— Tu nevienam neteiksi? — Džonijs satraukts noprasīja.
— Protams, ne. Starp citu, kur ir Suzija ar Sputņiku? Vai tu esi drošs, ka atradīsi viņus?
— Jā, šorīt agri tie bija piestātnē, droši vien meklēja mūs. Ja es nospiedīšu taustiņu PALĪGĀ! viņi būs klāt diezgan ātri.
Miks sāka uzskaitīt uz pirkstiem līdzi ņemamos priekšmetus:
— Tev vajadzēs blašķi ar ūdeni — vieglo, plastmasas, nedaudz konservu, kompasu, nir- šanas piederumus … vairāk nekas man nenāk prātā. Ā, laternu! Visu attālumu vienā dienā tu neveiksi.
— Es taisījos doties cejā pusnaktī. Tad ceļa pirmo pusi spīdēs mēness, un es sasniegšu krastu dienā.
— Liekas, tu esi visu rūpīgi pārdomājis, — Miks teica ar skaudīgu apbrīnu. Viņš joprojām cerēja, ka šis mēģinājums nebūs vajadzīgs un kaut kas mainīsies. Bet ja ne, tad viņš darīs visu, lai palīdzētu Džonijam sasniegt tālo kontinentu.
Tāpat kā visiem saliniekiem, abiem zēniem bija jāpiedalās steidzamajos remontdarbos, tādēļ līdz tumsai viņi gandrīz neko nevarēja iesākt. Daži darbi turpinājās pat tumsā, nespodrajā petrolejas lampu gaismā, tā ka Džonijam ar Miku izdevās pabeigt sagatavošanos tikai vēlu vakarā.
Par laimi neviens neredzēja, kā viņi nogādā ostā mazo akvaplānu un nolaiž to ūdenī starp apgāztajiem un sadauzītajiem kuģiem. Uz tā jau bija nostiprinātas ceļojumā nepieciešamās lietas un iejūgs. Tagad atlika izsaukt delfīnus un pēdējo reizi pārliecināties, vai tiešām ir nepieciešams doties ceļā.
Džonijs iedeva Mikam aproci ar komunika- toru.
— Pamēģini viņus izsaukt, — viņš teica. — Es aizskriešu uz slimnīcu. Būšu atpakaļ vēlākais pēc desmit minūtēm.
Miks paņēma aproci un iegāja dziļāk ūdenī. Fosforescējošie burti uz nelielās klaviatūras bija labi saredzami, bet viņam tie nebija vajadzīgi, jo viņš, tāpat kā Džonijs, prata rīkoties ar instrumentu aizsietām acīm.
Miks ienira siltajā, mitrajā tumsā un nogūlās koraļļu smiltīs. Viņš brīdi vilcinājās; vēl bija iespēja Džoniju aizturēt. Viņš taču varēja neizmantot komunikatoru un pateikt, ka delfīni nav ieradušies. Tik un tā tie diez vai atpeldēs.
Nē, viņš tomēr nekrāps draugu, kaut gan labā nolūkā, — lai atturētu no riskēšanas ar dzīvību. Viņam atlika cerēt, ka, ieradies slimnīcā, Džonijs uzzinās, ka profesoram vairs nedraud briesmas.
Un tā Miks, nodomādams, ka viņam varbūt tas būs jānožēlo visu mūžu, nospieda taustiņu PALĪGĀ! un izdzirdēja tumsā pazīstamo vājo dūkoņu. Viņš piecpadsmit sekundes nogaidīja, tad nospieda taustiņu vēlreiz un vēlreiz.
Turpretī Džonijs nešaubījās. Iedams līdzi laternas gaismas staram gar pludmali un tālāk pa taciņu uz galveno ēku, viņš ļoti labi zināja, ka šī var būt pēdējā pastaiga pa Delfīnu salu, ka viņš var nesagaidīt nākamo saullēktu. Tā bija smaga nasta, kas reti gulstas uz viņa vecuma zēnu pleciem, bet Džonijs to uzņēma ar prieku. Viņš neuzskatīja sevi par varoni, viņš taču tikai izpildīja savu pienākumu. Šeit, uz salas, viņš bija laimīgs, te viņš dzīvoja tādu dzīvi, par kādu sen bija sapņojis. Ja viņš gribēja to saglabāt, tagad bija par to jācīnās un, ja vajadzīgs, arī jāriskē ar dzīvību.
Nelielajā slimnīcas ēkā, kur pirms gada viņš pats bija pamodies kā saules apdedzināts katastrofas upuris, valdīja pilnīgs klusums. Visiem logiem, izņemot vienu, bija nolaisti aizkari. No šī vienīgā loga plūda petrolejas lampas dzeltenā gaisma. Džonijs nenoturējās un ielūkojās apgaismotajā telpā. Tas bija ārsta kabinets, un tajā pie rakstāmgalda sēdēja māsa Tesija. Viņa kaut ko rakstīja lielā žurnālā vai dienasgrāmatā un izskatījās galīgi izmocīta. Vairākas reizes viņa pielika rokas pie acīm, un Džonijs notrīsēja, sapratis, ka māsa Tesija raud. Ja jau pat šī lielā, izturīgā sieviete bija novesta līdz asarām, tātad stāvoklis bija bezcerīgs. Džonijam sažņaudzās sirds — varbūt jau ir par vēlu!
Tomēr tik tālu vēl nebija, lai gan stāvoklis bija diezgan slikts. Kad Džonijs, klusi pieklauvējis, iegāja kabinetā, māsa saņēmās, un viņas sejā parādījās parastā profesionālā izteiksme. Viņa droši vien būtu izsviedusi ārā jebkuru, kas traucētu tik vēlā stundā, bet pret Džoniju viņas sirds vienmēr juta maigumu.
— Viņš ir ļoti slims, — māsa Tesija nočukstēja. — Ja būtu vajadzīgie medikamenti, es tiktu galā ar slimību dažās stundās. Bet tagad …
Viņa bezpalīdzīgi paraustīja savus platos plecus un piebilda:
— Un ne jau tikai profesors: man ir divi citi pacienti, kam nepieciešama pretkrampju pote.
— Ja nesaņemsim palīdzību, — čukstēja Džonijs, — vai viņš izturēs?
Māsa neatbildēja, bet viņas klusēšana bija pietiekami skaidra, un Džonijs vairs nevilcinājās. Par laimi viņa bija pārāk nogurusi, lai ievērotu, ka zēns «Ar labu nakti!» vietā nosaka «Sveiki!».
Nokļuvis atpakaļ krastā, Džonijs ieraudzīja, ka Suzija jau iejūgta un Sputņiks pacietīgi gaida blakus.
— Tie bija klāt pēc piecām minūtēm, — Miks teica. — Es pat nobijos, kad viņi iznira no tumsas, jo nedomāju, ka tas būs tik drīz.
Džonijs noglāstīja abus slapjos, spīdīgos ķermeņus, un delfīni maigi paberzās gar viņu. Zēns brīnījās, kā tie pārcietuši vētru, jo viņš nespēja iedomāties, ka kāds dzīvnieks varētu būt palicis dzīvs ap salu trakojošajos viļņos. Aiz Sputņika muguras spuras rēgojās skramba, kuras agrāk tur nebija, bet citādi abi delfīni neizskatījās cietuši vētrā.
Blašķi ar ūdeni, kompasu, laternu, hermētisko konteineru ar pārtiku, pleznas, masku, elpošanas cauruli, komunikatoru — Džonijs visu to pārbaudīja. Tad viņš teica:
— Paldies par visu, Mik, es drīz būšu atpakaļ.
— Es tomēr ļoti vēlētos doties tev līdzi, — aizsmakušā balsī atbildēja Miks.
— Nav ko uztraukties, — sacīja Džonijs, lai gan vairs nebija tik pārliecināts par izdošanos. — Sputņiks un Suzija par mani parūpēsies, vai ne?
Vairs nezinādams, ko teikt, viņš uzrāpās uz akvaplāna, iesaucās: «Uz priekšu!» un pamāja nelaimīgajam Mikam, kad Suzija jau vilka viņu jūrā.
Džonijs bija paguvis izdarīt to pēdējā brīdī, jo ieraudzīja pa pludmali kustamies laternas. Pazuzdams naktī, viņš juta nožēlu, ka Mikam būs jāizstrebj šī putra vienam.
Varbūt tieši no šīs pašas pludmales pirms pusotra gadsimta nelaimīgajā dzelzs tvertnē veltīgi bija centusies izglābties Mērija Vot- sone kopā ar zīdaini un mirstošo kalpu. Cik savādi, ka šajā kosmosa kuģu, atomenerģijas un planētu apgūšanas laikmetā viņam gandrīz tādā pašā veidā jāatstāj tā pati sala!
Bet varbūt tas tomēr nebija tik savādi? Ja viņš nekad nebūtu dzirdējis par Mērijas Vot- sones piedzīvojumu, kas gan viņu būtu pamudinājis to atkārtot? Un galu galā, ja viņam laimēsies, viņas nāve uz vientuļā rifa četrdesmit jūdžu uz ziemeļiem nebūs bijusi veltīga.
20. NODAĻA
Kamēr viņi nebija izkļuvuši no rifa, Džonijs ļāva delfiniem pašiem izvēlēties ceļu. Viņu brīnišķīgā skaņu lĢkācijas sistēma, kas deva tiem iespēju uztvert Džonija ausij nedzirdamas atbalsis, kuras pildija tumšo jūru, precīzi noteica to atrašanās vietu. Tā brīdināja viņus par visiem šķēršļiem un lielākajām zivīm simt pēdu rādiusā. Jau miljoniem gadu pirms tam, kad cilvēki bija izgudrojuši radiolokāciju, delfīni, tāpat kā sikspārņi, bija izstrādājuši to visos sīkumos. Tiesa, viņi gan lietoja nevis radioviļņus, bet skaņu viļņus, tomēr princips bija tas pats.
Jūra viļņojās, bet ne pārāk stipri. Šad tad Džoniju apšļāca ūdens, un reizēm akvaplāns ieurbās ar priekšgalu vilnī, bet lielāko tiesu zēns slīdēja pa jūras virsmu, neizjuzdams neērtības. Tumsā bija grūti noteikt ātrumu. Iededzis laternu, viņš redzēja, ka ūdens milzīgā ātrumā traucas viņam garām, kaut gan zināja, ka vairāk par desmit jūdzēm stundā nevar būt.