Džoniju interesēja, cik ilgi delfīni tā turpinās, bet vēl nemanīja ne mazākās atslābuma pazīmes. Šad un tad kāds no delfīniem atstāja plostu, un tā vietā nekavējoties stājās cits, tā ka ātrums nemazinājās. Lai gan bija grūti aoteikt ātrumu, ar kādu plosts tika stumts, zēnam likās, ka tas ir apmēram piecas jūdzes stundā. Toties nebija zināms, vai viņš peld uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem, jo pēc saules, kas atradās gandrīz tieši virs galvas, to nekādi nevarēja noteikt.
Nedaudz vēlāk Džonijs atklāja, ka virzās uz rietumiem, jo saule slīdēja lejā viņam priekšā. Zēns priecājās par tuvojošos nakti un nevarēja vien sagaidīt tās vēsumu pēc svelmējošās dienas. Tagad viņam ārkārtīgi slāpa; lūpas bija izkaltušas un saplaisājušas, un, lai gan milzīgais ūdens daudzums visapkārt sagādāja ciešanas, viņš tomēr saprata, ka to ir bīstami dzert. Slāpes bija tik stipras, ka Džonijs nemaz nejuta izsalkumu, — pat ja viņam būtu kas ēdams, viņš nespētu norīt nevienu kumosu.
Saule rietēja, grimstot zeltainās un sarkanās liesmās, un tas sniedza zēnam brīnišķīgu atvieglojumu. Delfīni joņoja tālāk uz rietumiem zvaigžņu un uzlēcošā mēness gaismā. Džonijs aplēsa, ka, ja tā turpināsies visu nakti, tie būs aiznesuši viņu gandrīz simt jūdzes. Delfīniem noteikti bija kāds mērķis, bet kas gan tas varēja būt? Zēnam uzausa cerība, ka netālu jābūt zemei un nezināma iemesla dēj šie draudzīgie un saprātīgie radījumi nes viņu uz krastu. Bet viņš nespēja iedomāties, kādēļ gan viņiem tas viss būtu bijis jāuzņemas.
Šī bija garākā nakts, kādu vien Džonijs varēja atcerēties, jo slāpes pieņēmās un neļāva aizmigt. Zēna ciešanas vēl palielināja tas, ka pa dienu viņš bija saulē stipri apdedzinājies un tagad visu laiku grozījās un locījās, velti pūlēdamies novietoties ērtāk. Lielākoties viņš gulēja uz muguras, palicis apakšā drēbes, lai aizsargātu sāpīgās vietas, kamēr mēness un zvaigznes mokoši lēni šķērsoja debess jumu. Dažreiz no rietumiem uz austrumiem aizslīdēja^ pavadoņa spožā signāluguns, pretējā virzienā un daudz ātrāk par jebkuru zvaigzni. Varēja sajukt prātā, zinot, ka tur augšā, kosmiskajās stacijās, ir ļaudis un instrumenti, ar kuriem varētu viegli viņu atrast, ja vien pameklētu. Bet viņiem, protams, nebija nekāda iemesla to darīt.
Beidzot mēness norieteja, un neilgaja pirmsausmas tumsā jūra atkal sāka fosfo- rescēt. Graciozos, lieliskos plūdlīnijas ķermeņus visapkārt plostam ietvēra ugunīgas kontūras; laiku pa laikam kāds izšāvās no ūdens, un tā lēciena trajektorija atgādināja naktī mirdzošu varavīksni.
Šoreiz Džonijs nepriecājās par rītausmu: tagad viņš zināja, cik nožēlojams ir viņa patvērums no tropiskās saules. Zēns atkal uzcēla savu mazo telti, palīda zem tās un pūlējās nedomāt par dzeršanu.
Tas bija neiespējami. Bieži vien Džonijs pieķēra sevi iztēlojamies vēsa piena malkus, atdzesētas augļu sulas glāzes, ūdeni, kas vizuļojošām šaltīm šļācas no strūklakas. Tomēr viņš atradās uz plosta ne vairāk kā trīsdesmit stundu; cilvēki ir palikuši dzīvi, ciezdami ūdens trūkumu daudz ilgāk.
Vienīgais, kas kaut cik uzturēja zēna garastāvokli, bija viņa pavadoņu noteiktība un enerģija. Bars joprojām traucās uz rietumiem, stumjot plostu ar to pašu ātrumu. Džonijs vairs nelauzīja galvu par delfīnu noslēpumaino rīcību; gan jau tas ar laiku noskaidrosies, bet varbūt arī ne!
Vēlā rītā zēns pirmo reizi ieraudzīja zemi. Ilgu laiku viņš baidījās, ka tas varētu būt tikai mākonis pie apvāršņa. Bet, ja tā, tad kāpēc tas bija vienīgais un kāpēc gan tas nekustīgi rēgojās priekšā? Viņš vairs nešaubījās, ka tā ir sala, kaut gan likās, ka tā turas gaisā virs ūdens, un tās kontūras uz debess fona siltā gaisa plūsmās ņirbēja un vibrēja.
Stundu vēlāk Džonijs jau skaidri saskatīja salu. Tā bija gara un zema, pilnīgi apaugusi kokiem. Salu apjoza šaura pludmale ar žilbinoši baltām smiltīm. Aiz pludmales, likās, bija loti plats, sekls rifs, jo vismaz jūdzi tālu jūrā varēja redzēt baltu bangu līniju.
Pirmajā acumirklī Džonijs neredzēja nekādu dzīvības pazīmju, bet tad sev par lielu atvieglojumu beidzot pamanīja tievu dūmu strūkliņu vijamies virs kādas koka ēkas. Ja jau šeit ir dūmi, tātad ir arī cilvēki — un ūdens, pēc kura tā ilgojās viss zēna ķermenis.
Kad Džoniju no krasta šķīra vēl dažas jūdzes, viņš pēkšņi sajuta spēcīgu grūdienu; delfīni pagriezās sāņus, — it kā taisīdamies peldēt garām zemei, kas tagad bija tik tuvu. Tad zēns saprata, kādēļ dzīvnieki tā dara.
Rifs bija pārāk liels šķērslis, viņi gatavojās to apiet un piepeldēt salai no otras puses.
Sis manevrs ilga vismaz stundu, bet Džo- nija prāts bija mierīgs, zinot, ka drīz viņš būs drošībā. Plostam un tā nenogurstošajam eskortam tuvojoties salas rietumu krastam, zēns vispirms ieraudzīja nelielu noenkurotu kuģu grupu, tad dažas zemas, baltas ēkas un barakas, starp kurām kustējās tumšādaini cilvēki. Uz šā vientuļā zemes gabaliņa Klusā okeāna vidū bija diezgan plaša sabiedrība!
Beidzot tomēr delfīni likās nedaudz vilcināmies, un Džonijam radās iespaids, ka tie nevēlas iepeldēt seklajā ūdenī. Lēni aizstūmuši plostu garām noenkurotajiem kuģiem, dzīvnieki pagriezās atpakaļ, it kā sacīdami: «Tālāk tiec galā pats!»
Džonijs juta nepārvaramu vēlēšanos pateikties, bet mute bija pārāk izkaltusi, lai runātu. Viņš lēni norausās no plosta ūdenī, kas šeit sniedzās tikai līdz jostas vietai, un sāka brist uz krastu.
Pa pludmali šurp skrēja ļaudis, taču viņi varēja pagaidīt. Džonijs pagriezās pret skaistajiem, varenajiem dzīvniekiem, kuri viņam bija likuši veikt šo neticamo ceļojumu, un pateicīgi māja tiem ardievas. Delfīni jau griezās atpakaļ, uz mājām, uz atklātās jūras dziļajiem ūdeņiem.
Pēkšņi ar viņa kājām notika kaut kas dīvains, un, Džonijam triecoties pret zemi, delfīni, saka un viss pārējais izgaisa no viņa apziņas.
5. NODAĻA
Džonijs pamodās zemā gultā kādā ļoti tīrā istabā ar baltām sienām. Viņam virs galvas dūca ventilators, un caur aizkariem spiedās iekšā gaisma. Vienīgās mēbeles istabā bija niedru krēsls, neliels galds, kumode un mazgājamā bļoda. Pat tad, ja nebūtu jūtama vājā dezinfekcijas smarža, viņš saprastu, ka atrodas slimnīcā.
Zēns piecēlās gultā sēdus un tūlīt sāpēs ievaidējās. Likās, ka viņš viss deg. Palūkojies uz savu ķermeni, Džonijs ievēroja, ka āda ir iekaisusi, sarkana un lobās nost lielām plēksnēm. Acīm redzot viņš jau bija saņēmis medicīnisko palīdzību, jo stiprāk apdegušās vietas bija bagātīgi klātas ar baltu ziedi.
Džonijs vairs nemēģināja piecelties, vismaz kādu laiku, un atkal, negribot iekliegdamies, atkrita atpakaļ gultā. Šai brīdī atvērās durvis un ienāca milzīga auguma sieviete. Viņas rokas atgādināja baļķus, un arī viss pārējais bija tikpat masīvs. Sieviete noteikti svēra vismaz divsimt piecdesmit mārciņas, tomēr viņa nebija slimīgi resna — viņa bija vienkārši liela.
— Nu, jaunais cilvēk? — viņa ierunājās. — Kādēļ tāds troksnis? Es nekad nebiju dzirdējusi tādu brēku nieka saules apdeguma dēļ.
Sievietes platajā šokolādes krāsas sejā