izņemot māsu Tesiju. Šī lielā, darbīgā sieviete pilnīgā izmisumā aplūkoja savu medikamentu izmirkušās atliekas.
Iegriezumi, izmežģījumi, pat lūzumi — ar to visu viņa vēl varēja tikt galā, kā tas bija bijis jau no paša rīta. Bet sarežģītākos gadījumos viņa vairs nevarēja līdzēt; nebija palikusi pat neviena penicilīna ampula, kam varētu uzticēties.
Aukstums un citas vētras atnestās nelaimes varēja izraisīt saaukstēšanos, drudzi un, iespējams, pat vēl bīstamākas slimības. Labāk jau nekavējoties pieprasīt pa radio jaunu medikamentu rezervi.
Viņa ātri sastādīja sarakstu, kādas zāles, spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, viņai būs vajadzīgas tuvākajās pāris dienās, un steidzās uz sakaru mezglu, kur to gaidīja jauns trieciens.
Divi izmisuši elektrontehniķi sildīja uz prī- musa savus lodāmurus. Apkārt mētājās samudžinātas stieples un salauzti rīku statīvi, ko bija sakropļojis pandanusa zars, ietriekdamies telpā tieši caur jumtu.
— Ļoti žēl, Tesa, — viņi teica. — Ja mums izdosies nodibināt sakarus ar kontinentu līdz nedēļas beigām, tad tas būs brīnums. Pagaidām mēs esam atsviesti atpakaļ dūmu signālu laikmetā.
Tesija pārdomāja dzirdēto.
— Es nevaru riskēt, — viņa sacīja. — Būs jāsūta kuģis uz kontinentu.
Abi tehniķi rūgti iesmējās.
— Vai tu neko neesi dzirdējusi? — viens no viņiem vaicāja. — «Lidojošā zivs» guļ ar ķīli gaisā, un visi pārējie kuģi ir noenkuroti pie kokiem salas iekšienē.
Noklausījusies šo tikai pa daļai pārspīlēto paziņojumu, viņa jutās bezpalīdzīgāka kā jebkad kopš tās reizes, kad viņa, vēl jauna iesācēja, bija dabūjusi šausmīgu brāzienu no saimnieces. Viņai atlika cerēt, ka līdz sakaru atjaunošanai neviens nesaslims.
Tomēr jau pret vakaru vienā no daudzajām savainotajām kājām viņa konstatēja gan-
grēnas pazīmes. Drīz vien bāls un trīcošs ieradās profesors.
— Tesij, — viņš teica, — izmēri man temperatūru. Šķiet, ka man ir drudzis.
Jau pirrns pusnakts viņai bija skaidrs, ka tas ir plaušu karsonis.
19. NODAĻA
Vēsts par to, ka profesors nopietni saslimis un nav iespējams viņu pienācīgi ārstēt, radīja lielāku izmisumu nekā visi vētras nodarītie postījumi. Džoniju tas, protams, satrieca visvairāk.
Lai gan viņš par to nekad nebija tā īsti domājis, sala viņam bija kļuvusi par dzimtajām mājām, kādu viņam nekad nebija bijis, un profesors zēnam aizstāja tēvu, kuru viņš gandrīz neatcerējās. Šeit viņš juta drošību, pēc kuras tā bija ilgojies un kuru neapzinīgi bija pūlējies atrast. Tagad šī drošības sajūta bija apdraudēta, jo neviens nevarēja nosūtīt radio- grammu nieka simt jūdžu attālumā — šajā laikmetā, kad pavadoņi wn planētas sarunājās savā starpā!
Tikai simt jūdzes! Viņš pats taču bija nopeldējis vairāk, pirms nokļuva salā..
To atceroties, zēnam pēkšņi kļuva skaidrs — bez jebkādām šaubām un svārstī- šanās, — kas viņam jādara. Delfīni bija viņu atveduši šurp, uz salu — tagad tie varētu aizvest viņu arī atlikušo ceļa gabalu līdz kontinentam.
Viņš bija pārliecināts, ka Suzija un Sputņiks, pēc kārtas velkot akvaplānu, spēs veikt šīs simt jūdzes mazāk nekā divpadsmit stundās. Tas būtu lielisks kopsavilkums visām dienām, kas bija pavadītas kopā, medījot un pētot jūru gar rifa malu. Ar diviem delfīniem blakus Džonijs jūrā jutās pilnīgi drošs: viņi ari bez komunikatora saprata visu, ko viņš vēlējās.
Džonijs atcerējās vienu no kopā veiktajiem ceļojumiem. Suzijai velkot Mika lielo akvaplānu un Sputņikam mazāku, uz kura sēdēja viņš pats, viņi bija sasnieguši blakus esošo rifu, kas apjoza Reka salu, apmēram desmit jūdžu attālumā. Ceļojums bija ildzis nedaudz vairāk par stundu, pie tam delfīni nebija sevišķi steigušies.
Bet kā lai viņš pārliecina ļaudis, ka tas nav neprātīgs risks, kas robežojas ar pašnāvību? To saprastu tikai Miks. Pārējie salinieki Džoniju noteikti aizkavētu, ja vien zinātu, kas viņam padomā. Nu ko, būs jāatstāj sala, kamēr tie vēl nav kaut ko uzzinājuši.
Miks izturējās pret Džonija ideju tieši tā, kā viņš bija gaidījis. Viņš skatījās uz drauga plānu gluži nopietni, bet nepavisam nebija sajūsmināts.
— Esmu pārliecināts, ka tas ir izdarāms, — viņš teica. — Bet tu nedrīksti to uzņemties viens pats.
Džonijs pamāja.
— Es jau esmu par to domājis, — viņš atbildēja. Pirmo reizi mūžā viņš jutās laimīgs, ka ir mazs. — Vai atceries mūsu sacensības? Cik reizes tu uzvarēji? Tu esi par lielu — tu tikai aizkavēsi mūs.
Tas bija pilnīgi pareizi, to Miks nevarēja noliegt. Pat daudz spēcīgākā Suzija nevarēja pavilkt viņu tik ātri kā Sputņiks Džoniju.
Sakauts vienā punktā, Miks izmēģināja citu argumentu.
— Pagājusi jau vairāk nekā diennakts, kopš mēs esam atgriezti no kontinenta. Kuru katru brīdi kādam jāatlido paskatīties, kas noticis, jo viņi nav saņēmuši no mums nekādas ziņas. Tad tu būsi riskējis veltīgi.
— Tas tiesa, — Džonijs piekrita. — Bet kura dzīvība ir vairāk vērta — mana vai profesora Kezena? Ja mēs gaidīsim un neko vairāk, var izrādīties par vēlu. Bez tam pēc šīs vētras ļaudis uz sauszemes arī būs stipri aizņemti, labojot postījumus. Var paiet nedēļa, līdz viņi iedomāsies mūs.
— Zini ko? — teica Miks. — Gatavosimies un, ja līdz tam laikam, kad tu būsi gatavs doties ceļā, vēl nebūs pienākusi palīdzība un profesoram joprojām būs slikti, tad izlemsim galīgi.