Lorena Olivera
Delīrijs
Visiem, kas savulaik aplipinājuši mani ar amor deliria nervosa, -jūs paši zināt, kuri tie ir.
Visiem, kas inficēs mani nākotnē, -degu nepacietībā jūs satikt. Paldies gan vieniem, gan otriem!
Pirmā nodaļa
Visbīstamākās slimības ir tās, kas liek mums ticēt, ka esam veseli.
DVL rokasgrāmatas pamācība Nr. 42
agājuši jau sešdesmit četri gadi, kopš Prezidents un
Konsorcijs pasludinājuši mīlestību par slimību, un
četrdesmit trīs, kopš zinātnieki pilnībā izstrādājuši tās dziedniecības kursu. Mūsu ģimenē visi ir to pārdzīvojuši. Mana vecākā māsa Reičela ir vesela jau deviņus gadus. No mīlestības viņa ir pasargāta jau tik ilgi, ka pat aizmirsusi tās simptomus. Man procedūra ir paredzēta tieši pēc deviņdesmit piecām dienām, trešajā septembrī. Manā dzimšanas
dienā.
No procedūras daudzi baidās. Daži tai pat pretojas. Es gan nebaidos. Nevaru vien to sagaidīt. Ja varētu, nokārtotu visu jau rīt, taču zinātnieki var ārstēt tikai tos, kas sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Pretējā gadījumā procedūra var neizdoties un beigties ar smadzeņu bojājumiem, daļēju paralīzi, aklumu vai vēl ļaunākām sekām.
Negribas pat domāt, ka staigāju pa pasauli ar asinīs riņķojošu slimību. Goda vārds, dažreiz jūtu, kā tā pretīgi burbuļo manos asinsvados - kā rūgušpiens. Jūtos netīra. Šī sajūta man atgādina bērnībā redzētu slimas meitenes pretošanos - viņa ar nagiem skrāpēja ietvi un, siekalām šķīstot, plēsa sev matus.
Protams, šī sajūta man atgādina arī māti.
Pēc procedūras būšu laimīga un pasargāta līdz mūža galam. Tā apgalvo visi - zinātnieki, māsa un krustmāte Kerola. Būšu sapārota ar zēnu, kuru man izvēlēsies novērtēšanas komisija. Pēc vairākiem gadiem mēs apprecēsimies. Pēdējā laikā sapņos bieži redzu savas kāzas. Es stāvu zem balta kupola ar matos saspraustiem ziediem. Esmu sadevusies rokās ar kādu puisi, bet, tiklīdz pagriežu galvu, viss izplūst kā neskaidrā fotogrāfijā un es nespēju saskatīt viņa seju. Taču rokas viņam ir vēsas un sausas, un mana sirds pukst vienmērīgi. Sapnī es zinu, ka tā nekad neizlaidīs nevienu sitienu, nelēkās, neraustīsies, neskries ātrāk, tikai sūknēs, sūknēs, sūknēs līdz pašai nāvei.
Es būšu drošībā un brīva no sāpēm.
Taču ne vienmēr viss ritējis tik gludi kā tagad. Skolā mums māca, ka senajos, drūmajos laikos cilvēki pat neaptvēra, cik mīlestība ir nāvējoša. Daudzus gadus tā tika uzskatīta par labu, apsveicamu parādību, pēc kuras jātiecas. Šāds uzskats, protams, tikai liecina, cik mīlestība ir bīstama: tā ietekmē prātu, neļauj skaidri domāt un pieņemt saprātīgus lēmumus attiecībā uz savu labklājību. Tieši tā norādīts Drošības, veselības un laimes (saīsināti DVL) rokasgrāmatas divpadsmitajā izdevumā, nodaļas Amor deliria nervosa divpadsmitajā paragrāfā, kas veltīts simptomiem. Tolaik cilvēkus uztrauca citas problēmas - stress, sirdskaites, nemiers, depresija, hipertonija, bezmiegs, bipolāri traucējumi, un neviens pat nenojauta, ka tas viss radies amor deliria nervosa dēļ.
Protams, mēs, Savienoto Valstu iedzīvotāji, vēl neesam pilnīgi atbrīvojušies no neprāta. Kamēr procedūra nav izstrādāta pilnībā un neesam aizsargāti jau pirms astoņpadsmit gadu sasniegšanas, tikmēr nevaram justies droši. Delīrijs nemanāmi pārvietojas mūsu vidū, izstiepis taustekļus un smacēdams savus upurus. Pati savām acīm esmu redzējusi, kā uz procedūru piespiedu kārtā ved nepilngadīgos, kurus mīlestība tā nomocījusi un satracinājusi, ka viņi labāk izraus sev acis vai ļaus savu augumu saplosīt laboratoriju žoga dzeloņdrātīm nekā atteiksies no mīlas.
Pirms dažiem gadiem kādai meitenei procedūras laikā izdevās no kabineta aizbēgt un uzrausties uz laboratorijas jumta. Ātri, pat neiekliegusies, viņa nolēca zemē. Pēc tam televīzijā vairākas dienas rādīja mirušās seju, brīdinot mūs no neprāta briesmām. Meitenei acis bija vaļā, kakls nedabiski sagriezies, bet vaigs piespiests ietvei tā, it kā viņa būtu atgūlusies tikai pasnaust. Asiņu bija pārsteidzoši maz: vienīgi tumšas strūkliņas mutes kaktiņos.
Pēc deviņdesmit piecām dienām es būšu drošībā. Protams, es uztraucos. Prātoju, vai procedūra būs sāpīga. Gribu, lai nepatīkamais pārbaudījums ātrāk ir garām. Pusaudža gados ir grūti būt pacietīgai un nebaidīties, lai gan līdz šim neprāts vēl nav mani skāris.
Diez ko mierīga sirds man nav. Stāsta, ka senāk dažs labs mīlestības dēļ zaudējis prātu. Nevēlos neko tādu piedzīvot. DVL rokasgrāmatā aprakstīti arī gadījumi, kad cilvēki miruši zudušas vai neatrastas mīlestības dēļ, un no tā man visvairāk bail.
Mīlestība ir nāvējošākā no visām nāvīgajām slimībām -tā nogalina gan tad, ja tev tā ir, gan tad, ja tev tās nav.
Otrā nodaļa
Mums jāstāv nepārtrauktā sardzē pret Slimību.
No pastāvīgas modrības ir atkarīga tautas, ģimenes un katra cilvēka garīgā veselība.
Veselības aizsardzības vispārējie līdzekļi. Drošības, veselības un laimes rokasgrāmata, 12. izdevums
pelsīnu smarža man vienmēr saistījusies ar bērēm.
Novērtēšanas rītā tieši tā mani pamodina. Pametu
skatienu pulkstenī, kas stāv uz naktsgaldiņa. Ir seši no rīta.
Istabā, kurā guļu kopā ar māsīcas Mārsijas meitām, ielaužas blāva gaismiņa, un uz sienām sāk dejot saulstari. Mazākā, Greisija, jau ir apģērbusies un sakņupuši sēž gultā, skatīdamās uz mani. Vienā rokā viņa tur apelsīnu, kurā mēģina iekosties kā ābolā. Man kuņģis saraujas čokurā. Aizveru acis, lai atvairītu atmiņas par silto, biezo kleitu, kurā biju ieģērbta mātes bērēs, balsu murdoņu un lielu, raupju roku, kas sniedza man vienu apelsīnu pēc otra, lai es tos grauztu un neizdvestu ne skaņas. Bērēs apēdu četrus apelsīnus, daiviņu pēc daiviņas, un, kad klēpī palika tikai mizu kaudzīte, košļāju tās. Rūgtā mizu garša palīdzēja man novaldīt asaras.
Atveru acis, un Greisija pastiepj uz manu pusi plaukstu ar apelsīnu.
- Nē, Greisij.
Nometu segu un pieceļos kājās. Kuņģis man savelkas un atveras kā dūre.
- Tu taču zini, ka mizu nevar ēst.
Mirkšķinādama lielās, pelēkās acis, Greisija klusēdama
skatās mani. Nopūtusies apsēžos viņai blakus.
- Skaties!
Rādu, kā nomizot spilgto mizu, sloksnīti pēc sloksnītes, kas beigās iekrīt Greisijai klēpi, bet pati aizturu elpu, lai nejustu augļa smaržu. Greisija klusēdama mani vēro. Nomizoto apelsīnu viņa paņem abās rokās kā stikla bumbu, kuru baidās saplēst.
Viegli viņu iedunkāju.
- Ēd taču!
Bet viņa tikai skatās, un man neatliek nekas cits kā sadalīt augli daiviņās. Darbodamās iespējami maigi čukstu:
- Zini, ja tu kādreiz pateiktu kaut vienu vārdu, citi pret tevi izturētos labāk.
Greisija neatbild. Taču es to ari negaidu. Krustmāte Kerola no mazmeitas mutes nav dzirdējusi ne pušplēsta vārdiņa visus trīsarpus gadus, kopš Greisija ir šajā pasaulē. Kerola domā, ka vaina slēpjas smadzenēs, lai gan ārsti neko nav atklājuši.
- Mēma kā zivs, - krustmāte viendien lietišķi noteica, vērojot Greisiju, kas grozīja rokās spilgti krāsainu klucīti, it kā gaidīdama, ka tas pārvērtīsies citā priekšmetā.
Es pieceļos un pieeju pie loga, tālāk no Greisijas lielajām, pētošajām acīm un tievajiem, kustīgajiem pirkstiņiem. Man viņas ir žēl.