Līdz krastam bija atlikuši vairs nepilni simt jardi, un vilnis jau sāka saritināties, lai pēc dažām sekundēm galīgi sabruktu. Džonijs zināja, ka šis ir visbīstamākais moments. Ja vilnis tagad sagrūtu pār viņu, tas viņu triektu pret dibenu un samaltu miltos.
Zēns juta, ka akvaplāns zem viņa sāk šūpoties un svērties ar priekšgalu lejup, gatavojoties reibinošajam kritienam, kas nozīmētu beigas. Vilnis, uz kura viņš jāja, bija bīstamāks par jebkuru jūras briesmoni un arī nesalīdzināmi varenāks. Ja šo skrējienu uz priekšu neizdosies apturēt, viņš noslīdēs pa izliekto ūdens krauju, bet pārkārusies siena augs un augs, līdz beidzot sagrūs pār viņu.
Ļoti uzmanīgi Džonijs pārvietoja sava ķermeņa svaru atpakaļ, un akvaplāna priekšgals lēni pacēlās. Tomēr viņš nsuzdrošinājās pavirzīties par daudz, jo saprata, ka tādā gadījumā var noslīdēt no šī viļņa pleciem, un tad nākamais saberzīs viņu pulverī. Atlika noturēt pilnīgu, lai arī šaubīgu līdzsvaru šā niknuma pilnā putu kalna pašā virsotnē.
Ūdens kalns zem Džonija sāka plakt, un viņš laidās lejup tam līdzi, joprojām turēdams akvaplānu horizontāli. Vilnis no kalna pārvērtās par uzkalnu, tad — par kustīgu putu pauguru, kas krasta pretdarbības rezultātā bija zaudējis savu spēku. Kaut gan tagad tas bija vairs tikai nenozīmīgs putu virpulis, tomēr akvaplāns pēc inerces šāvās uz priekšu. Tad nāca pēkšņs grūdiens, garš slīdējiens — un kustīgā ūdens vietā Džonijs ieraudzīja savā priekšā nekustīgu zemi.
Gandrīz tai pašā brīdī viņu satvēra stipras rokas un uzrāva kājās. Visapkārt skanēja balsis, bet Džonijs joprojām bija jūras rēkoņas apdullināts un saklausīja tikai dažas atsevišķas frāzes: «Neprātīgais jaunais muļķis… labi, ka palika dzīvs … tas nav no mūsējiem…»
— Ar mani viss ir kārtībā, — zēns nomurmināja, atbrīvodamies no roku tvēriena.
Tad viņš pagriezās atpakaļ, lai redzētu, vai aiz bangām nav manāma Suzija un Sputņiks, bet acumirklī aizmirsa viņus, tikko ieraudzīja satriecošo skatu, kas pavērās viņa acīm.
Tikai tagad, nolūkojoties gigantiskajos viļņos, kas trakodami un kūpēdami vēlās uz viņa pusi, Džonijs saprata, ko pārvarējis. Kaut ko tādu nevienam nebūtu cerību paveikt divreiz, un viņam tiešām bija jāpriecājas, ka viņš palicis dzīvs.
Tas atstāja uz zēnu tādu iespaidu, ka viņam saļodzījās kājas, un viņš bija laimīgs, ka var apsēsties, ar abām rokām stingri atbalstoties pret cieto, viesmīlīgo Austrālijas zemi.
22. NODAĻA
— Vari iet iekšā, — teica māsa Tesija. — Bet neaizmirsti — ne vairāk kā piecas minūtes. Viņš vēl nav pietiekami atspirdzis un atpūties pēc iepriekšējā apmeklējuma.
Džonijs to visu zināja. Pirms divām dienām «līdzīgi kazaku nodaļai», kā kāds, tikai nedaudz pārspīlējot, bija izteicies, salā bija izkāpusi misis Kezena. Viņa par visu vari bija centusies aizdabūt profesoru uz Maskavu ārstēties, tā ka Tesijai bija nācies likt lietā visu savu noteiktību un profesoram — savu viltību, lai šos plānus izjauktu. Un arī tad viņi būtu cietuši sakāvi, bet, par laimi, ārsts, kurš katru dienu lidoja šurp no kontinenta, bija stingri piekodinājis nekustināt slimnieku vismaz nedēļu. Tā nu misis Kezena bija aizbraukusi uz Sidneju iepazīties ar Austrālijas kultūras dzīvi, kas tagad jau bija sasniegusi ievērojamu attīstības pakāpi. Viņa bija solījusi atgriezties tieši pēc nedēļas.
Džonijs uz pirkstgaliem iegāja nodaļā. Viņš tikko saskatīja profesoru Kezenu, kas gulēja gultā, tā apkrāvies ar grāmatām, ka pat nepamanīja apmeklētāju. Pagāja vismaz minūte, līdz viņš ievēroja zēnu. Tad viņš steidzīgi nolika malā grāmatu, ko bija lasījis, un pastiepa roku sveicienam.
— Ļoti priecājos tevi redzēt, Džonij. Paldies par visu. Tu ļoti riskēji.
Džonijs nemēģināja to noliegt. Risks bija bijis daudz lielāks, nekā viņš, pirms nedēļas atstājot Delfīnu salu, bija spējis iedomāties. Varbūt, ja viņš būtu zinājis … Bet viņš bija to paveicis, un visam pārējam nebija nekādas nozīmes.
— Es priecājos, ka aizbraucu, — viņš vienkārši atbildēja.
— Es arī, — teica profesors. — Māsa saka, ka Sarkanā Krusta helikopters esot atlidojis tieši laikā.
Iestājās ilgs, neveikls klusums. Tad profesors mazāk nopietni turpināja:
— Kā tev patika kvinslendieši?
— O, tie ir brīnišķīgi ļaudis, tikai ilgi negribēja ticēt, ka esmu no Delfīnu salas.
— Tas mani nepārsteidz, — profesors sausi atteica. — Ko tu tur darīji visu šo laiku?
— Es pat neatceros, cik daudzās televīzijas un radio pārraidēs man nācās piedalīties. Man tas viss pagalam apnika. Vislabākais bija sērfings. Kad jūra bija kļuvusi rāmāka, viņi paņēma mani līdzi un parādīja visus savus trikus. Tagad, — viņš lepni piebilda, — es esmu Kvinslendas sērfinga kluba mūža godabiedrs.
— Lieliski, — profesors mazliet izklaidīgi noteica. Džonijs saprata, ka viņam kaut kas padomā, un tā arī bija.
— Džonij, — profesors sāka, — kamēr es šeit gulēju, man bija diezgan laika domāšanai, un es esmu pieņēmis vairākus lēmumus.
Tas izklausījās diezgan draudoši, un Džonijs gaidīja, kas būs tālāk.
— Es esmu sevišķi norūpējies par tavu nākotni, — profesors turpināja. — Tev jau ir septiņpadsmit gadu, un laiks raudzīties uz priekšu.
— Jūs zināt, profesor, ka es vēlos palikt šeit, — zēns satraukti sacīja. — Šeit, salā, ir visi mani draugi.
— Jā, to es zinu. Bet mums jāatrisina svarīga problēma — tava izglītība. OSKARS var palīdzēt tev noiet tikai pusi ceļa. Ja tu vēlies paveikt kaut ko derīgu, tev jāapgūst specialitāte un jāattīsta savas spējas. Vai tu nepiekriti?
— Iespējams, ka jums taisnība, — Džonijs bez degsmes atbildēja. «Ko gan tas viss nozīmē?» viņš domāja.
— Es tev iesaku, — profesors teica, — ar nākamo semestri iestāties Kvinslendas universitātē. Neesi tik satriekts — tas taču nav otrā pasaules malā. Brisbena atrodas tikai stundas brauciena attālumā no šejienes, un tu vari apciemot salu katru sestdienu. Nevar taču visu mūžu nodarboties ar niršanu rifa apkārtnē.
Džonijs nodomāja, ka tieši tas ir tas, ko viņš vēlētos, bet sirds dziļumos saprata, ka profesoram taisnība.
— Tev ir iemaņas un darba mīlestība, kas mums ļoti vajadzīga, — teica profesors Ke- zens. — Tev vēl trūkst disciplīnas un zināšanu, un tās tu iegūsi universitātē. Tikai tad tu varēsi pa īstam palīdzēt realizēt dzīvē manus nākotnes plānus.
— Kādus plānus? — Džonijs vaicāja, balsī ieskanoties cerībai.
— Man liekas, lielāko daļu to tu jau zini. Mērķis ir viens — cilvēku un delfīnu savstarpējā sadarbība abu pušu labā. Dažu pēdējo mēnešu laikā mēs esam atraduši iespējas sadarboties vairākās jomās, bet tas ir tikai neievērojams sākums. Zvejniecība, pērļu zveja, glābšanas Operācijas, patrulēšana gar piekrasti, avarējušu kuģu izpēte, ūdenssports — o, ir simtiem dažādu veidu, kā delfīni varētu mums palīdzēt! Un ir arī daudz svarīgākas lietas …
Kādu brīdi profesors juta kārdinājumu ieminēties par akmens laikmetā nogrimušo kosmosa kuģi. Bet viņš bija norunājis ar Keitu nebilst par to ne vārda, kamēr nebūs iegūta precīzāka informācija. Tas bija profesora trumpis, ko vajadzēja izspēlēt tikai īstajā brīdī. Kādreiz, kad būs jāpapildina budžets, viņš ar šo delfīnu mitoloģiju iepazīstinās Kosmosa pētījumu pārvaldi un pēc tam gaidīs, ka sāks ripot dolāri…
Džonija balss pārtrauca Viņa sapņu lidojumu: