Taču šoreiz laikam nav nekādi joki, un, kad nogriežamies gar Centru, Hana izsper, ka misters un misis Marksi piekrituši paātrināt meitas procedūru par veselu pusgadu. Izlaiduma diena Vilovai ies secen.
- Par pusgadu? - atkārtoju.
Pieklājīgā ātrumā rikšojam jau divdesmit minūtes, tāpēc nesaprotu, vai mana sirds bungo slodzes vai jaunumu dēļ. Esmu aizelsusies vairāk nekā parasti - tā vien liekas, ka uz krūtīm kāds uzsēdies.
- Vai tad tas nav bīstami?
Paliekusi galvu pa labi, Hana pamāj uz īsāko ceļu cauri alejai.
- Nav jau pirmā reize.
- Jā, bet agrāk tas ir izrādījies nesekmīgi. Kā būs ar bla-kusefektiem? Garīgajām problēmām? Aklumu?
Ir vairāki iemesli, kāpēc zinātnieki aizliedz pakļaut procedūrai jauniešus, kas jaunāki par astoņpadsmit gadiem. Galvenokārt tāpēc, ka jaunāku pacientu dziedniecība nedod tik labus panākumus un ļaunākajos gadījumos pat izraisa briesmīgas sekas. Zinātnieki spriež, ka smadzenes un nervu ceļi tādā vecumā ir pārāk plastiski un nenobrieduši. Tātad, jo vecāks pacients, jo labāk iedarbojas procedūra, tomēr vairums tiek nosūtīti ārstēties uzreiz pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas.
- Laikam jau, viņuprāt, ir vērts riskēt, - Hana turpina, - tomēr labāk nekā alternatīva. Amor deliria nervosa. Nāvīgākā no visām nāvīgajām slimībām.
Šī frāze ir ietverta katrā veselības brošūrā par delīriju, un Hanas balss, to atkārtojot, skan tik mehāniski, ka man saraujas kuņģis. Vakardienas trako notikumu dēļ esmu piemirsusi komentārus, ko draudzene izteica pirms novērtēšanas. Tagad atceros, cik neparasta viņa izskatījās - ar aizmiglotām, neizdibināmām acīm.
- Saraujam! - es saucu, lai gan krūtīs spiež un kreiso augšstilbu sāk raut krampis. Tādās reizēs vislabākais ir izturēt un skriet vēl sparīgāk un ašāk. - Gāzi grīdā, gliemezi!
- Skaidrs. - Hanas sejā atplaukst smaids, un mēs uzņemam ātrumu.
Krūtīs svilina, un drīz dedzinošās sāpes jūtamas visā augumā. Tā vien šķiet, ka šūnas un muskuļi tūlīt pārplīsīs. Krampis kājā liek saviebties pie katra soļa. Pēc trim četriem kilometriem tā notiek vienmēr, it kā visa spriedze, bažas, aizkaitinājums un bailes būtu pārvērtušās fizisku sāpju adatiņās. Tad es vairs nespēju paelpot un vienīgā doma manā prātā ir: Es nespēju. Es nespēju. Es nespēju.
Bet tad tikpat pēkšņi sāpes atkāpjas. Nekas vairs ne-smeldz, krampis izgaist, spriedze krūtīs atslābst, un atkal varu mierīgi elpot. Vienā acumirklī mani pārņem pilnīgas laimes izjūta: zem kājām atkal jūtu stingru pamatu, kustos veikli, droši atsperos no papēžiem, virzos uz priekšu laikā un telpā un esmu pilnīgi brīva. Paskatos uz Hanu. Pēc sejas redzu, ka viņa jūtas tāpat. Esam izlauzušās cauri mūrim. Juzdama skatienu, draudzene apsviežas riņķī, blondajai zirgastei nozibot slaidā lokā, un paceļ īkšķi augšup.
Dīvaini, bet skrienot Hana man ir tuvāka nekā parasti. Pat nerunājot mūs saista neredzama saikne, kas saskaņo skrējiena ritmu, rokas un kājas, it kā mēs abas dzirdētu vienu un to pašu bungu rīboņu. Arvien biežāk iedomājos, ka pēc procedūras mūsu attiecības mainīsies. Hana paliks Vestendā un sadraudzēsies ar kaimiņiem, kas ir bagātāki un smalkāki par mani. Es savukārt palikšu noplukušajā
Kamberlendā, un Hanas man nepietrūks. Es arī neatcerēšos, cik jauki bija skriet viņai blakus. Esmu jau brīdināta, ka pēc procedūras, iespējams, man vairs negribēsies skriet. Tas ir vēl viens dziedniecības blakusefekts: bieži mainās paradumi, zūd interese par vaļaspriekiem un visu, kas agrāk paticis.
Izārstētie vairs nejūt spēcīgas alkas, tāpēc atbrīvojas gan no pagātnes, gan nākotnes sāpēm. (Drošības, veselības un laimes rokasgrāmata. Pēc procedūras, 132. lpp.)
Pasaule pēkšņi sagriežas, un cilvēki un iela pārvēršas garā, neatritinātā krāsu un skaņu lentē. Mēs paskrienam garām Svētā Vincenta skolai, lielākajai zēnu mācību iestādei Portlendā. Pusducis puišu sasaukdamies spēlē basketbolu, laiski driblēdami bumbu pār laukumu. Vārdi saplūst, un dzirdami tikai neskaidri izsaucieni un kliedzieni, īsi smieklu izvirdumi, kas raksturīgi zēniem bariņos: kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējusi aiz stūra, otrā ielas pusē un okeāna krastā. Varētu domāt, ka viņiem ir sava valoda, un jau kuro reizi es nopriecājos, ka saskaņā ar segregācijas noteikumiem meitenes un zēni lielākoties dzīvo šķirti.
Vienubrīd, varbūt sekundes simtdaļu, man šķiet, ka sajūtu - visi pagriežas un noskatās uz mums. Augums man sakarst līdz baltkvēlei, it kā es ar galvu pa priekšu būtu iegrūsta krāsnī. Bet tad jūtu, ka skatieni aizslīd man garām un apstājas pie Hanas. Draudzenes gaišie mati plīvo man blakus, mirdzēdami saulē kā zelts. ^
Ceļos atkal ielīst sāpes, un kājas kļūst smagas kā svins, tomēr piespiežu sevi nesamazināt tempu, līdz nokļūstam līdz Komercstritas stūrim un Svētā Vincenta skola palikusi aiz muguras. Jūtu, ka Hana saspringusi cenšas turēties man blakus. Pagriezusi galvu, izdvešu:
- Apdzinu!
Hana saņemas un, vēzējot rokas, gandrīz patraucas man garām, taču es noliecu galvu un tomēr izraujos uz priekšu. Cilāju kājas, cik ātri vien spēju, mēģinu ievilkt gaisu plaušās, kas šķiet sarāvušās zirņa lielumā, un ciņos ar sāpēs brēcošajiem muskuļiem. Acu priekšā rēgojas melni plankumi, tāpēc redzu tikai žogu rindu, kas pēkšņi iznirst mūsu priekšā, aizšķērsojot ceļu. Tomēr skrienu uz priekšu, līdz ietriecos šķērslī tik spēcīgi, ka tas sašūpojas. Pagriezusies gavilēju:
- Uzvarēju gan!
Hana seko man pa pēdām, cīnīdamās pēc elpas. Abas sākam smieties, žagoties un vilkt iekšā gaisu, lēnā solī staigādamas uz riņķi.
Beidzot atguvusi elpu, draudzene iztaisnojas un smejot izdveš:
- Es ļāvu tev uzvarēt!
Mūsu vecais jociņš.
Ar kāju pasperu uz viņas pusi granti. Hana spiegdama izvairās.
- Kā tad!
Mati man izlīduši no astes, un, norāvusi gumiju, es noliecu galvu, lai kaklam piekļūtu gaiss. Acīs pil kodīgi sviedri.
- Skaists skats. - Hana mani viegli pagrūž, un es paslīdu sāņus, bet tad strauji paceļu galvu, lai sadotu pretī.
Hana pabēg sāņus. Žogu rindā rēgojas sprauga, no kuras sākas šaurs zemesceļš, un turpat ari spīd zemi metāla vārti. Pārlēkusi tiem pāri, Hana pamāj, lai sekoju. Pametu skatienu visapkārt. Ceļš ved lejup garām autostāvvietai, rūpniecisku atkritumu džungļiem un kravu noliktavām. Tālāk kā milža zobi paceļas pazīstamas baltas taisnstūra ēkas. Droši vien laboratoriju kompleksa sānu ieeja. Ievēroju žogu rindas
augšmalā nostieptas dzeloņdrātis un ik pēc sešiem metriem izkārtus uzrakstus PRIVĀTĪPAŠUMS. IEEJA AIZLIEGTA. TIKAI AR ATĻAUJĀM.
- Manuprāt, mēs nedrīkstam... - iesāku, bet Hana mani pārtrauc.
- Nu beidz, - viņa sauc, - galvu augšā!
Aši pārskrienu ar acīm stāvvietai aiz vārtiem un ceļam mums aiz muguras: neviena tuvumā nav. Ari sarga būdiņa pie vārtiem ir tukša. Pieliekusies ielūkojos iekšā. Uz pergamenta neapēsta sviestmaize, izmētātas grāmatas pie vecmodīga radioaparāta, kas klusumā raida sprakšķošus mūzikas gabalus. Novērošanas kameras neredz, lai gan tām vajadzētu būt. Visas valdības iestādes ir aprīkotas ar signalizāciju. Mirkli vilcinājusies, pārlecu pāri vārtiem un sekoju Hanai. Draudzenes acis satraukti deg, un man kļūst skaidrs, ka viņa šo gājienu ieplānojusi.
- Droši vien slimie iekļuva pa šejieni, - Hana pēkšņi izšauj, it kā turpinādama sarunu par vakardienas dramatiskajiem notikumiem laboratorijā. - Vai tu tā nedomā?