— Vai tu pazītu savus draugus? — vaicāja doktors.
— Mēģināšu, — zēns atbildēja, rakdamies attēlos. Viņš drīz vien noraidīja visus, izņemot trīs varbūtējos un divus iespējamos.
Doktors Keits likās gluži apmierināts ar delfīnu izvēli.
— Jā, — viņš noteica, — vienam no šiem jābūt.
Tad viņš uzdeva Džonijam pavisam dīvainu jautājumu:
— Vai kāds no viņiem runāja ar tevi?
Sākumā zēnam šķita, ka tas ir joks, bet tad viņš ievēroja, ka doktors Keits ir pilnīgi nopietns.
— Viņi izdeva visdažādākās skaņas — pīkstienus, svilpienus, rejas, — bet neko tādu, ko es būtu varējis saprast.
— Neko tamlīdzīgu? — doktors jautāja. Viņš nospieda pogu uz rakstāmgalda, un no ska|ruņa kabineta malā izlauzās skaņa, kas atgādināja ierūsējušu vārtu čīkstoņu virās. Pēc tam sekoja trokšņu sērija, kas Džonijam atsauca atmiņā vecmodīga gāzes motora iedarbināšanu, un beigās skaidri un pareizi: «Labrīt, doktor Keit!»
Vārdi sekoja cits citam daudz ātrāk, nekā tos varētu izrunāt cilvēks, bet tie bija pilnīgi skaidri. Un pat tagad, klausoties tos pirmo reizi, Džonijs saprata, ka nedzird vienkāršu atbalsi vai papagaiļa mēdīšanos. Dzīvnieks, kas teica «Labrīt, doktor Keit!», apzinājās, ko dara.
— Tu izskaties pārsteigts, — iesmējās doktors. — Vai tad tu neesi dzirdējis, ka delfīni var runāt?
Džonijs papurināja galvu.
— Jau pusgadsimtu ir zināms, ka tiem ir pašiem sava komplicēta valoda. Mēs mēģinājām to iemācīties un tai pašā laikā iemācīt tiem angļu valodas pamatus. Pateicoties profesora Kezena izstrādātajām metodēm, esam guvuši vērā ņemamus panākumus. Tu viņu satiksi, kad viņš atgriezīsies no kontinenta. Viņš ļoti grib noklausīties tavu stāstu.
Pagaidām es labāk pameklēšu kādu, kas tevi pieskatīs.
Doktors Keits nospieda slēdzi, un ruporā tai pašā acumirklī atskanēja atbilde:
— Šeit skola. Jā, doktor?
— Vai kāds no vecākajiem zēniem pašreiz ir brīvs?
— Varam nodot jūsu rīcībā Miku, mēs par to tikai priecāsimies.
— Labi, lai viņš tūlīt nāk uz kantori.
Džonijs nopūtās. Pat uz tik mazas un tālas saliņas kā šī neviens, likās, nevarēja aizbēgt no skolas.
6. NODAĻA
Kā ceļvedim pa salu Mikam Nauru piemita tikai viens trūkums — viņš mēdza pārspīlēt. Lielākā tiesa viņa izdomājumu bija tik neticami, ka tos nemaz nevarēja ņemt nopietni, bet dažreiz Džonijam radās šaubas. Piemēram, vai tas tiešām bija taisnība, ka māsa Te- sija (jeb divtonnīgā Tesija, kā salinieki to bija iesaukuši) atstājusi mājas tādēļ, ka Ton- gas lielās meitenes smējušās par viņas mazo augumu? Džonijs tā nedomāja, bet Miks apgalvoja, ka tā esot visīstākā patiesība.
— Pajautā viņai, ja tu man netici, — viņš sacīja, pie kam viņa sejā zem melno,
sprogaino matu kuplā cekula bija svarīga
izteiksme.
Par laimi pārējā informācija bija daudz vieglāk pārbaudāma, un par tiešām svarīgām lietām Miks runāja gluži nopietni. Tikko doktors Keits bija nodevis Džoniju viņam, Miks to ātri izvadāja pa salu uri iepazīstināja ar tās ģeogrāfiju.
Sajā mazajā teritorijā bija diezgan daudz ko redzēt, un Džonijs iepazina apkārtni tikai vairāku dienu laikā. Pirmais, ko viņš uzzināja, bija tas, ka Delfīnu salā dzīvo pētniecības stacijas zinātnieki un tehniķi, kā arī zvejnieki, kas braukā ar laivām un pārtiek no tā, ko dāvā jūra. Zvejnieki apgādāja arī strādniekus, kas bija nodarbināti elektrostacijā, ūdens apgādes sistēmā un citās svarīgās vietās, tādās kā virtuve, veļas mazgātava un miniatūrā ferma ar desmit izlutinātām govīm.
— Mēs ievedām govis pēc tam, — paskaidroja Miks, — kad profesors bija mēģinājis apstrādāt delfīnu pienu. Tā bija vienīgā reize, kad salas iedzīvotāji sadumpojās.
— Cik ilgi tu jau te dzīvo? — Džonijs vaicāja. — Vai tu te esi dzimis?
— Ak nē, es esmu no Dārnlija salas Toresa jūras šaurumā. Mēs atbraucām šurp pirms pieciem gadiem, kad man bija divpadsmit. Maksāja labi, un dzīve šeit likās interesanta.
— Un vai tā tiešām ir?
— Un kā vēl! Es negribu nedz atgriezties Dārnlijā, nedz arī braukt uz kontinentu.
Pagaidi, kamēr ieraudzīsi rifu, tad sapratīsi, kādēļ.
Zēni atstāja notīrītās taciņas un devās taisni cauri nelielam mežam, kas klāja salas lielāko daļu. Lai gan koki bija biezi saauguši, tomēr ceļa izlaušana starp tiem grūtības ne-; sagādāja, jo šeit nemanīja tropiskā meža ērkšķu un vīteņaugu, ko Džonijs cerēja ieraudzīt. Salas flora bija pirmatnēja, bet ne mežonīga.
Likās, ka dažiem kokiem stumbra lejasdaļā piestiprināti nelielu nūjiņu saišķīšu atbalsti, un tikai pēc kāda laika Džonijs aptvēra, ka šie atbalsti tiešām ir koka sastāvdaļa. Koki it kā neuzticējās mīkstajai augsnei, kurā tie auga, un bija izcēluši papildu saknes virs zemes kā balstus.
— Tie ir pandanusi, — paskaidroja Miks. — Daži tos sauc par maizes kokiem, jo no tiem var izgatavot kaut ko līdzīgu maizei. Es reiz ēdu — garša gan pretīga. Uzmanies!
Bija par vēlu. Džonija labā kāja iegrima zemē līdz celim, un, cenšoties atbrīvoties, kreisā kāja iegrima vēl dziļāk par labo.
— Žēl, — noteica Miks, kura sejas izteik-l sme drīzāk liecināja pretējo. — Man vajadzēja tevi brīdināt. Seit ir albatrosu kolonija. Tie ligzdo zemē kā truši, un dažviet nevar paspert ne soli, neiekrītot to ligzdās.
— Paldies par brīdinājumu, — sarkastiski atteica Džonijs, rāpdamies ārā un tīrīdams putekļus. Šķita, ka šeit, Delfīnu salā, ir ļoti daudz lietu, ar ko vēl jāiepazīstas.
Ķīļastaino albatrosu alas vēl vairākas reizes sagādāja viņam nepatikšanas, līdz beidzot zēni izgāja no meža un devās lejup uz pludmali salas austrumu krastā, kur viņu priekšā pletās atklātā Klusā okeāna milzīgā bezgalība. Gandrīz negribējās ticēt, ka viņš ieradies te no zemes, kas atrodas tālu aiz apvāršņa, ka par to jāpateicas brīnumam, ko viņš vēl joprojām nesaprot.
Nekas neliecināja, ka te dzīvotu cilvēki: likās, ka viņi ir vienīgās dzīvās būtnes uz salas. Šo krastu periodiski piemeklēja vētras, tādēļ visas ēkas un piestātnes būves atradās salas otrā pusē. Resns koka stumbrs, izmests smiltīs un mēnešu vai pat gadu gaitā izbalējis saulē, bija kāda reiz trakojuša orkāna kluss liecinieks. Šeit bija pat lieli, tonnām smagi mirušu koraļļu gabali, ko varēja būt izsvieduši krastā tikai viļņi. Un tomēr tagad tas viss izskatījās tik mierīgs!
Zēni sāka iet pa smilšu kāpām starp meža malu un koraļļiem klāto pludmali. Miks beidzot atrada, ko bija meklējis.
Kaut kas liels bija rāpies augšup no jūras, atstādams smiltīs tanka sliedei līdzīgas pēdas. To galā, augstu virs ūdens līmeņa, bija saplacinātu smilšu laukumiņš, kurā Miks sāka rakt ar rokām. Džonijs viņam palīdzēja, un apmēram nēdas dziļumā viņi uzdūrās desmitiem olu. kam biia galda tenisa bumbiņu izmēri un forma. To čaula tomēr bija nevis cieta, bet elastīga, līdzīga ādai. Miks novilka kreklu, izveidoja kaut ko līdzīgu somai un salika tajā tik daudz oluj cik vien varēja.
— Zini, kas tās ir? — viņš vaicāja.
— Jā, — Džonijs ātri atbildēja, sagādādams Mikam acīm redzamu vilšanos. — Bruņurupuču olas. Es reiz redzēju pa televīziju, kā mazie bruņurupuči izšķiļas un pēc tam iz- rokas no smiltīm. Ko tu ar tām darīsi?
— Ēdīšu, protams. Ceptas ar rīsiem, tās ir ļoti garšīgas.
— Fui! — noskurinājās Džonijs. — Mani nu gan tu nepierunāsi tās nogaršot.