Vēl joprojām drusku satraukts, Sniegpārsliņai klusu un viegli slīdot garām, Džonijs pastiepās un paplikšķināja viņai pa muguru. Dzīvnieka āda bija elastīga, līdzīga gumijai — tipiska delfīna āda, kas arī bija gluži dabiski. Bet bija grūti ticēt, ka šis jūru drauds arī ir delfīns, tikai daudz-lielāks.
Sniegpārsliņai, likās, patika diezgan nervozais Džonija rokas pieskāriens, viņam noglāstot tās sānu, jo viņa tuvojās, lai to izbaudītu vēlreiz.
— Liekas, tu esi vientuļa un garlaikojies, — Džonijs līdzjūtīgi teica un sastinga.
Sniegpārsliņa nepavisam negarlaikojās, un viņai nebija arī iemesla justies vientuļai. Turpat jau nesteidzīgi tuvojās arī viņas trīsdesmit pēdu garais draugs. Šī milzīgā muguras spura, kas augstumā pārsniedza cilvēku, varēja piederēt tikai zobenvaļa tēviņam. Milzīgais, melnais, burai līdzīgais trīsstūris lēni tuvojās akvaplānam ar sastingušo Džoniju. Viņam galvā šaudījās tikai viena doma: «Tevi nekondicionēja, tu neesi draudzīgi peldējis kopā ar Miku.»
šis bija lielākais dzīvnieks, kādu Džonijs jebkad bija redzējis, — kuģis kas kuģis — un Sniegpārsliņa blakus viņam likās pēkšņi sarāvusies līdz delfīna izmēriem. Tomēr stāvokļa noteicēja bija viņa, jo, kamēr viņas milzīgais laulātais draugs lēni patrulēja ap akvaplānu, viņa pati riņķoja pa iekšējo orbītu, visu laiku turēdamās starp savu draugu un Džoniju.
Reiz milzenis apstājās, izbāza galvu no ūdens krietnas sešas pēdas un pāri Sniegpārsliņas mugurai palūkojās tieši uz Džoniju. Šajā skatienā bija izsalkums, saprāts un cietsirdība, bet ne mazāko draudzības pazīmju. Bet varbūt Džonija saasinātajai iztēlei tā tikai likās? Dzīvnieks pa spirāli pamazītēm tuvojās akvaplānam, dažās minūtēs viņš piespiedīs Sniegpārsliņu pie tā.
Sniegpārsliņai tomēr bija citi nodomi. Kad viņas biedrs atradās vairs tikai desmit pēdu no Džonija un aizsedza viņam visu redzeslauku, viņa pēkšņi pagriezās un deva tam grūdienu sānos. Džonijs skaidri sadzirdēja dobjo atbalsi, kas izplatījās zem ūdens. Tāds trieciens viegli ielauztu sānus nelielam kuģītim!
Milzenis saprata vieglo mājienu un Džonijam par milzīgu atvieglojumu atpeldēja nostāk. Piecdesmit pēdu tālāk atkal radās mazas domstarpības un sekoja jauns grūdiens. Ar to viss beidzās. Dažu minūšu laikā Sniegpārsliņa ar savu pavadoni nozuda skatienam, turot kursu tieši uz ziemeļiem. Pavadot tos ar acīm, zēns nodomāja, ka nupat redzējis cietsirdīgu briesmoni pārvēršamies par vīru zem sievas tupeles, kurš starp ēdienreizēm nedrīkst uzkost. «Uzkožamais» bija Sniegpārsliņai par to augstākā mērā pateicīgs.
Džonijs vēl ilgi sēdēja uz akvaplāna, pūlēdamies atgūties. Zēns vēl nekad savā mūžā nebija tā pārbijies, un viņš par to nekaunējās, jo bija jau ari no kā nobīties! Beidzot viņš vairs ik bridi nelūkojās atpakaļ pār plecu, lai redzētu, vai kāds neseko, un saņēma sevi rokās. Vispirms bija jānoskaidro, kur ir Suzija un Sputņiks.
No delfīniem nebija ne vēsts, un Džonijs par to nemaz nebrīnījās. Viņi, bez šaubām, bija pamanījuši zobenvaļus un gudri darīja, turēdamies tālāk. Ja arī viņi uzticējās Sniegpārsliņai, tad tomēr bija pietiekami saprātīgi, lai netuvotos tās draugam.
Varbūt viņi aizbaidīti pavisam vai — cik briesmīga doma! — zobenvaļi tos jau aprijuši? Ja viņi neatgriezīsies, Džonijs būs pazudis, jo līdz Austrālijas krastam vēl bija ne mazāk par četrdesmit jūdzēm.
Zēns baidījās nospiest izsaukuma taustiņu otrreiz: varēja atgriezties zobenvaļi, bet viņam nebija ne mazākās vēlēšanās vēlreiz pārdzīvot to pašu, kaut arī viņš bija drošs, ka viss beigsies tikpat laimīgi. Atlika tikai sēdēt un gaidīt, vērīgi pētot, vai kaut kur jūrā neparādīsies normāla lieluma peldspura, ne vairāk kā pēdu augstumā.
Pēc piecpadsmit nebeidzamām minūtēm dienvidos beidzot parādījās Sputņiks un Suzija. Viņi droši vien bija gaidījuši, kamēr gaiss būs tīrs. Pat satiekot cilvēkus, Džonijs nekad nebija priecājies tā kā tagad, redzot tuvojamies abus delfīnus. Nošļūcis no akvaplāna, lai sakārtotu iejūgu, viņš plikšķināja tiem pa muguru, izdaļāja glāstus, kas tiem tik ļoti patika, un sarunājās ar tiem, it kā delfīni viņu saprastu. Starp citu, dzīvnieki viņu tiešām saprata, jo, lai gan viņi zināja tikai dažus angļu vārdus, toties teicami orientējās Džonija balss intonācijā. Viņi vienmēr zināja, vai zēns ir priecīgs vai dusmīgs, un tagad, bez šaubām, dalījās ar viņu milzīgajā atvieglojuma sajūtā.
Viņš nostiprināja Sputņika iejūga sprādzes, pārbaudīja, vai elpojamā atvere ir brīva un vai siksnas netraucē darboties spurām, un uzrāpās uz akvaplāna. Tikko viņš bija nogūlies uz vēdera un noregulējis līdzsvaru, Sputņiks sāka peldēt.
Taču šoreiz viņš nevis turpināja ceļu uz rietumiem, uz Austrāliju, bet devās dienvidu virzienā.
— Ei! — iesaucās Džonijs. — Tas nav pareizais virziens! — Bet tajā pašā brīdī viņš atcerējās zobenvaļus un saprata, ka galu galā tā nav slikta ideja. Zēns nolēma paļauties uz Sputņiku un vērot, kas no tā iznāks.
Akvaplāns traucās ātrāk nekā jebkad iepriekš. Ātrums tik tuvu ūdens virsmai likās ļoti mānīgs, tomēr Džonijs nebūtu pārsteigts, uzzinot, ka tas sasniedz piecpadsmit jūdžu. Sputņiks tā turpināja divdesmit minūtes, pēc 1 tam, kā jau Džonijs bija gaidījis, viņi pagriezās uz rietumiem. Tagad jau vairs nebija vajadzīga sevišķa veiksme, lai netraucēti sasniegtu Austrāliju.
Laiku pa laikam Džonijs pavērās atpakaļ, lai pārliecinātos, vai viņiem neseko, bet mil
zīgajā plašumā aizmugurē nebija redzama neviena augsta spura. Reiz no ūdens vairāku simtu jardu attālumā izlēca liela raja, uz brīdi sastinga gaisā līdzīgi milzīgam, melnam sikspārnim un tad iekrita atpakaļ ar troksni, kas (iroši vien bija dzirdams jūdzēm tālu. Džonija ceļojuma ©trajā posmā tā arī bija vienīgā pazīme, kas liecināja, ka okeāns pārpilns ar d.zīvām radībām.
Ap pusdienas laiku Sputņiks palēnināja gaitu, tomēr turpināja rotaļīgi vilkt akvaplānu. Džonijs nevēlējās apstāties, kamēr nav saredzams krasts; tad viņš iejūgs Suziju, kas būs jau krietni atpūtusies. Ja viņš bija kaut cik pareizi noteicis ātrumu, līdz Austrālijai nevarēja būt atlicis daudz vairāk par desmit jūdzēm un krastam vajadzēja parādīties kuru katru brīdi.
Viņš atcerējās, kā pirmo reizi tik līdzīgos un tajā pašā laikā tik atšķirīgos apstākļos bija ieraudzījis Delfīnu salu. Toreiz zeme atgādināja nelielu mākonīti pie apvāršņa ar karstā gaisa plūsmās vibrējošām kontūrām. Tagad viņš tuvojās nevis mazai saliņai, bet gan plašam kontinentam, kura piekrastes josla stiepās tūkstošiem jūdžu tālu. Pat vissliktākais stūrmanis diez vai pabrauktu garām tādam mērķim, bet Džonijam taču to bija divi, pie tam vislabākie. Šajā ziņā nebija par ko Uztraukties, viņš tikai sāka kļūt nepacietīgs.
Zēns pirmo reizi ieraudzīja krastu, kad akvaplānu pacēla neparasti liels vilnis. Uz brīdi nekustīgi sastindzis viļņa virsotnē, viņš mehāniski palūkojās tālumā un ieraudzīja baltu līniju visgarām apvārsnim. .
Džonijam aizrāvās elpa, un viņš juta asinis saplūstam vaigos. Tikai stunda vai divas šķīra viņu no sauszemes, kur viņš būs drošība un atradīs palīdzību profesoram. Viņa garais ceļojums pa okeānu gandrīz bija galā.
Pusstundu vēlāk kāds liels vilnis ļāva zēnam vēl labāk saskatīt priekšā redzamo krastu. Tagad viņš saprata, ka jūra vēl nebūt nav beigusi rotaļāties ar viņu un ka grūtākais pārbaudījums vēl priekšā.
21. NODAĻA