Džonijs palūkojās pulkstenī. Bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes, tomēr, kad viņš pavērās atpakaļ, no salas vairs nebija ne miņas. Zēns cerēja ieraudzīt vismaz ugunis, bet arī tās bija nozudušas. No salas viņu šķira jau vairākas jūdzes. Viņš traucās naktī ar uzdevumu, kas vēl pirms gada būtu viņu šausminājis. Taču Džonijs nebaidījās — vismaz viņš varēja apvaldīt savas bailes, jo zināja, ka blakus ir draugi, kas viņu aizsargās.
Bija laiks uzņemt kursu. Tā nebija problēma. Ja viņš kaut aptuveni virzīsies uz rietumiem, tad agri vai vēlu uzdursies Austrālijas krastam, kas stiepjas tūkstošiem jūdžu garumā. Palūkojies kompasā, Džonijs pārsteigts redzēja, ka virziens nav jāmaina — Suzija pati turējās tieši uz rietumiem.
Tas bija spilgtākais un tiešākais viņas saprāta pierādījums. Bija pieticis tikai ar Mika doto signālu PALĪGĀ!. Nebija vajadzības norādīt vienīgo virzienu, no kurienes varētu nākt palīdzība: viņa to jau zināja, tāpat kā droši vien pazina katru Kvinslendas piekrastes collu.
Bet vai Suzija peldēja ar pilnu ātrumu? Sākumā Džonijs nevarēja izšķirties — atstāt to viņas ziņā vai likt saprast uzdevuma svarīgumu. Bet tad viņš nosprieda, ka nebūtu par ļaunu nospiest taustiņu ĀTRI.
To izdarījis, zēns sajuta grūdienu, bet nezināja, vai ātrums ir daudzmaz palielinājies. Tomēr ar šo mājienu pilnīgi pietika. Džonijs bija drošs, ka Suzija zina, ko dara, un peld ar maksimālu ātrumu. Ja viņš uzstātu, lai tā peld vēl ātrāk, viņš to tikai nogurdinātu.
Nakts bija loti tumša, jo mēness vēl nebija uzlēcis un vētras atstātie zemie mākoņi slēpa gandrīz visas zvaigznes. Nemanīja pat parasto jūras mirdzumu — iespējams, ka spīdošie dzelmju iemītnieki vēl nebija atjēgušies pēc vētras un nespīdēs tik ilgi, kamēr nebūs nomierinājušies. Džonijs no visas sirds vēlējās atkal ieraudzīt šo vājo spīdumu, jo dažbrīd viņam tomēr uzmācās bailes, tā pa kaklu pa galvu traucoties caur piķa melno tumsu. Ja nu, viņam joņoļot tikai trīs collas virs ūdens, pēkšņi priekšā nemanot paceļas milzīgs vilnis vai pat klints? Par spīti paļāvībai uz Suziju, laiku,pa laikam zēnam uznāca vājuma brīži, un tie bija jāpārvar.
Kādu atvieglojumu Džonijs izjuta, kad austrumos parādījās uzlēcošā mēness pirmā bālā atblāzma! Mākoņi joprojām neizklīda, un, lai gan pašu mēnesi viņš neredzēja, tomēr tā atstarotā gaisma izpletās ap viņu arvien vairāk. Tā bija pārāk vāja, lai saskatītu visu, bet zēnu nomierināja jau tas vien, ka varēja saskatīt apvārsni. Tagad viņš pats varēja pārliecināties, ka priekšā nav ne rifu, ne klinšu. Suzijas zemūdens maņu orgāni bija attīstīti nesalīdzināmi labāk nekā Džonija sasprindzinātā redze, taču tagad viņš vismaz nejutās pilnīgi bezpalīdzīgs.
Peldot pa dziļo ūdeni, nepatīkamie, nemierīgie vilnīši, kas bija svaidījuši akvaplānu ceļojuma sākumā, bija palikuši aiz muguras. Tagad viņi slīdēja pa platiem, lēniem viļņiem; atstatums starp to galotnēm sasniedza simtiem pēdu. Viļņu augstumu bija grūti noteikt — Džonijam no guļus stāvokļa tie, bez šaubām, likās daudz lielāki, nekā bija īstenībā. Suzija ilgi peldēja augšup pa garu, lēzenu nogāzi, tad akvaplāns brīdi sastinga kustīgā ūdens kalna virsotnē un atkal slīdēja lejup.
ieplakā. Un tad viss sākās no gala. Džonijs jau sen bija iemācījies pielāgoties šiem kāpieniem un kritieniem un automātiski pārvietoja ķermeņa svaru pa akvaplānu kā riteņbraucējs nelīdzenā apvidū.
Pēkšņi no mākoņiem iznira dilstošā mēness sirpis. Pirmo reizi Džonijs ietvēra skatienā bezgalīgo šūpojošos ūdens klajumu ar milzīgajiem viļņiem, kas nebeidzamām virknēm vēlās naktī. To galotnes kā sudrabotas mirdzēia mēness gaismā, tādēļ ieplakas starp tām šķita jo melnākas. Akvanlānam ienirstot tumšajās ielejās un atkal lēni rāpjoties kustīgo kalnu virsotnēs, zēnam likās, ka nakts nepārtraukti mijas ar dienu, diena — ar nakti.
Džonijs paskatījās pulkstenī — viņš ceļoja iau apmēram četras stundas. Tas nozīmēja, ka ir nopeldētas labākajā gadījumā četrdesmit jūdzes, un arī to, ka rītausma vairs nav aiz kalniem. Tā viņam palīdzēs pārvarēt miegu. Viņš jau divas reizes bija iesnaudies, noslīdējis no akvanlāna un sprauslādams atjēdzies ūdenī. Nebija patīkami peldēt tumsā, gaidot, kamēr Suzija atgriezīsies un uzņems viņu.
Debesis austrumu pusē pamazām kļuva gaišākas. Pirmo saules staru gaidās lūkodamies atpakaļ, Džonijs atcerēiās kādu citu rītausmu, ko bija vērojis no «Svētās Annas» bojā ejas vietas. Cik nevarīgs viņš toreiz jutās, un cik nežēlīgi dedzināja saule! Tagad zēns bija mierīgs un pašpārliecināts, kaut gan no sauszemes abās pusēs viņu šķira piecdesmit jūdzes. Ari saule Džonijam vairs nebija bīstama, jo viņa āda jau sen bija kļuvusi tumši zeltaini brūna.
Saullēkts ātri aizdzina nakti, un, sajutis uz muguras jaunās dienas siltumu, Džonijs nospieda taustiņu STOP.'Bija laiks ļaut Su- ziiai atpūsties un kaut ko noķert brokastīm. Viņš noslīdēja no akvaplāna, papeldēja uz priekšu, atlaida iejūgu, un atbrīvotā Suzija, priecīgi palēkdamās, šāvās prom. No Sm.it- ņika nebija ne vēsts; viņš droši vien kaut kur medīja uz savu roku. Tomēr vajadzētu tikai pasaukt, un viņš drīz būtu klāt.
Džonijs uzgrūda uz pieres masku, ko nebija noņēmis visu nakti, lai pasargātu acis no šļakatām, un apsēdās uz akvaplāna, kurš viegli šūpojās. Notiesājis banānu, divus gaļas pīrādziņus un uzdzēris malku apelsīnu sulas, viņš jutās paēdis. Pārējais noderēs vēlāk. Pat tad, ja viss noritēs labi, viņam vēl priekšā bija piecas sešas stundas ko ceļot.
Zēns ļāva delfīniem piecpadsmit minūtes atpūsties, kamēr pats guiēia uz akvaplāna, kas cēlās un krita viļņos. Tad viņš nospieda izsaukuma taustiņu un gaidīja tos atgriežamies.
Pēc piecām minūtēm viņš sāka kļūt nemierīgs. Šajā laikā delfīni varēia veikt trīs jūdzes, bet tik tālu viņi taču nebija aizpeldēiuŠi! Drīz viņa sasprindzināiums tomēr atslāba, pamanot ūdenī ātri tuvojamies pazīstamo muguras spuru.
Bridi vēlāk Džonijs uztrūkās sēdus. 3i spura, protams, bija pazīstama, bet tā nebija gaidītā. Tā piederēja zobenvalim!
Šīs sekundes, lūkojoties pēkšņajā nāvē, kas nesās šurp ar trīsdesmit mezglu ātrumu stundā, Džonijam likās kā vesela mūžība. Pēkšņi zēnam iešāvās prātā kāda doma, kas nedaudz nomierināja, un viņam uzausa cerība. Dzīvnieku noteikti atsaucis viņa signāls. Varbūt tā bija …?
Un tiešām — kad nedaudzu pēdu atstatumā virs ūdens iznira milzīgā galva, Džonijs ieraudzīja pazīstamo plūdlīniias formas kārbu ar kontroliekārtu, kas joprojām stingri turējās uz masīvā pakauša.
— Tu mani pamatīgi nobiedēji, Sniegpār- sliņ, — viņš teica, atvilcis elpu. — Lūdzu, vairs tā nedari.
Tomēr pat tagad nebija garantijas, ka viņš ir drošībā. Pēc pēdējiem ziņojumiem, Sniegpārsliņa joprojām ieturēja stingru zivju diētu — vismaz delfīni nebija sūdzējušies. Bet viņš taču nebija delfīns un arī Miks ne!
Akvaplāns spēcīgi šūpojās, Sniegpārsliņai beržoties gar to, tā ka Džonijam neatlika nekas cits kā turēties, lai neieveltos ūdenī. Bet tas bija maigs pieskāriens, vismaigākais, uz kādu spējīgs piecpadsmit pēdu garš zoben- valis, un, kad Sniegpārsliņa pagriezās, lai atkārtotu to pašu manevru no otras puses, Džonijs jau jutās daudz labāk. Nebija šaubu, ka viņa ir noskaņota draudzīgi, un zēns pie sevis dedzīgi pateicās Mikam.