Sasniedzis to, Džonijs iepriecināts konstatēja, ka tā ir prāva kaste. Ar nelielu piepūli zēns uzrāpās uz kastes un pārliecinājās, ka tā iztur viņa svaru. Plosts gan nebija visai stabils un tiecās apgāzties, kamēr Džonijs nebija izstiepies uz tā guļus. Nu tas peldēja pa viļņiem, paceldamies apmēram trīs collas virs ūdens. Spožajā mēness gaismā zēns varēja salasīt ar šablonu uzkrāsotos burtus, kam viņš bija nogūlies pāri: «Uzglabāt vēsā, sausā vietā».
Nu ko, sauss viņš jau nu nebija, bet drīz viņam, bez šaubām, kļūs auksti. Vējš, pūšot viņa slapjajās drēbēs, lika sajust nepatīkamu drēgnumu, bet līdz saullēktam ar to bija jāsamierinās. Džonijs palūkojās pulkstenī un nemaz nelikās pārsteigts, redzot, ka tas apstājies. Bet arī tam vairs nebija nozīmes, jo zēnam ienāca prātā, ka kopš tā brīža, kad viņš uzzagās uz nelaimīgās «Svētās Annas», viņš noteikti jau ir šķērsojis vairākas laika zonas. Tādējādi viņa pulkstenis tagad būtu vismaz sešas stundas ātrāks.
Trīcošais Džonijs gaidīja uz nelielā plosta, vērodams, kā riet mēness, un ieklausīdamies jūras trokšņos. Lai gan zēns bija nobažījies, tomēr viņš nebija vairs tik ļoti izbijies. Viņš jau tik daudz reižu bija par mata tiesu izglābies, ka gribot negribot sāka justies drošībā. Lai gan nebija ne pārtikas, ne dzeramā ūdens, tuvākajās dienās briesmas nedraudēja. Par tālāko Džonijs vairījās domāt.
Mēness slīdēja zemāk, un nakts kļuva tumšāka. Sev par izbrīnu Džonijs ievēroja, ka ūdens virsma mirgo, pārklāta ar miljoniem mikroskopisku uguntiņu. Tās iedegās I un nodzisa līdzīgi signālugunīm un veidoja ļ aiz plosta mirdzošu sliedi. Kad viņš iemērca ūdenī roku, likās, ka no pirkstiem pil uguns lāses.
Skats bija tik brīnišķīgs, ka zēns uz mirkli aizmirsa briesmas. Viņš bija dzirdējis, ka jūrā eksistē spīdoši kukainīši, bet nekad nebija domājis, ka to varētu būt tādas miriā- des. Pirmo reizi Džonijs ielūkojās brīnišķīgajā un noslēpumainajā elementā, kas klāja trīs ceturtdaļas zemeslodes un kura varā viņš pašreiz atradās.
Mēness skāra apvārsni, kādu brīdi, šķiet, karājās virs tā un tad pazuda. Debesīs virs Džonija liesmoja vecie zvaigznāji un jaunās zvaigznes, kuras tur bija ielicis cilvēks piecdesmit' gadu laikā, kopš tas bija uzdrošinājies spert soli kosmosā. Bet neviena no tām nebija tik spoža kā tie miljardi, pa kuriem kā pa ugunīgu ezeru peldēja plosts.
Pat pēc tam kad mēness bija norietējis, laiks līdz pirmajiem ausmas vēstnešiem likās ilgstam veselu mūžību. Beidzot Džonijs ieraudzīja austrumos vāju atblāzmu, kāri vēroja, kā tā izplešas gar apvārsni, un juta, kā dauzās viņa sirds, zeltainajam saules diskam parādoties pamalē. Dažās sekundēs debess un jūras zvaigznes izgaisa kā nebijušas. Sākās jauna diena.
Džonijs nebija paguvis izbaudīt saullēkta skaistumu, kad viņš ieraudzīja kaut ko, kas laupīja visas ar šo rītu saistītās cerības. Ar ātrumu un nolūkiem, kas stindzināja asinis, tieši no rietumiem uz viņa pusi traucās desmitiem pelēku trīsstūrainu peldspuru.
4. NODAĻA
Spurām ar neticamu ātrumu šķeļot ūdeni un tuvojoties plostam, Džonijam atmiņā uzpeldēja kādreiz lasītie šausmīgie nostāsti par haizivīm un avarējušiem jūrniekiem. Viņš savilkās kamoliņā, pūlēdamies aizņemt pēc iespējas mazāk vietas kastes centrā. Tā nemierīgi gāzelējās, un zēns saprata, cik niecīgs grūdiens vajadzīgs, lai to apgāztu. Pats sev par izbrīnu viņš sevišķu baiļu nejuta, bija tikai savāda, stinga nožēla un cerība, ka, ja tiešām notiks ļaunākais, tad tas viss ātri būs cauri. Bez tam bija žēl, ka neviens nekad neuzzinās, kas ar viņu noticis …
Drīz ūdens ap plostu mudžēja no spīdīgiem, gludiem, pelēkiem ķermeņiem, kas graciozi šaudījās pa ūdens virsmu. Džonijs gandrīz neko nezināja par jūras iemītniekiem, bet katrā ziņā haizivis tā nepeldēja. Bez tam šie dzīvnieki elpoja gaisu, tāpat kā viņš: tiem peldot garām, varēja dzirdēt krākšanu, un zēns ievēroja arī atveramies un aizveramies nāsis. Kā tad, tie taču bija delfīni!
Džonija sasprindzinājums atslāba, un viņš vairs necentās paslēpties sava plosta vidū. Viņš bija bieži redzējis delfīnus filmās un televīzijā un zināja, ka tie ir draudzīgi un saprātīgi radījumi. Tagad tie kā bērni rotaļājās ar «Svētās Annas» atliekām, badīdami peldošos priekšmetus ar saviem plūdlīnijas formas purniem, pie tam izdodot ārkārtīgi dīvainas svilpjošas un čīkstošas skaņas. Dažus jardus atstatu viens bija izbāzis galvu pilnīgi laukā no ūdens un balansēja uz purna dēli kā dresēts dzīvnieks cirkā; likās, ka viņš aicina savus biedrus: «Palūkojieties, cik es gudrs!»
Savādā, saprātīgā galva, kas tomēr nemaz neatgādināja cilvēku, pagriezās pret Džoniju, un delfīns nepārprotamā izbrīnā nosvieda savu rotaļlietu. Tad tas, uztraukti pīkstēdams, ienira atpakaļ ūdenī, un mirkli vēlāk Džoniju ielenca spīdīgas, ziņkārīgas sejas. Tās bija arī smaidošas, jo delfīnu mutes likās sastingušas stīvā smīnā, viena pat tik dabiska, ka zēns uzsmaidīja pretī.
Viņš vairs nejutās vientuļš; tagad blakus bija sabiedrība, kaut arī tie nebija cilvēki un nespēja viņam palīdzēt. Bija saistoši vērot baložpelēkos, elastīgos ķermeņus šaudoties ap viņu tik nepiespiesti viegli. Delfīni medīja starp «Svētās Annas» atliekām. Džonijs drīz vien saprata, ka viņi to dara, vienīgi lai parotaļātos un papriecātos; tie ļoti atgādināja pavasarī pļavā jautri lēkājošus jērus. Zēns nekad nebija domājis, ka jūrā var ieraudzīt kaut ko tādu.
Laiku pa laikam delfīni uzpeldēja, lai pa- raudzītos uz zēnu, it kā gribētu pārliecināties, vai viņš nav aizbēdzis. Tie ar lielu interesi noraudzījās, kā viņš novelk savu iz- mirkušo apģērbu un izklāj to žāvēties saulē, un likās rūpīgi apdomājam, kad Džonijs viņiem svinīgi jautāja: «Ko lai daru tālāk?»
Viena atbilde bija skaidra — jāizveido patvērums no tropiskās saules, kamēr viņš vēl nav dzīvs izcepies. Par laimi šo problēmu nenācās grūti atrisināt; viņam izdevās no peldošajiem dēļiem uzcelt nelielu telti, ko viņš sastiprināja, sasienot ar kabatas lakatiņu, un pēc tam pārklāja ar kreklu. To padarījis, Džonijs jutās diezgan lepns uz sevi un cerēja, ka skatītāji pienācīgi novērtēs viņa apķērību.
Tagad viņam neatlika nekas cits kā apgulties ēnā un taupīt spēkus, kamēr vējš un straume nesa viņu pretī nezināmajam. Zēns nejuta izsalkumu, un, kaut gan viņa lūpas jau bija sausas, būs jāpaiet vairākām stundām, līdz slāpes kļūs par nopietnu problēmu.
Jūra tagad bija daudz mierīgāka, un nelieli, eļļaini vilnīši maigi skalojās garām. Kaut kur Džonijs bija uzdūries frāzei «jūras šūpuļa ieaijāts». Tagad viņš skaidri saprata, ko tas nozīmē. Šeit bija tik glāstošs miers, ka zēns gandrīz bija gatavs aizmirst savu nelaimi; bija patīkami vērties zilajā jūras klaidā un zilajās debesīs un vērot savādos, tomēr skaistos dzīvniekus, kas slīdēja un traucās visapkārt zēnam, laiku pa laikam nevaldāmā dzīves priekā izšaudamies pilnīgi ārā no ūdens …
Kaut kas satricināja plostu, un Džonijs uztrūkās no miega. Kādu brīdi zēns negribēja ticēt, ka ir gulējis un ka saule jau ir gandrīz virs galvas. Tad viņš sajuta vēl vienu grūdienu un ieraudzīja tā cēloni.
Četri delfīni, peldot cieši blakus, stūma plostu. Jau tā tas peldēja ātrāk par cilvēku, un ātrums joprojām auga. Džonijs izbrīnā blenza uz dzīvniekiem, kas šļakstījās un sprauslāja tikai dažas collas no viņa. Vai tā bija jauna rotaļa?
Jau uzdodams sev šo jautājumu, Džonijs saprata, ka atbilde ir NĒ. Delfīnu izturēšanās bija mainījusies pašos pamatos, tagad viņu rīcība bija apdomāta un mērķtiecīga. Rotaļas bija beigušās. Džonijs atradās lielā delfīnu barā, kas peldēja, stingri ieturot virzienu. Priekšā un aizmugurē, pa labi un pa kreisi, cik tālu vien sniedza skatiens, bija desmitiem, ja ne simtiem dzīvnieku. Viņš juta, ka ceļo pāri okeānam karaspēka vienības vidū. Tā bija līdzīga jātnieku nodaļai.